Kodam vajadzētu kaut ko nozīmēt, viņa piebilda. Arī tam, ko es uzrakstīju uz savas rokas, VELNS ir labs.
Varbūt arī ne, viņš atbildēja. Varbūt mēs tāpat atradīsim izeju. Neko nevar zināt.
Tomass pāris sekundes aizmiedza acis un centās koncentrēties. Katru reizi, kad viņš runāja ar meiteni, šķita, ka krūtīs samilst gaisa burbulis, kas viņu reizē kaitināja un iejūsmināja. Tomasa plakstiņi atsprāga vaļā: ja nu Terēza spēj lasīt viņa domas arī tad, kad viņi nesazinās? Tomass gaidīja atbildi, bet meitene klusēja.
Tu vēl tur esi? viņš ievaicājās.
Jā, bet no šīs nodarbes man vienmēr sāk sāpēt galva.
Tomass priecājās, ka nav vienīgais. Jā, man arī sāp galva.
Labi, viņa atvadījās. Tiksimies vēlāk.
Nē, pagaidi! Tomass vēl negribēja šķirties. Terēza palīdzēja viņam īsināt laiku un padarīja skriešanu vieglāku.
Atā, Tom. Es padošu tev ziņu, ja kaut ko noskaidrosim.
Terēza ko tu grasījies teikt par to, ko uzrakstīji sev uz rokas?
Pagāja vairākas sekundes. Viņa neatbildēja.
Terēza?
Viņa bija prom. Tomasam likās, ka burbulis krūtīs pārsprādzis un izplatījis ķermenī indīgus toksīnus. Iesāpējās vēders, un doma par to, ka visu atlikušo dienu jāskrien, pēkšņi likās drausmīgi nomācoša.
Tomass vēlējās atklāt Minjo, ka spēj sarunāties ar Terēžu dalīties notiekošajā, pirms viņa smadzenes ir uzsprāgušas. Bet neiedrošinājās. Iesaistīt situācijā telepātiju nešķita spoža ideja. Viss jau tāpat bija pārāk sarežģīti.
Tomass nokāra galvu un dziļi ievilka elpu. Nē, nāksies vien turēt mēli aiz zobiem un skriet.
Pēc vēl diviem pārtraukumiem Minjo beidzot pārgāja soļos. Viņi bija sasnieguši pēdējo garo koridoru, kas beidzās ar strupceļu. Gaiteņa galā uzraugs apstājās un apsēdās ar muguru pret sienu. Vīteņi šeit auga īpaši biezā slānī, radot iespaidu, ka pasaule aiz cietajām, nepielūdzamajām sienām ir lekna un zaļojoša.
Tomass apsēdās blakus, un abi uzklupa savām pieticīgajām pusdienām sviestmaizēm un šķēlēs sagrieztiem augļiem.
Tas arī viss, Minjo teica, nokodis otro kumosu. Esam izskraidījuši visu Astoto sektoru. Tavu brīnumu! Nevienas izejas!
Tomass jau to zināja, bet uzrauga vārdi tik un tā lika sirdij sagumt vēl vairāk. Vairs nerunādami, zēni paēda un sagatavojās Labirinta izlūkošanai. Tiesa, viņiem nebija ne jausmas, ko meklēt.
Nākamās pāris stundas Tomass un Minjo pavadīja, pētīdami katru Labirinta stūri, taustīdami sienas un kāpdami pa liānām dažādās vietās. Viņi neatklāja neko jaunu, un Tomass pamazām sāka zaudēt cerību. Vienīgais interesantais atradums bija kārtējā savādā plāksne ar uzrakstu Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. Minjo tai nepievērsa nekādu uzmanību.
Zēni ieturēja vēl vienu maltīti un turpināja meklējumus. Tie bija neauglīgi, un Tomass pamazām samierinājās ar neizbēgamo nebija nekā tāda, ko viņi vispār varētu atrast. Kad pienāca vārtu aizvēršanās laiks, viņš sāka lūkoties apkārt pēc bēdnešiem, bažīgi sastingstot pirms katra pagrieziena. Drošības pēc zēni izvilka nažus, bet līdz pusnaktij neviens tā ari neparādījās.
Tad Minjo pamanīja bēdnesi pazūdam aiz stūra gaiteņa galā, bet tas vairs neatgriezās. Pusstundu vēlāk Tomass pamanīja vēl vienu, kurš rīkojās tieši tāpat. Vēl pēc stundas cits bēdnesis aiztraucās viņiem gar pašu degungalu, pat nepalēninājis gaitu. Tomasu gandrīz ķēra trieka.
Zēni turpināja ceļu.
- Man liekas, ka tie ar mums spēlējas, Minjo pēc brīža teica.
Tomass atskārta, ka jau kādu brīdi atmetis roku sienu pārmeklēšanai un drūmā nolemtībā velkas atpakaļ Klajuma virzienā. Izskatījās, ka arī Minjo ir padevies.
- Kā tu to domā? Tomass vaicāja.
