Ņūts un Minjo ilgi skatījās viens uz otru.
- Nu lūdzu! Tomass nelikās mierā. Ko tad vina tādu
»
darīs? Sāks skraidīt apkārt kā traka un nodurs mūs visus? Nevajag, ja?
- Nu labi, Minjo nopūtās. Laižam to stulbo skuķi ārā.
- Es neesmu stulba! iesaucās Terēza. Un es dzirdu katru jūsu vārdu, kretīni!
Ņūts ieplēta acis. Mīļa gan tev tā meitene patrāpījusies, Tomij.
- Pasteidzieties. Tomass kļuva nemierīgs. Mums noteikti vēl daudz jāpadara pirms nakts, kad atgriezīsies bēdneši, ja vien tie neatgriezīsies jau pa dienu.
Ņūts ieņurdējās un piegāja pie Tuptūža, izvilkdams no kabatas atslēgu saišķi. Pāris klikšķi, un durvis atvērās. Nāc ārā!
Terēza iznāca no nelielās ēkas, nikni glūnot uz Ņūtu. Veltījusi Minjo tikpat nelabvēlīgu skatienu, meitene pagāja garām abiem zēniem un nostājās blakus Tomasam. Abu rokas saskārās un Tomasa ādai pārskrēja skudriņas. Viņš sajutās ārkārtīgi neērti.
- Labi. Stāstiet! Minjo teica. Ko jūs tik spīdošu esat izdomājuši?
Tomass palūkojās uz Terēžu, nezinot, kā sākt.
- Ko skaties? viņa jautāja. Jārunā tev. Viņi acīmredzot uzskata mani par maniakālu slepkavu.
- Vai ne? Tu taču izskaties tik bīstama, Tomass norūca un pievērsās Ņūtam un Minjo. Kad Terēza modās no komas, viņa vēl nebija zaudējusi visas atmiņas. Viņa man… Tomass gandrīz nenoturējās un pateica, ka tas noticis viņa galvā. Viņa man pēc tam teica, ka atcerējusies to, ka Labirints ir kods. Ka varbūt tā vietā, lai meklētu izeju, mums jāmēģina atšifrēt, ko tas mums saka.
- Kods? Minjo nesaprata. Kāds kods?
Tomass papurināja galvu, vēlēdamies, kaut spētu atbildēt. Es droši nezinu jūs pazīstat kartes daudz labāk par mani. Bet man ir teorija. Tāpēc es ceru, ka jūs vismaz dažas no tām varēsiet atcerēties no galvas.
Minjo paskatījās uz Ņūtu un jautājoši pacēla uzacis. Tas pamāja pretī.
- Kas ir? Tomasam bija apnicis, ka no viņa visu laiku tiek slēpta informācija. Jūs uzvedaties tā, it kā glabātu kādu noslēpumu.
Minjo ar abām rokām saberzēja plakstiņus un dziļi ievilka elpu. Mēs noslēpām kartes, Tomas.
Sākumā viņš nesaprata. Ko?
Minjo parādīja uz Mājokli. Mēs noslēpām tās sasodītās kartes ieroču telpā, bet vietā nolikām neīstas. Tāpēc, ka Albijs mūs bija brīdinājis. Un tāpēc, ka sākās tā saucamās Beigas, kuras tava draudzene izraisīja.
Tomasu šī vēsts tā iepriecināja, ka uz brīdi lika aizmirst par to, cik bēdīga ir pārējā situācija. Viņš atcerējās Minjo aizdomīgo uzvedību iepriekšējā vakarā, kad tas bija kaut ko teicis par došanos īpašā uzdevumā. Tomass paskatījās uz Ņūtu, kurš apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Kartes ir neskartas un drošībā, Minjo teica. Visas kā viena. Tāpēc, ja jums ir kāda teorija, klājiet vaļā.
- Parādi man tās, Tomass nepacietīgi teica.
- Labi, ejam.
42. NODAĻA
r
Minjo ieslēdza gaismu, uz mirkli apžilbinot Tomasu. No visapkārt izmētātajām kastēm ar ieročiem krita draudīgas ēnas, asmeņi, rungas un citas neganta paskata lietas šķita gaidām, gatavas kuru katru brīdi atdzīvoties un nogalināt pirmo muļķi, kas pienāks tām pārāk tuvu. Mitrā pelējuma smaka padarīja gaisotni telpā vēl neomulīgāku.
- Te dziļāk ir vēl viens slepens kambaris. Minjo paskaidroja, nozūdot tumšā stūrī aiz plauktiem. Par to zina tikai daži no mums.
