Strādājot Tomass ar acs kaktiņu vēroja citas darbības, kas norisinājās Klajumā. Tika apzināti visi kabatas lukturīši un izdalīti pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam; Ņūts bija paziņojis, ka pusaudžiem būs jāguļ Mājoklī un nāksies izslēgt visas gaismas, izņemot ārkārtas gadījumus. Cepetim tika uzdots pārvietot visus ilgstoši uzglabājamās pārtikas krājumus no virtuves uz Mājokļa telpām gadījumam, ja viņi tiktu ieslodzīti namā, Tomass spēja iztēloties, cik drausmīgi tas būtu. Citi vāca vienkopus darbarīkus un saimniecības piederumus. Viņš ieraudzīja Minjo stiepjam ieročus no pagraba uz ēku. Albijs bija licis noprast, ka Mājoklis jāpārvērš par cietoksni un jādara viss iespējamais, lai to nosargātu.
Tomass aizšmauca no būvniekiem un piebiedrojās Minjo, palīdzot tam uznest augšā dažas kastes ar nažiem un klēpi dzeloņstieplēm notītu rungu. Taču tad skrējēju uzraugs, aizbildinoties ar īpašu rīkojumu no Ņūta, deva viņam nepārprotamu mājienu atšūties un atteicās atbildēt uz jebkādiem jautājumiem.
Tomasu tas nedaudz aizvainoja, bet viņš klausīja, patiesībā vēloties pats sameklēt Ņūtu, lai parunātu par ko citu. Pēc brīža viņš pamanīja puisi soļojam pāri Klajumam uz Asinsnama pusi.
- Ņūt! Tomass iesaucās un skriešus metās viņam pakaļ. Man tev kaut kas jāsaka!
Ņūts apstājās tik pēkšņi, ka Tomass gandrīz uzskrēja viņam virsū. Vecākais zēns izskatījās aizkaitināts, un Tomasam nācās vēlreiz pārdomāt savu ieceri.
- Runā, bet ātri! Ņūts noskaldīja.
Tomass saminstinājās, nezinot, kā ietērpt savas domas vārdos. Klau, jums jāatbrīvo tā meitene. Terēza. Viņš bija pārliecināts, ka viņa nav bīstama un varētu tikai palīdzēt, iespējams, atcerēties kaut ko nozīmīgu.
- Ā, nu, apsveicu, ka esi atradis sev draudzeni. Ņūts turpināja ceļu. Netērē manu laiku, Tomij.
Tomass saķēra vinu aiz rokas. Uzklausi mani! Vina ir
> > >
īpaša man liekas, ka mēs abi esam atsūtīti šurp, lai palīdzētu jums izbeigt šo visu.
- Kā tad! Ielaižot Klajumā bēdnešus, lai tie mūs visus piebeigtu? Savā laikā esmu dzirdējis daudz idiotisku plānu, zaļknābi, bet šis viennozīmīgi pārspēj visus.
Tomass aizkaitinājumā iestenējās. Kā lai viņam ieskaidro?
- Nē, es domāju, ka sienas neaizvērās cita iemesla dēļ.
Ņūts sakrustoja rokas; viņš izskatījās dusmīgs kā pūķis.
- Ko tu tur muldi, zaļknābi?
Tomass bija daudz prātojis par metāla plāksnē iegravētajiem vārdiem, kurus pirmajā skriešanas dienā bija izlasījis Labirintā uz sienas: Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. Viņš zināja, ka Ņūts bija vienīgais, kas varētu viņam noticēt. Es domāju… es domāju, ka mēs visi piedalāmies kaut kādā dīvainā eksperimentā, varbūt pat sacensībās uz dzīvību un nāvi. Bet tam visam kaut kā ir jābeidzas. Mēs nevaram palikt uz vietas mūžīgi. Tie, kas mūs atsūtīja šurp, ir ieinteresēti, lai eksperiments beigtos. Viņiem ir nepieciešami rezultāti. Tomass sajuta atvieglojumu, beidzot kādam to izstāstījis.
Ņūts saberzēja acis. Un tam būtu jāpārliecina mani, ka viss ir kārtībā? Ka meitene ir jāatbrīvo? Jo viņa te ieradās un pēkšņi mums visiem jācīnās uz dzīvību un nāvi?
- Nē, tu nesaproti. Es nedomāju, ka Terēza ir vainojama tajā, ka mēs te esam. Viņa ir tikai marionete un atsūtīta mums kā līdzeklis vai pēdējais pavediens, kas palīdzētu atrast izeju no Labirinta. Tomass dziļi ievilka elpu. Man šķiet, ka arī mani atsūtīja tāpēc. Tas, ka viņa kaut kādā veidā izraisījusi Beigas, nenozīmē, ka viņa ir ļauna.
Ņūts pameta acis uz Tuptūža pusi. Zini, ko? Man tas šobrīd ir pie vienas vietas. Viņa mierīgi var paciest vienu nakti cietumā es pat teiktu, ka viņa tur būs lielākā drošībā nekā mēs.
