neganti kārojās būt pirmajam, kurš izdibina kodu, bet bija jāpiekrīt, ka Ņūtam un Minjo ir taisnība.
Terēza pasmaidīja un sakrustoja rokas. Ja runa ir par slepena koda atšifrēšanu, salīdzinot neskaitāmas sarežģīta labirinta kartes, šādam uzdevumam, esmu diezgan droša, ir nepieciešamas meitenes smadzenes. Viņas smaids pārvērtās smīnā.
- Nu, ja tu tā saki. Tomass arī sakrustoja rokas un smaidīdams skatījās pretī, pēkšņi atkal vairs nevēlēdamies nekur iet.
- Domāts darīts! noteica Minjo un pagriezās uz durvju pusi. Viss būs vislabākajā kārtībā. Ejam! Skrējējs sāka kāpt augšup pa kāpnēm, bet apstājās, jo saprata, ka Tomass viņam neseko.
- Neuztraucies, Tomij, sacīja Ņūts, tavai draudzenei nekas nenotiks.
Vienā mirklī Tomasa prātam izskrēja cauri miljoniem domu: nepacietīga vēlme pēc iespējas ātrāk atklāt kodu, mulsums par to, kā Ņūts raudzījās uz viņu un Terēžu, alkas uzzināt, ko viņi šoreiz atradīs Labirintā, un, protams, bailes.
Bet Tomass pastūma to visu malā. Neatvadījies viņš sekoja Minjo augšup pa kāpnēm.
Tomass palīdzēja Minjo sapulcināt visus skrējējus, lai pavēstītu tiem par jaunumiem un sagatavotu lielajam izaicinājumam. Viņu izbrīnīja tas, cik atsaucīgi pārējie reaģēja uz domu, ka beidzot pienācis laiks padziļināti izpētīt Labirintu un palikt tajā laukā visu nakti. Spītējot bailēm un satraukumam, Tomass piedāvājās uzņemties vesela sektora izpēti, bet uzraugs to noraidīja. Viņiem jau esot astoņi pieredzējuši skrējēji šim uzdevumam. Tomasam atkal būs jāskrien kopā ar Minjo zēns gandrīz nokaunējās par to, cik ļoti atvieglots sajutās.
Skrējēji iekrāva mugursomās vairāk pārtikas nekā parasti nebija zināms, uz cik ilgu laiku viņi būs prom no Klajuma. Neskatoties uz bailēm, Tomass juta arī zināmu pacilājumu varbūt šī patiešām bija tā diena, kad viņiem izdosies atrast izeju.
Abi zēni pie Rietumu vārtiem jau iesildījās skriešanai, kad pie viņiem atvadīties pienāca Čaks.
Es skrietu ar jums, zeņķis teica uzspēlēti līksmā balsī, bet negribu iet bojā šaušalīgā nāvē.
Tomass iesmējās, pārsteigdams pats sevi. Paldies par uzmundrinošiem vārdiem.
- Esiet uzmanīgi. Prieks Čaka balsi pazuda un tā vietā ieskanējās neviltotas rūpes. Es tiešām labprāt palīdzētu jums, ja varētu.
Tomass bija aizkustināts viņš nešaubījās, ka Čaks no tiesas dotos Labirintā, ja tas būtu nepieciešams. Paldies, Cak. Mēs noteikti uzmanīsimies.
- Ar uzmanīšanos mēs nekur tālu neesam tikuši, Minjo ierūcās. Tagad neatliek nekas cits kā riskēt. Visu vai neko.
- Nu tad skrienam. Tomasa pakrūtē riņķoja tauriņi, viņam gribējās beidzot sākt kustību, lai vairs nebūtu jādomā ne par ko citu. Galu galā Klajumā ar atvērtiem vārtiem bija tikpat bīstami kā Labirintā.
Šī doma gan nebija pārāk mierinoša.
- Jā, Minjo piekrita. Skrienam.
- Labi, Čaks teica, paskatījies uz savu kurpju purngaliem, tad atkal uz Tomasu. Lai jums veicas. Ja tava meitene sāks pēc tevis ilgoties, samīļošu viņu tavā vietā.
Tomass nobolīja acis. Viņa nav mana meitene, šmurguli!
- Oho, Čaks iesaucās, tu jau sāc lamāties kā Albijs. Bija skaidri redzams, ka zeņķis par visu varu cenšas neizrādīt, cik ļoti viņu biedē pēdējo dienu notikumi, taču acis nemeloja. Nē, nopietni, vēlu jums veiksmi.
- Paldies, tas mums ļoti daudz nozīmē. Nu bija Minjo kārta nobolīt acis. Atā, švali.
- Jā, atā, Čaks nomurmināja un pagriezies devās prom.
Tomasu pēkšņi pārņēma skumjas ļoti iespējams, ka viņš vairs nekad neredzēs ne Čaku, ne Terēžu, ne kādu citu. Viņam gribējās uzmundrināt nabaga puiku. Neaizmirsti, ko es tev apsolīju! Tomass skaļi iesaucās. Es nogādāšu tevi mājās!
