- Nē! Albijs iesaucās. Viņa sejas izteiksme pauda samierināšanos un padevību. Ne jau tā es to domāju. Es nesaku, ka mums jāmaina hierarhija un viss pārējais klunkšķis. Es tikai domāju… ka man jāļauj jums pieņemt lēmumus. Es vairs neuzticos pats sev. Tāpēc… jā, es piekrītu darīt visu, kas nepieciešams.
Gan Minjo, gan Ņūts izskatījās tikpat pārsteigti, cik Tomass.
- Ē… nu labi, Ņūts lēnām novilka, neizklausīdamies pārāk pārliecināts. Mēs visu nokārtosim, apsolu. Pats redzēsi.
- Jā, Albijs nomurmināja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš pēkšņi ierunājās, balsī bija saklausāms kādreizējais entuziasms. Klau, es zinu! Norīkojiet mani par galveno pie kartēm. Es likšu klajumniekiem pētīt tās līdz nelabumam, kamēr nebūsim kaut ko atraduši.
- Man tas der, teica Minjo. Arī Tomass gribēja paust savu piekrišanu, bet nezināja, vai tas būtu vietā.
Albijs nolaida kājas atpakaļ uz grīdas un iztaisnoja muguru. Vispār jau tā bija stulba doma pa nakti palikt tepat. Mums vajadzētu būt Karšu telpā un strādāt.
Minjo paraustīja plecus. Tev droši vien taisnība.
- Labi… tad es iešu, Albijs apņēmīgi noteica. Tūlīt pat.
Ņūts papurināja galvu. Izbeidz, Albij. Mēs taču jau dzirdējām tos sasodītos bēdnešu vaidus. Labāk pagaidīt līdz rītam.
Albijs noliecās uz priekšu un atbalstīja elkoņus pret ceļgaliem. Klau, jūs taču paši visu laiku sakāt, ka mums jārīkojas. Nesāciet protestēt tad, kad es beidzot kaut kam piekrītu. Ja esmu to apņēmies, tad man tas jādara un jācenšas atkal kļūt tādam kā agrāk. Man vajag kaut ko, kam pievērst savas domas.
Tomass sajuta atvieglojumu. Viņš jau bija noguris no mūžīgajām nesaskaņām.
Albijs piecēlās kājās. Nopietni, man tas nāks par labu. Viņš sāka virzīties uz durvju pusi, it kā patiešām grasītos doties prom.
- Tu taču nerunā nopietni! Ņūts teica. Tagad jau ir par vēlu iet laukā.
- Es tik un tā iešu, tas ir izlemts, Albijs izvilka no kabatas atslēgu saišķi un kā zobodamies pažvadzināja to. Tomass nespēja noticēt vadoņa negaidītajai apņēmībai. Līdz rītam, švaļi.
Albijs pagriezās un izgāja laukā.
Bija savādi apzināties, ka jau kādu laiku iestājusies nakts un visam jau sen būtu jāslīgst tumsā, bet tā vietā apkārt valda tikai tā pati vienmuļā pelēkā dūmaka. Tas izsita no līdzsvara Tomasa iekšējo pulksteni, miegs, kas ar katru brīdi aizvien vairāk mācās virsū, šķita kaut kas pretdabisks. Laiks mokoši vilkās, un šķita, ka nākamā diena tā arī nekad nepienāks.
Arī pārējie klajumnieki bija iekārtojušies uz gulētiešanu, bet miegs bija kaut kas tāls un nesasniedzams. Neviens neko daudz nerunāja un kopējais noskaņojums Mājoklī bija drūms un nomākts. Dzirdēt varēja tikai klusu čabināšanos un atsevišķus čukstus.
Tomass ar varu centās sevi iemidzināt, apzinoties, ka tā laiks paies ātrāk, bet pēc divu stundu nemierīgas grozīšanās viņam tas tā arī neizdevās. Zēns gulēja uz biezas zemē izklātas segas kādā no otrā stāva telpām. Blakus viņam gandrīz sānu pie sāna atdusējās citi klajumnieki. Vieta vienīgajā gultā bija tikusi Ņūtam.
Čaks nakšņoja citā istabā. Nez kāpēc Tomass iztēlojās puiku ierāvušos tumšā stūrī, raudošu un apkampušu savu spilvenu kā rotaļu lāci. Šī vīzija izsauca neaprakstāmas skumjas Tomass centās no tās atbrīvoties, bet veltīgi.
Gandrīz katram no gulošajiem pie sāniem atradās kabatas lukturītis ārkārtas gadījumiem. Ņūts bija pavēlējis izslēgt visas gaismas mājā par spīti spokaini blāvajām debesīm nebija jēgas piesaistīt sev lieku uzmanību. Lai sagatavotos bēdnešu uzbrukumam, bija darīts viss tik īsā laika sprīdī iespējamais: logi no iekšpuses aiznagloti ar dēļiem, durvīm priekšā piestumtas mēbeles, kā ieroči visiem izdalīti naži…
Tomēr nekas no tā nelika Tomasam justies drošāk.
Neziņa par to, kas viņus sagaida, smacēja dvēseli: kā nepārvarams baiļu un izmisuma rēgs, kas uzsācis pats savu dzīvi, tā pieņēmās spēkā ar katru brīdi. Tomass gandrīz vēlējās, lai tie pretekli ierastos ātrāk un vienreiz pieliktu visam punktu. Gaidīšana bija neizturama.
