Ko? Tom, vai tu kaut ko teici?
Jā, viņš atbildēja, priecīgs, ka izdevies atjaunot sakarus. Tu mani dzirdi? Vai es pareizi to daru?
Reizēm izklausās saraustīti, bet tev sanāk. Jocīga sajūta, vai ne?
Tomass padomāja un saprata, ka patiesībā jau sācis pie tās pierast. Nav tik traki. Vai jūs vēl aizvien esat pagrabā? Es satiku Ņūtu, bet viņš atkal kaut kur pazuda.
Jā, mēs esam tepat. Ņūts pieaicināja trīs vai četrus klajumniekus palīdzēt pārzīmēt kartes. Man šķiet, ka esam noskaidrojuši kodu.
Tomasa sirds krūtīs salēcās. Nopietni?
Nāc šurp.
Nāku. Tomass bija sācis iet jau sarunas laikā. Viņš piepeši vairs nejutās tik noguris kā pirms brīža.
Durvis atvēra Ņūts.
- Minjo vēl nav rādījies, viņš teica, kāpjot lejā uz pagrabu.
- Reizēm tas švalis mēdz iekarst un noiet no sliedēm.
Tomass brīnījās, ka Minjo tērē laiku dusmojoties un
neņem vērā jaunatklātā koda solītās iespējas. Viņš nolēma par to nedomāt un sekoja Ņūtam. Lejā ap galdu stāvēja daži nepazīstami klajumnieki, manāmi noguruši, ar tumšiem lokiem zem acīm. Uz galda, uz grīdas it visur bija redzamas neskaitāmas karšu grēdas. Izskatījās, ka pagrabā plosījies virpuļviesulis.
Terēza, atspiedusies ar muguru pret plauktiem, pētīja papīra lapu, ko turēja rokās. Tomasam ienākot, viņa tikai uz īsu mirkli pacēla acis un tūlīt atgriezās pie iesāktās nodarbes. Zēnu tas nedaudz sarūgtināja. Viņš bija cerējis, ka meitene priecāsies viņu redzēt, taču tūlīt nokaunējās par savām domām. Terēza acīmredzot bija aizņemta ar kodu.
Tev tas jāredz, viņa sacīja Tomasam. Ņūts tikmēr atbrīvoja no pienākumiem pārējos klajumniekus; zēni īgni stampāja augšup pa koka kāpnēm, daži kaut ko kurnēja par bezjēdzīgi zemē nomestu laiku.
Tomass satrūkās, nobažījies, ka Ņūts varētu pamanīt viņu nodarbi. Lūdzu, nerunā manā galvā Ņūta klātbūtnē. Es negribu, lai viņš uzzina par mūsu… spējām.
- Nāc, paskaties uz šo, viņa skaļi teica, tik tikko noslēpdama pazibējušo smīnu.
- Es metisos tavā priekšā uz ceļiem un bučošu kājas, ja spēsi pateikt, ko tas nozīmē, ierunājās Ņūts.
Tomass pienāca pie Terēzas, degot nepacietībā uzzināt, ko viņi noskaidrojuši. Meitene pasniedza viņam lapu un pacēla uzacis.
- Nav šaubu, ka šis ir pareizais atšifrējums, viņa teica. Tikai mums nav ne jausmas, ko tas nozīmē.
Tomass paņēma lapu un ātri pārskrēja tai ar acīm. Lapas kreisā puse bija sanumurēta no viens līdz seši. Blakus katram ar apli apvilktajam ciparam lieliem drukātiem burtiem bija uzrakstīts viens vārds.
SKRIEN
TURIES
ASINIS
MIRSTI
BEIGAS
SPIED
Tas ari viss. Seši vārdi.
Tomass jutās vilies viņš bija iedomājies, ka, atšifrējot kodu, tā nolūks taps skaidrs. Zēns sadrūmis paskatījās uz Terēžu. Tas ir viss? Jūs droši zināt, ka tie ir pareizajā secībā?
Terēza atņēma viņam lapu. Labirints atkārto šos vārdus mēnešiem ilgi kad tas kļuva skaidrs, mēs metām mieru.
Katru reizi pēc vārda SPIED tas veselu nedēļu vispār nerāda burtus, tad atkal sāk ar SKRIEN. Pēc tā mēs secinājām, ka tas ir pirmais vārds un šī ir pareizā secība.
Tomass sakrustoja rokas un atspiedās pret plauktiem blakus Terēzai. Viņš bija automātiski iegaumējis visus sešus vārdus, iekausējis tos savās smadzenēs. Skrien. Turies. Asinis. Mirsti. Beigas. Spied. Neizklausījās labi.
- Jautri, vai ne? Ņūts vaicāja, precīzi atspoguļodams
vina domas.