Čaks paskatījās atpakaļ un pacēla īkšķi. Viņa acīs mirdzēja asaras.
Tomass atbildēja ar diviem paceltiem īkšķiem; tad abi ar Minjo uzmeta plecos mugursomas un ieskrēja Labirintā.
44. NODAĻA
t
Tomass un Minjo neapstājās, iekams nebija veikuši vismaz pusi distances līdz pēdējam Astotā sektora strupceļam. Zēni skrēja labā ātrumā Tomass priecājās par savu rokaspulksteni, kas zem nemainīgi pelēkajām debesīm izrādījās īpaši noderīgs. Diezgan ātri kļuva skaidrs: kopš iepriekšējās dienas Labirintā nekas nav mainījies. Sienas atradās tieši turpat kur vakar. Veikt pierakstus un griezt liānas vairs nebija nekādas vajadzības: viņu vienīgais uzdevums bija sasniegt galapunktu un doties atpakaļ, pa ceļam meklējot kaut ko iepriekš nepamanītu vienalga, ko. Minjo pārtraukumam atvēlēja veselas divdesmit minūtes; kad tās pagāja, zēni turpināja ceļu.
Pusaudži skrēja klusēdami. Minjo bija iemācījis Tomasam, ka runāšana tikai lieki tērē enerģiju, tāpēc viņš koncentrējās uz saviem soļiem un elpošanu. Vienmērīgi. Ritmiski. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Aizvien tālāk un dziļāk Labirintā. Viņus pavadīja tikai pašu domas un pēdu plakšķēšana pret cieto akmens grīdu.
Trešajā skriešanas stundā Tomasu pārsteidza Terēza, ierunādamās viņa galvā.
Mēs pamazām virzāmies uz priekšu atradām vēl dažus vārdus. Bet pagaidām tie šķiet bezjēdzīgi.
Pirmajā bridi Tomasam instinktīvi gribējās ignorēt balsi, vēlreiz noliegt: kāds spēj iekļūt viņa smadzenēs bez paša piekrišanas. Bet vēlme sazināties bija spēcīgāka.
Vai tu mani dzirdi? Tomass vaicāja, iztēlojoties vārdus savā galvā, mentāli sūtot tos meitenei veidā, kādu nekad nespētu paskaidrot. Viņš sakoncentrējās un atkārtoja jautājumu. Vai tu mani dzirdi?
Jā! Terēza atsaucās. Otrajā reizē jau pavisam skaidri.
Tomass bija pārsteigts. Tik pārsteigts, ka gandrīz apstājās. Viņam sanāca!
Interesanti, kāpēc mēs to mākam, viņš ieminējās. Šādai runāšanai bija nepieciešama ievērojama garīgā piepūle galvā kā augonis piepampa sāpes.
Varbūt mēs bijām mīļākie, Terēza atbildēja.
Tomass paklupa un nogāzās uz gaiteņa grīdas. Muļķīgi uzsmaidījis Minjo, kas, nesamazinot ātrumu, pameta uz viņu izbrīnītu skatienu, Tomass pietrausās kājās un veikli panāca uzraugu. Ko? viņš beidzot saņēmās pārvaicāt.
Tomass uztvēra ūdeņainu, krāsu pilnu tēlu un saprata, ka meitene smejas. Tas ir tik jocīgi, viņa teica. It kā mēs būtu sveši, bet reizē pazīstami.
Zēns sajuta patīkamu vēsumu, lai gan skrienot bija nosvīdis. Nevēlos sagraut tavas ilūzijas, bet mēs esam sveši. Es tikai nupat iepazinos ar tevi, atceries?
Neāksties, Tom. Es domāju, kāds ir pārmainījis mūsu smadzenes, kaut kā iedēstījis tajās spēju sazināties telepātiski. Pirms mēs ieradāmies šeit. Tāpēc es pieņemu, ka mēs pazinām viens otru jau tad.
Tomass bija domājis par to pašu un nosprieda, ka Terēzai droši vien ir taisnība. Vismaz cerēja, ka ir, meitene viņam patiešām bija sākusi patikt. Pārmainījis smadzenes? viņš vaicāja. Kādā veidā?
Es nezinu. Man neizdodas atjaunot visu atmiņu, bet šķiet, ka mēs darījām kaut ko svarīgu.
Tomass iedomājās par neizskaidrojamo saikni, ko juta jau kopš pirmā brīža, kad Terēza ieradās Klajumā. Bija jārok dziļāk, jāmēģina atrast tam izskaidrojumu. Par ko tu runā?
Kaut es zinātu! Es tikai cenšos piespēlēt idejas varbūt tās kaut ko aizšķils tavās smadzenēs.
Tomass atminējās Bena, Gallija un Albija apvainojumus: ka viņš ir to ienaidnieks, tāds, kuram nedrīkst uzticēties. Viņš aizdomājās arī par Terēzas pašā sākumā teikto abi kaut kādā veidā ir atbildīgi par notikušo.