Uzraugs nopūtās. Man šķiet, Radītāji vēlas mums pateikt, ka izejas nav. Pat sienas beigušas pārvietoties, it kā tā būtu kāda stulba spēle, kura tuvojas noslēgumam. Un viņi grib, lai mēs to darām zināmu arī pārējiem Klajumā. Varu saderēt: kad atgriezīsimies, bēdneši būs aizstiepuši vēl kādu no mums, tāpat kā pagājušonakt. Es domāju, Gallijam bijusi taisnība tie vienkārši turpinās mūs nogalināt citu pēc cita.
Tomass neatbildēja, bet saprata, ka Minjo vārdos ir rūgta patiesība. No vājās cerības, ar kādu viņš no rīta bija devies Labirintā, jau sen nebija ne miņas.
Iesim atpakaļ, Minjo noguris teica.
Tomasam nepatika atzīt sakāvi, bet viņš piekrītoši pamāja. Izskatījās, ka vienīgā klajumnieku cerība bija kods; viņš apņēmās turpmāk veltīt visus savus spēkus tikai tam.
Zēni klusēdami devās uz Klajumu. Atceļā viņi vairs nesastapa nevienu bēdnesi.
45. NODAĻA
r
Spriežot pēc pulksteņa, bija jau vēls rīts, kad Tomass ar Minjo pa Rietumu vārtiem atgriezās Klajumā. Tomass jutās tik noguris, ka būtu ar mieru turpat uz vietas apgulties un brītiņu nosnausties. Viņi bija pavadījuši Labirintā apmēram divdesmit četras stundas.
Pārsteidzoši, bet par spīti pelēkajām debesīm un tam, ka viss juka un bruka, dzīve Klajumā nebija apstājusies rušķi rosījās Dārzos, gaļinieki baroja lopus, būvnieki laboja bēdnešu apskādēto Mājokli. Drīz Minjo un Tomasu pamanīja kāds klajumnieks un paziņoja par to Ņūtam, kurš skriešus ieradās viņus sagaidīt.
Jūs esat pirmie, kas atgriezušies. Kā gāja? Ņūts vaicāja, piesteidzies pie nomocītajiem skrējējiem. Tomasam sirds vai lūza, redzot viņa acīs bērnišķīgas cerības dzirksti. Ņūts acīmredzot domāja, ka viņi atraduši kaut ko svarīgu. Sakiet, ka jums ir labas ziņas.
Minjo nedzīvi vērās kaut kur pelēkajā tālumā. Nav, viņš novilka. Tas stulbais Labirints ir viens liels joks.
Ņūts apjucis paskatījās uz Tomasu. Par ko viņš runā?
- Minjo vienkārši ir vīlies, Tomass atteica, gurdeni paraustījis plecus. Mēs neatradām neko jaunu. Sienas nav kustējušās, jaunu izeju nav, viss ir tāpat kā vienmēr. Vai bēdneši šonakt atgriezās?
Pār Ņūta seju pārslīdēja ēna. Brīdi klusējis, viņš pamāja.
- Jā. Tie notvēra Ādamu.
Tomass nepazina nevienu ar tādu vārdu un sajutās vainīgs, ka ziņa viņu neapbēdina. Atkal tikai vienu, viņš nodomāja. Varbūt Gallijam bija taisnība.
Ņūts grasījās teikt vēl kaut ko, bet Minjo pēkšņi neizturēja un uzsprāga.
- Bļāviens, kā man tas ir noriebies! Uzraugs nospļāvās efejās, dzīslām uz kakla piebriestot. Apnicis! Man pietiek. Viss velti! Minjo nikni nosvieda savu mugursomu zemē. Nav nekādas izejas, nekad nav bijusi un nekad nebūs. Ar mums ir cauri.
Tomass satraukti noraudzījās, kā Minjo aizslāj uz Mājokļa pusi. Nu gan vairs nebija labi ja Minjo tagad padosies, viņi būs pamatīgās ziepēs.
Ņūts, neko neteikdams, atstāja Tomasu vienu. Zēns stāvēja kā iemiets, rīkle bija izkaltusi. Gaisā, biezs un smacīgs kā vakardienas dūmu mākonis virs Karšu telpas, mutuļoja izmisums.
Pārējie skrējēji atgriezās nākamās stundas laikā. Bija noprotams, ka arī tie neko nav atraduši un beigās padevušies.
Visapkārt redzēja drūmas sejas, vairākums klajumnieku bija pametuši savus dienišķos pienākumus.
Tomass saprata, ka viņu pēdējā cerība ir Labirinta kods. Tam katrā ziņā bija kāda nozīme. Brīdi bezmērķīgi klīdis apkārt, klausoties pārējo skrējēju stāstos, Tomass beidzot saņēmās un nokratīja izmisumu.
Terēza? Viņš, aizvēris acis, it kā tas varētu palīdzēt, mēmi vaicāja. Kur tu esi? Vai jums izdevās kaut ko noskaidrot?
Pagāja ilgs klusuma brīdis. Tomass gandrīz padevās un nodomāja, ka nekas nav sanācis.