- Tu domā, katra no dienām varētu atklāt kādu vārdu? Terēza vaicāja. Ar to, kā sienas ir izkārtojušās?
Tomass palocīja galvu. Varbūt vārdu, varbūt burtu. Es nezinu. Bet zinu, ka viņi vienmēr meklējuši norādes uz fizisku izeju, nevis vārdus vai burtus. Viņi pēta to kā karti, nevis kā attēlu, uzrakstu vai ko tādu. Mums jā… Tomass pēkšņi aprāvās, atcerējies, ko viņam tikko bija pavēstījis Ņūts. Ak, nē…
Terēzas acīs parādījās bažas. Kas par lietu?
- Nē, nē, nē, nē… Tomass palaida vaļā restes un satriekts atkāpās no loga. Viņš paskatījās uz Karšu telpas pusi. Dūmu bija palicis mazāk, bet tie vēl aizvien nāca laukā pa durvīm, ietinot apkārtni tumšā, pelēcīgā miglā.
- Kas noticis? Terēza vaicāja vēlreiz. No Tuptūža loga Karšu telpa nebija saskatāma.
Tomass pagriezās pret meiteni. Man tas nelikās tik nopietni…
- Kas!? viņa pieprasīja atbildi.
- Kāds ir sadedzinājis visas kartes. Ja tur arī bija kāds kods, tagad tas ir pazudis.
41. nodaĻa
t
- Es vēl atnākšu, Tomass teica un sataisījās uz promiešanu. Viņa kuņģis bija sarāvies čokurā. Jāsameklē Ņūts un jānoskaidro, vai no kartēm kaut kas ir palicis pāri.
- Pagaidi! Terēza iesaucās. Atbrīvo mani!
Tomass jutās kā nodevējs, bet viņam patiešām nebija laika.
- Es nevaru. Bet es atgriezīšos, apsolu. Pirms meitene paspēja iebilst, viņš skriešus aizmetās Karšu telpas un melnā dūmu mākoņa virzienā. Pakrūtē sāpīgi dūra kā ar adatām. Ja Terēzai bija taisnība, ja viņi bija tikuši tik tuvu atrisinājumam vai vismaz atbildei uz kādu no mīklām, kas palīdzētu viņiem izkļūt brīvībā, bet nu visas cerības būtu izkūpējušas gaisā pavisam burtiskā nozīmē… tā bija sāpīga doma.
Blakus vēl aizvien puspavērtajām nokvēpušajām dzelzs durvīm drūzmējās bariņš klajumnieku. Pieskrējis tuvāk, Tomass ievēroja, ka tie sapulcējušies apkārt kaut kam zemē gulošam. Viņš pamanīja Ņūtu, kurš bija nometies ceļos apļa vidū un pārliecies kāda ķermenim.
Aiz viņa nosmulējies un izmisis stāvēja Minjo. Skrējējs pirmais pamanīja Tomasu. Kur tu biji? viņš jautāja.
- Runāju ar Terēžu. Kas te notiek? Tomass iekšēji nobrieda kārtējām sliktajām ziņām.
Minjo dusmīgi sarauca pieri. Mūsu Karšu telpā izcēlies ugunsgrēks, bet tev svarīgāk liekas patērzēt ar savu sasodīto draudzeni? Tu neesi normāls.
Tomass iedomājās, ka vajadzētu uzmest lūpu, bet prāts bija pārāk aizņemts ar ko citu. Man nelikās, ka tam ir tik liela nozīme ja jau līdz šim jūs ar tām kartēm netikāt nekādā skaidrībā…
Minjo riebumā saviebās, blāvā gaisma un dūmi gaisā darīja uzrauga seju gandrīz ļaunu. Kā tad! Tagad gan būtu pats piemērotākais brīdis, lai padotos. Bļāv…
- Es atvainojos! Stāsti, kas noticis. Tomass pastiepās pāri priekšā stāvošā zēna plecam, lai saskatītu, kā ķermenis guļ uz pagalma grīdas.
Tas bija Albijs, guļus uz muguras, ar dziļu brūci pierē. Asinis plūda gar vadoņa deniņiem, daļa satecēja arī acīs, kur tās sarecēja. Ņūts saudzīgi tīrīja viņa seju ar samitrinātu lupatu un čukstus kaut ko jautāja, bet pārāk klusu, lai to varētu sadzirdēt. Par spīti nepatīkamajām Albija rakstura izpausmēm pēdējā laikā Tomass bija patiešām norūpējies. Viņš pagriezās pret Minjo un atkārtoja savu jautājumu.
- Vinstons atrada viņu te guļam pusdzīvu, kad Karšu telpa jau bija liesmās. Daži švaļi tika tur iekšā un apdzēsa uguni, bet krietni par vēlu. Visas lādes ir pārvērtušās pelnos.
Sākumā es turēju aizdomās Albiju, bet tas, kurš to izdarīja, vispirms pamatīgi atdauzījis viņa stulbo pauri pret galda malu pats vari redzēt, kur. Izskatās nelāgi.
