Jā, varētu to saukt ari tā. Aiziet.
Tomass turpināja sēdēt un blenzt, gaidot, kad Minjo uzsāks kustību. Bet pagāja vairākas minūtes klusumā, un zēns saprata, ka uzraugs ir tikpat aizgrābts ar jauno atklājumu kā viņš. Beigu beigās, neteikdams ne vārda, Minjo uzgrieza Kraujai muguru. Tomass negribīgi piecēlās un sekoja viņam tumši pelēkā Labirinta dzīlēs.
Todien viņi vairs neatrada neko jaunu tikai tās pašas akmens sienas un vīteņi.
Šoreiz gan liānu griešana, gan pierakstu veikšana bija Tomasa ziņā. Iesākumā viņam nebija viegli pamanīt, kas mainījies kopš vakardienas, bet Minjo bez domāšanas parādīja, kur un kā sienas ir pārvietojušās. Pēdējā aklā gaiteņa galā, kad bija pienācis laiks griezties atpakaļ, Tomasam uzmācās gandrīz neapvaldāma vēlme atmest visam ar roku un pārnakšņot turpat, lai redzētu, kas notiks.
Gluži kā nolasījis viņa domas, Minjo satvēra Tomasu aiz pleca. Vēl ne, vecīt. Vēl par agru.
Un tā viņi atgriezās Klajumā.
Tajā valdīja drūma noskaņa nekas pārsteidzošs, ņemot vērā apkārt valdošo pustumsu. Blāvais apgaismojums bija uz mata tāds pats kā no rīta, kad viņi pamodās, un tas viesa Tomasā šaubas, ka arī pēc saulrieta kaut kas varētu mainīties.
Pēc ieskriešanas pa Rietumu vārtiem Minjo devās taisnā ceļā uz Karšu telpu. Tomasu tas izbrīnīja. Viņaprāt, zēniem bija pavisam citas prioritātes. Vai mums nevajadzētu pēc iespējas ātrāk pastāstīt Albijam un Ņūtam par Bēdnešu caurumu?
Klau, švali, mēs joprojām esam skrējēji, Minjo atbildēja, un mūsu darba diena vēl nav galā. Tomasam neatlika nekas cits kā vien sekot. Sasniedzis betona bunkura dzelzs durvis, uzraugs pagriezās pret viņu un nedaudz pasmaidīja. Bet, jā, pabeigsim, cik ātri varēsim, un uzreiz uzmeklēsim viņus.
Pārējie skrējēji jau bija viņiem priekšā un sēdēja ap galdu, noliekušies pār savu sektoru kartēm. Neviens nebilda ne vārda, it kā par jaunajām debesīm viss jau būtu izrunāts. Telpā valdošā nomāktība lika Tomasam justies tā, it kā viņš bristu pa duļķainu ūdeni. Taču zēns bija pārāk uzbudināts, lai pievērstu uzmanību paša nogurumam, viņš nevarēja vien sagaidīt, kā reaģēs Ņūts un Albijs, uzzinot par viņu atklājumu pie Kraujas.
Tomass apsēdās pie galda un sāka zīmēt šodienas karti, vadoties pēc atmiņas un paša veiktajām piezīmēm. Minjo visu laiku skatījās viņam pār plecu un deva vadošus norādījumus: Manuprāt, šis gaitenis beidzās te, nevis te… Ievēro proporcijas… Zīmē taisnāk, švali. Tas bija kaitinoši, bet noderīgi, un jau pēc piecpadsmit minūtēm Tomass varēja lepni uzlūkot gala rezultātu. Izpildījuma ziņā viņa karte ne ar ko neatšķīrās no pārējām līdz šim redzētajām.
- Nav slikti, sacīja Minjo. Zaļknābim, protams.
Uzraugs piecēlās, piegāja pie Pirmā sektora lādes un atvēra to. Tomass nometās ceļos tās priekšā, izvilka iepriekšējās dienas karti un pacēla to, turot blakus tikko uzzīmētajai.
- Kas man jāmeklē? viņš vaicāja.
- Likumsakarības. Bet, skatoties tikai uz divu dienu kartēm, tu ne velna nepamanīsi. Tad ir jāpēta vairākas nedēļas, jāmeklē līdzības, atšķirības, atkārtojošies raksti viss iespējamais, kas mums varētu palīdzēt. Es zinu, ka tur jābūt kādai norādei, bet mēs vēl neesam to atraduši. Kā jau teicu, stulbi.
Tomasa zemapziņā kaut kas sakustējās, līdzīgi kā pirmoreiz ienākot Karšu telpā. Labirinta sienas, to pārvietošanās, likumsakarības, visas tās taisnās līnijas vai tās varēja norādīt uz pavisam cita veida karti? Varbūt tā nemaz nebija karte? Tomasam uzmācās spēcīgas aizdomas, ka viņš nesaskata kaut ko acīmredzamu.
Minjo uzsita viņam pa plecu. Ja vēlies, pēc vakariņām vari te atgriezties un studēt tās līdz nelabumam. Bet vispirms mums jāparunā ar Ņūtu un Albiju. Ejam.