Bēdnešu gaudas kļuva aizvien skaļākas. Katra nākamā minūte likās garāka par iepriekšējo.
Pagāja stunda. Tad vēl viena. Miegs beidzot sāka ņemt virsroku, bet tikai uz nožēlojami īsiem laika sprīžiem. Varēja būt apmēram divi naktī, kad Tomass jau nez kuru reizi apgriezās no muguras uz vēdera. Viņš atbalstīja zodu plaukstās un blenza uz blāvajā gaismā izplūdušo gultas kājgali.
Pēkšņi viss mainījās.
Telpu no ārpuses sasniedza mehāniska dūkoņa. Tai sekoja jau pazīstamie klikšķi, bēdnesim ripojot pa pagalma akmens grīdu, it kā uz tās būtu uzbērta sauja naglu. Tomass pielēca kājās tāpat kā vairākums pārējo.
Bet Ņūts jau bija augšā pirmais; savicinājis rokas un pielicis pirkstu pie lūpām, viņš aicināja zēnus saglabāt klusumu. Tad, saudzējot ievainoto kāju, Ņūts uz pirkstu galiem piezagās istabas vienīgajam logam, kas bija steigā aiznaglots ar trīs koka dēļiem. Starp tiem bija pietiekami plašas spraugas, kas ļāva palūkoties laukā. Ņūts piesardzīgi paliecās uz priekšu, lai novērtētu ārā notiekošo. Arī Tomass pierāpoja pie loga.
Viņš notupās blakus Ņūtam un pietuvināja acis zemākajai spraugai atrasties tik tuvu sienai bija biedējoši. Taču aiz tās bija redzams tikai tukšs Klajums. Atvērums starp dēļiem izrādījās pārāk šaurs, un ne uz augšu, ne apakšu paskatīties nebija iespējams tikai taisni uz priekšu. Pēc kādas minūtes viņš padevās un pagriezies atspiedās ar muguru pret sienu. Arī Ņūts atkāpās no loga un apsēdās gultā.
Pagāja vēl pāris minūtes. Ik pēc desmit, divdesmit sekundēm cauri sienām telpā ielauzās bēdnešu radītie trokšņi. Mazu mehānismu griešanās. Metāliski švirksti un žvadzoņa. Taustekļu klabināšanās pret cieto akmens grīdu. Klakšķi,
kaut kam atveroties un atkal aizveroties. Katra skaņa lika To-
>
masam bailēs sarauties.
Spriežot pēc trokšņa, ārpusē bija vismaz trīs vai četri bēdneši.
Viņš dzirdēja, ka kroplīgās dzīvniekmašīnas, nepārtraukti dūkdamas un grabinādamas savus piederumus, virzās aizvien tuvāk Mājoklim un apstājas uz akmens plāksnēm netālu no sienas.
Tomasam mute kļuva pavisam sausa viņš jau reiz bija sastapies aci pret aci ar bēdnešiem un pat pārāk labi to atcerējās; nācās atgādināt sev, ka ir jāelpo. Pārējie zēni telpā nekustējās un neizdvesa ne skaņas. Gaisā kā melns sniegputenis virmoja šausmas.
Izklausījās, ka viens no bēdnešiem pieripo klāt Mājokļa sienai. Aso durkļu klikšķēšanu pret akmeni pēkšņi nomainīja cita, dobjāka skaņa. Šaubu nebija: radījums rāpās augšup pa Mājokļa sienu. Atskabargainajiem dzeloņiem cērtoties kokā, spītējot Zemes pievilkšanas spēkam, tas pārvietoja savu masīvo rumpi vertikāli uz viņu istabas loga pusi. Tomass dzirdēja, kā bēdneša durkļi ieurbjas sienā atkal un atkal, saārdot dēļu apšuvumu savā ceļā. Visa ēka drebēja.
Ellišķīgie plīstošā koka brīkšķi un brakšķi kļuva par vienīgajām skaņām Tomasa pasaulē. Trokšņi pieņēmās spēkā un nāca aizvien tuvāk. Pārējie zēni bija atkāpušies istabas otrā pusē, tik tālu no loga, cik iespējams. Tomass sekoja viņu piemēram un nostājās blakus Ņūtam. Sadrūzmējušies pie pretējās sienas, klajumnieki neatrāva acis no aiznaglotā loga.
Brīdi, kad skaņas jau bija kļuvušas neizturamas un Tomass saprata, ka bēdnesis atrodas tieši aiz loga, negaidot iestājās klusums. Viņam likās, ka dzird pats savus sirdspukstus.
Ārpusē iemirguļojās spokaina gaisma. Caur dēļu spraugām mestos starus šķērsoja šauras, kustīgas ēnas, kas skraidelēja no vienas puses uz otru. Tomass zināja, ka tās rada ar sensoriem aprīkotie bēdneša taustekļi, kurus tas izlaidis un nu snaikstās, meklējot medījumu. Droši vien turpat aiz loga lodāja arī spiegvaboles, palīdzot radījumiem orientēties apkārtnē. Pēc pāris sekundēm ēnu ņirboņa apstājās un gaisā sastinga trīs plati, nekustīgi gaismas kūļi.