Tomass izdzirdēja vecu koka durvju čīkstu, un tad parādījās Minjo, vilkdams aiz sevis lielu kartona kasti, kas švirkstēja pret grīdu ar tādu skaņu, it kā kāds pulētu kaulus ar smilšpapīru. Es pārkrāmēju katras lādes saturu atsevišķā kastē. Te kopā ir astoņas kastes katram sektoram sava.
- Kurš ir šis?
- Atver un apskaties visas lapas ir numurētas, aizmirsi?
Tomass pavilka uz augšu krusteniski saliktos kartona atlokus, un kaste atvērās. Iekšā nekārtīgā kaudzē bija sagrūstas Otrā sektora kartes. Tomass notupās un izvilka prāvu žūksni.
- Tātad, viņš sāka, skrējēji vienmēr salīdzina katras dienas kartes ar citām dienām, meklējot likumsakarības, kas kaut kā palīdzētu atrast izeju. Jūs paši sakāt, ka īsti nezināt, ko meklējat, bet tik un tā turpināt tās pētīt. Pareizi?
Minjo sakrustoja rokas un pamāja ar galvu, izskatīdamies tā, it kā tūlīt kāds viņam atklās mūžīgas dzīves noslēpumu.
- Labi, Tomass turpināja. Bet ja nu sienu kustībām nav nekāda sakara ar shēmām, kartēm, Labirinta uzbūvi un neko tamlīdzīgu? Ja nu tās patiesībā veido vārdus? Kaut ko, kas pateiktu mums priekšā, kā nokļūt brīvībā?
Minjo aizkaitināti nopūtās un ar pirkstu parādīja uz kartēm Tomasa rokās: Vecīt, vai tu vispār apjēdz, cik daudz laika esam pavadījuši, pētot tās sasodītās līnijas? Ja sienas veidotu vārdus, mēs noteikti būtu to ievērojuši.
- Varbūt to nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci vai salīdzinot tikai vienu dienu ar citu. Varbūt mums jāsalīdzina nevis diena ar dienu, bet visa diena reizē.
Ņūts iesmējās. Tomij, es varbūt neesmu pats gudrākais švalis Klajumā, bet izklausās, ka tagad tu runā ar savu pakaļu.
Tikmēr Tomasa prāts uzņēma apgriezienus. Viņš juta, ka atbilde ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Tikai bija grūti ietērpt to vārdos.
- Labi, sāksim vēlreiz, Tomass teica. Katru sektoru vienmēr pētījis viens skrējējs. Pareizi?
- Jā, atbildēja Minjo, izskatīdamies patiesi ieinteresēts.
- Šis skrējējs katru dienu uzzīmē karti un salīdzina to ar iepriekšējo dienu kartēm, bet tikai savam sektoram. Ja nu īstenībā visi astoņi sektori jāsalīdzina cits ar citu un katru dienu? Un katra diena veido atsevišķu vārdu vai koda fragmentu? Vai esat mēģinājuši salīdzināt sektorus savā starpā?
Minjo paberzēja zodu. It kā jā. Esam likuši visas kartes kopā un skatījušies, vai tās kaut ko neveido savā starpā. Protams, ka esam mēģinājuši mēs esam izmēģinājuši visu ko.
Tomass apsēdās uz grīdas, sakrustoja kājas un sāka pētīt kartes savā klēpī. Viņš pamanīja, ka cauri augšējai lapai tik tikko var saskatīt nākamās kartes līnijas, un acumirklī saprata, kas darāms. Zēns pacēla galvu un paskatījās uz pārējiem.
- Cepampapīrs!
- Kas? Minjo vaicāja. Ko…
- Klausieties, mums jādabū cepampapīrs un šķēres. Un pēc iespējas vairāk melno flomāsteru un zīmuļu.
Cepetis bija sašutis, ka viņam tiek atņemta vesela kaste ar caurspīdīgā vaskpapīra ruļļiem it sevišķi tagad, kad piegādes bija pārtrauktas. Viņš protestēja, ka tā ir viena no lietām, ko vienmēr pasūtījis, ka viņš to regulāri izmanto cepšanai. Galu galā nācās paskaidrot, kādam nolūkam tas paredzēts, un pavārs negribīgi piekrita šķirties no vērtīgajiem krājumiem.
Pēc desmit minūtēm, kas pagāja, medījot pa visu Mājokli zīmuļus un flomāsterus lielākā daļa rakstāmlietu bija glabājušās Karšu telpā un gājušas bojā ugunsgrēkā Tomass kopā ar Ņūtu, Minjo un Terēžu sasēdās ap galdu ieroču pagrabā. Viņiem nebija izdevies atrast nevienas šķēres, tāpēc Tomass paņēma visasāko no tuvumā esošajiem nažiem.
- Es ceru, ka mēs velti nešķiežam laiku, teica Minjo. Skrējēja balsi skanēja šaubas, bet acīs bija manāma interese.