Tomass salika kartes atpakaļ lādē un aizvēra vāku. Nemierpilnā kņudoņa pakrūtē viņu tracināja. Sienas, līnijas, likumsakarības… Atbildei vai vismaz kādai norādei bija jābūt tepat, šajās kartēs. Labi, ejam.
Tikko zēni bija aizvēruši aiz sevis smagās Karšu telpas durvis, pie viņiem pienāca Ņūts un Albijs. Ne viens, ne otrs neizskatījās īpaši priecīgs. Tomasa pacilājums acumirklī pārvērtās bažās.
- Sveiki, Minjo iesāka. Mēs tieši grasījāmies…
- Nevelc garumā! Albijs rupji pārtrauca viņu. Mums nav tam laika. Kaut ko atradāt? Ko?
No tik nelaipnas sagaidīšanas Minjo nedaudz parāvās atpakaļ, bet Tomass viņa sejā manīja drīzāk apmulsumu, nevis dusmas vai aizvainojumu. Man arī prieks tevi redzēt. Jā, vispār atradām gan kaut ko.
Dīvaini, bet Albijs izskatījās vīlies. Bļāviens, izskatās, ka šī draņķa vieta tūlīt noies pa burbuli! Vadonis uzmeta niknu skatienu Tomasam, it kā tā būtu vina vaina.
Kas tad šim lēcies? Tomass nodomāja, un viņā ieplūda dusmas. Vai tādēļ viņi visu dienu bija rāvušies vaiga sviedros, lai sagaidītu šādu pateicību?
- Ko tu ar to gribi teikt? Minjo vaicāja. Vai noticis vēl kaut kas?
Ņūts atbildēja Albija vietā, pamājot ar galvu uz Kastes pusi: Šodien tā arī nesagaidījām regulāro piegādi. Divus gadus tā pienākusi reizi nedēļā, vienā un tajā pašā dienā un laikā. Bet ne šodien.
Visi četri paskatījās uz grīdā iemūrētajām dzelzs durvīm. Tomasam likās, ka tām pāri krīt ēna, vēl tumšāka par pelēko gaisu, kas ietina Klajumu.
- Mjā, nu gan mēs esam pakaļā, Minjo nočukstēja. Uzrauga reakcija lika Tomasam noprast, ka situācija kļuvusi pavisam nopietna.
- Bez saules gaismas augiem, piebilda Ņūts, bez piegādēm no tā sasodītā cauruma jā, es teiktu, ka esam pilnīgā pakaļā.
Albijs tikmēr sakrustotām rokām un sarauktu pieri blenza uz Kasti, it kā vēlētos to atvērt ar domu spēku. Tomass cerēja, ka vadonis nesāks stāstīt, ko redzējis Pārvēršanas laikā, vismaz neko, kas būtu saistīts ar Tomasu. It īpaši tagad.
- Jā, lai nu kā, Minjo turpināja, mēs atklājām kaut ko dīvainu.
Tomass cerēja, ka Albijs un Ņūts uz jaunumiem reaģēs pozitīvi un varbūt pat spēs piedāvāt papildu informāciju, kas izgaismotu kaut daļu neizskaidrojamā.
Ņūts pacēla uzacis. Ko?
Minjo bija nepieciešamas veselas trīs minūtes, lai izskaidrotu visu, sākot ar bēdneša izsekošanu un beidzot ar akmeņu mešanas eksperimenta rezultātiem.
- Tas droši vien ved… nu… tur, kur bēdneši dzīvo, uzraugs pabeidza.
- Uz Bēdnešu caurumu, Tomass piemetināja. Pārējie trīs klajumnieki aizkaitināti paskatījās uz zēnu, it kā viņam nebūtu tiesību izteikties. Taču šoreiz tas, ka pret viņu izturas kā pret zaļknābi, Tomasu īpaši nesatrauca.
- Bļāviens, man tas jāredz savām acīm, teica Ņūts un nomurmināja: Grūti noticēt.
Tomass viņu ļoti labi saprata.
- Es nezinu, ko mēs varētu tur darīt, sacīja Minjo. Varbūt uzbūvēt kaut ko priekšā, lai nobloķētu to koridoru.
- Nav jēgas, Ņūts atteica. Tie mošķi prot rāpties pa sienām, atceries? Nekas tāds, ko mēs varētu uzbūvēt, neapturētu tos.
Negaidīta rosība pie Mājokļa novērsa viņu uzmanību no sarunas. Pie nama durvīm stāvēja bariņš klajumnieku un centās pārkliegt cits citu. To vidū bija ari Čaks. Ieraudzījis Tomasu un vecākos zēnus, zeņķis satraukts metās pie viņiem. Tomasam atlika tikai minēt, kāds trakums noticis šoreiz.
- Kas par lietu? Ņūts vaicāja.
- Viņa pamodās! Čaks iebļāvās. Meitene pamodās!
Tomasam sažņaudzās kuņģis, un viņš atspiedās pret Karšu telpas betona sienu. Meitene… Meitene, kuras balss skanēja viņa galvā. Tomasu pārņēma nevaldāma vēlme bēgt, pirms tas bija noticis atkal, pirms tā atkal sāka runāt ar viņu.