- Kā tev šķiet, kurš tas bija? Tomass nezināja, vai stāstīt Minjo par savu un Terēzas hipotēzi. Bez kartēm to tāpat nevarētu pārbaudīt.
- Varbūt Gallijs, pirms uzradās Mājoklī un sāka ārdīties. Varbūt bēdneši. Es nezinu, un man vienalga. Tas tāpat vairs neko nemaina.
Tomasu pārsteidza skrējēja pēkšņā rezignācija. Kurš tad no mums tagad grasās padoties?
Minjo tik strauji pacēla galvu, ka Tomass nevilšus pakāpās soli atpakaļ. Uzrauga acīs pazibēja dusmas, bet tās ātri nomainīja savāds izbrīns vai apjukums. Ne jau tā es to biju domājis, švali.
Tomass zinātkāri samiedza acis. Kā tad?
- Kuš, paklusē pagaidām, Minjo pielika pirkstu pie lūpām un pašķielēja sāņus, lai pārliecinātos, vai kāds uz viņiem neskatās. Vienkārši aizveries. Drīz sapratīsi.
Tomass dziļi ievilka elpu un aizdomājās. Ja viņš gribēja, lai pārējie zēni būtu atklāti pret viņu, ari Tomasam tādam bija jābūt. Viņš nolēma tomēr dalīties domās par iespējamo atrisinājumu Labirinta mīklai, pat ja kartes bija zudušas. Minjo, man jāparunā ar tevi un Ņūtu. Un mums jāizlaiž laukā Terēza viņa droši vien mirst badā, turklāt varētu mums palīdzēt.
- Tava stulbā meitene mani šobrīd satrauc vismazāk.
Tomass laida Minjo vārdus gar ausīm un turpināja: Tas
prasīs tikai dažas minūtes mums radās kāda ideja. Varbūt tā nostrādās, ja skrējēji vēl spēs atcerēsies savas kartes no galvas.
Tas acumirklī piesaistīja Minjo interesi, bet viņa sejā vēl aizvien bija tā pati aizdomīgā izteiksme. Tā liecināja, ka viņš zina kaut ko tādu, ko Tomass pat nenojauš. Ideja? Kāda?
- Vienkārši nāciet man līdzi uz Tuptūzi. Abi ar Ņūtu.
Minjo brīdi svārstījās. Ņūt? viņš iesaucās.
- Jā? Ņūts piecēlās kājās, pārlocīdams asiņaino lupatu, lai sameklētu kādu tīrāku vietu. Tomass pamanīja, ka tā gandrīz viscaur piesūkusies sarkana.
Minjo parādīja ar pirkstu uz Albiju. Lai par to švali parūpējas medbrāļi. Mums jāparunā.
Ņūts uzmeta viņam jautājošu skatienu un atdeva lupatu vistuvāk stāvošajam klajumniekam. Ej sameklē Klintu saki viņam, ka mums te ir nopietnākas problēmas par skabargām pirkstos. Zēns klausīja pavēlei un aizskrēja, bet Ņūts atkāpās no Albija. Par ko mums jārunā?
Minjo klusēdams pamāja uz Tomasa pusi.
- Vienkārši nāciet man līdzi. Tomass, negaidot atbildi, pagriezās un devās uz Tuptūzi.
- Izlaidiet viņu laukā. Tomass apstājās pie cietuma durvīm un sakrustoja rokas. Ticiet man jūs tas interesēs.
Ņūts bija klāts ar sodrējiem un zemi, mati salipuši sviedros. Katrā ziņā neizskatījās, ka viņš būtu pašā labākajā omā. Tomij, tas nav…
- Lūdzu. Vienkārši atslēdziet. Atbrīvojiet viņu. Lūdzu! Tomass negrasījās padoties.
Minjo stāvēja priekšā durvīm, rokas iespiedis sānos. Kā mēs varam viņai uzticēties? viņš vaicāja. Tiklīdz kā šī pamodās, te viss sagāja pilnīgā grīstē. Pie tam viņa pati atzina, ka to izraisījusi.
- Minjo ir taisnība, piekrita Ņūts.
- Terēzai var uzticēties. Tomass norādīja uz durvju pusi. Mēs ar viņu par to vien runājam, kā atrast izeju no Labirinta. Arī viņa, tāpat kā mēs, atsūtīta šurp pret savu gribu. Ir stulbi vainot viņu tajā, kas noticis.
Ņūts iestenējās. Tad ko, pie velna, viņa domāja, sakot, ka izraisījusi Beigas?
Tomass paraustīja plecus, atsakoties atzīt, ka Ņūta aizdomas ir pamatotas. Terēzas teiktajam noteikti bija izskaidrojums. Kas to lai zina? Kad Terēza atjēdzās no komas, ar viņas prātu notika dīvainas lietas. Iespējams, mēs visi Kastē murgojām kaut ko tādu, pirms atguvām saprašanu. Laidiet viņu ārā.