Tomass piekrita, pamanījis iespēju panākt kompromisu.
- Labi. Tagad kaut kā pārlaidīsim nakti. Rīt, kad mums būs vesela diena drošībā, izdomāsim, ko ar viņu darīt. Izdomāsim, ko darīt mums pašiem.
Ņūts nosprauslājās. Tomij, kas tev liek domāt, ka rītdien mēs izdomāsim kaut ko jaunu? Pagājuši jau divi gadi, saproti?
Tomass bija gandrīz pārliecināts, ka visas šīs izmaiņas ir kaut kas līdzīgs katalizatoram, pamudinājums pēdējam uzrāvienam pirms finiša taisnes. Jo tagad mums vairs nav izvēles. Mēs būsim spiesti atrast risinājumu. Vairs nevaram dzīvot tāpat kā līdz šim, dienu no dienas domādami, ka briesmas mums draud tikai tad, ja laikus neatgriežamies Klajumā.
Ņūts uz brīdi aizdomājās. Visapkārt nerimtīgi skraidelēja klajumnieki, veicot pēdējos sagatavošanās darbus.
- Jārok dziļāk. Jāpaliek laukā, kad sienas pārvietojas.
- Tieši tā! Tomass piekrita. Tieši to es ari vēlos ierosināt. Varbūt mēs varam ari aizbarikādēt vai uzspridzināt Bēdnešu caurumu. Iegūt vairāk laika, lai izpētītu Labirintu.
- Albijs ir tas, kurš uzstāj uz viņas turēšanu aiz restēm. Ņūts pameta skatienu uz Mājokļa pusi. Viņš nav par jums abiem diez ko lielā sajūsmā. Bet tagad mums jāsaņemas un jācenšas izdzīvot līdz rītam.
Tomass piekrītoši pamāja ar galvu. Mēs varam uzveikt bēdnešus.
- Esi to darījis jau agrāk, Herkules? Nemaz nepasmaidot un pat negaidot atbildi, Ņūts aizsoļoja prom, skaļā balsī aicinot klajumniekus pabeigt iesāktos darbus un pulcēties Mājoklī.
Tomass bija apmierināts ar sarunas rezultātiem ne uz ko vairāk viņš arī nebija varējis cerēt. Zēns nolēma pasteigties un apraudzīt Terēžu, iekams vēl nebija par vēlu, un uzņēma kursu uz Tuptūža pusi. Tikmēr pārējie klajumnieki cits pēc cita plūda uz Mājokli, gandrīz visi ar aizņemtām rokām.
Tomass apstājās pie nelielās cietuma ēkas un aizturēja elpu.
- Terēza? viņš ievaicājās cauri kameras tumšā loga restēm.
Meitenes seja parādījās loga otrā pusē tik negaidīti, ka pārbiedēja zēnu. No izbīļa viņš skaļi noelsās, bet nokaunējies ātri saņēma sevi rokās. Zini, tev ir talants uz cilvēku biedēšanu.
- Cik mīļi, Terēza atbildēja. Paldies par komplimentu. Tumsā viņas zilās acis spīdēja kā kaķim.
- Lūdzu, Tomass atteica, ignorēdams sarkasmu meitenes balsī. Klau, es te tā domāju… viņš uz brīdi apklusa, lai apkopotu domas.
- Atšķirībā no tā stulbeņa Albija, Terēza atburkšķēja.
Tomass nevarēja nepiekrist, bet bija nācis teikt kaut ko
citu: No šīs vietas noteikti ir jābūt kādai izejai mums tikai jāsaņemas, jāsarauj, jāpaliek Labirintā ilgāk. Tam, ko tu uzrakstīji sev uz rokas, un tam, ko teici par kodu, taču kaut ko vajadzētu nozīmēt.
Kā gan citādi? Viņš vēl nebija gatavs atteikties no cerības.
- Jā, es domāju par to pašu. Bet, klau, vai tu nevari mani dabūt laukā no šejienes? Logā parādījās meitenes rokas, viņas baltie pirksti no iekšpuses apvijās restēm. Tomass tūlīt sajuta muļķīgu vēlmi tiem pieskarties.
- Ņūts teica, ka varbūt rīt. Viņš priecājās, ka spējis panākt vismaz tik daudz pretimnākšanas. Bet pa nakti tev nāksies palikt tepat. Ļoti iespējams, ka šī ir visdrošākā vieta Klajumā.
- Paldies tev, ka parunāji ar viņu. Gulēt uz aukstas betona grīdas būs interesanta pieredze. Terēza pameta ar īkšķi pāri plecam. No otras puses, bēdneši diez vai spēs iespraukties caur šo logu, tāpēc man nav par ko uztraukties, vai ne?
Tomass samulsa viņš neatcerējās, ka būtu stāstījis meitenei par bēdnešiem. Terēza, vai tu droši zini, ka esi aizmirsusi visu?