>
- Jā, Tomass aizkaitināti novaidējās. Mums jāpasauc Minjo varbūt viņš zina ko tādu, ko nezinām mēs. Ja vien mums būtu vairāk pavedienu… zēns sastinga, pēkšņa reiboņa pārņemts; ja nebūtu plauktu, pret kuriem atspiesties, viņš nokristu uz grīdas. Tomasam prātā tikko bija ienākusi ideja. Briesmīga, šausmīga, drausmīga ideja. Pati briesmīgākā, šausmīgākā, drausmīgākā ideja visā briesmīgo, šausmīgo, drausmīgo ideju vēsturē.
Bet instinkti sacīja, ka viņš nekļūdās. Tas bija jādara.
- Tomij? ievaicājās Ņūts, pasperdams soli uz priekšu, bažīgi saraucis pieri. Kas tev lēcies? Tu tikko kļuvi bāls kā līķis.
Tomass papurināja galvu un izslējās taisnāk. Ai… nekas. Atvaino. Man sāp acis laikam vajag pagulēt. Lai izskatītos pārliecinošāk, viņš paberzēja deniņus.
Viss kārtībā? Terēza vaicāja viņa domās. Meitene izskatījās tikpat norūpējusies kā Ņūts, un Tomasam tas patika.
Jā. Nopietni, viss kārtībā. Tas ir nogurums. Man nedaudz jāatpūšas.
Labi, Ņūts saspieda Tomasa plecu. Galu galā tu taču visu nakti pavadīji Labirintā ej un izgulies.
Tomass palūkojās uz Terēžu, tad uz Ņūtu. Gribējās pastāstīt tiem par savu ideju, bet viņš nolēma to nedarīt. Tā vietā tikai pamāja ar galvu un devās uz kāpņu pusi.
Tā vai citādi, Tomasam tagad bija plāns. Pagalam biedējošs, tomēr plāns.
Viņiem vajadzēja uzzināt vairāk, lai saprastu kodu. Viņiem vajadzēja atmiņas.
Tāpēc Tomass ļaus sevi sadzelt bēdnesim. Un izcietīs Pārvēršanu. Tīšām.
46. NODAĻA
r
Pārējo dienas daļu Tomass vairs ne ar vienu nerunāja.
Terēza pāris reižu bija mēģinājusi sazināties, bet viņš vienmēr aizbildinājās ar nelāgu pašsajūtu. Teica, ka grib pabūt vienatnē savā iecienītajā vietā aiz meža, mazliet pagulēt un veltīt kādu laiku pārdomām. Pacensties izdibināt kaut kur dziļi prātā apglabāto noslēpumu, kas pateiktu viņiem priekšā, kā rīkoties.
Taču patiesībā Tomass psiholoģiski mēģināja sagatavoties tam, ko bija nobriedis darīt naktī, centās pārliecināt sevi, ka tā ir pareizā rīcība. Vienīgā iespējamā rīcība. Turklāt viņš bija pamatīgi nobijies un negribēja, lai to pamanītu citi.
Visbeidzot, kad pulkstenis rādīja, ka pienācis vakars, Tomass kopā ar pārējiem klajumniekiem devās uz Mājokli. Ticis pie Cepeša steigā pagatavotās tomātu zupas un cepumiem, viņš atcerējās, ka ir pavisam izbadējies.
Un tad pienāca kārtējā bezmiega nakts.
Būvnieki bija ar dēļiem aiznaglojuši kādreizējo logu vietās vīdošos caurumus, pa kuriem briesmoņi bija aizvilkuši Galliju un Ādamu. Izskatījās, ka darbu būtu veikusi piedzērušos rūķu komanda, bet tas bija labākais, uz ko viņi tobrīd bija spējīgi. Ņūts ar Albiju, kurš jau bija atkopies no Karšu telpā iegūtās traumas un staigāja ar milzīgu apsēju ap galvu, bija izdomājuši, ka zēni katru nakti mainīs guļvietas riņķa kārtībā.
Tomasam nācās nakšņot Mājokļa pirmajā stāvā vienā istabā ar tiem pašiem aizvakarnakts biedriem. Telpā drīz iestājās klusums, bet bija grūti pateikt, vai tāpēc, ka pārējie ir aizmiguši vai tikai nobijušies un klusībā lolo cerību, ka par spīti visam bēdneši tomēr neatgriezīsies. Šonakt Terēzai bija ļauts palikt Mājoklī kopā ar citiem un viņa gulēja blakus Tomasam, ietinusies divās segās. Kaut kādā veidā viņš spēja sajust, ka meitene ne tikai guļ, bet ir patiešām aizmigusi.
Tomasam gan miegs nenāca nevienā acī, kaut gan zēns saprata, ka ķermenim atpūta ir ārkārtīgi nepieciešama. Viņš centās centās no visa spēka turēt plakstiņus ciet, ar varu piespieda sevi atslābināties. Bet nekas nesanāca. Nakts vilkās mokoši lēni, gaidīšana kļuva neizturama, neziņa gūlās kā smagums uz krūtīm.
Tad, kā jau bija paredzams, ārpusē atskanēja mehāniskie, spokainie trokšņi. Bēdneši bija klāt.
Visi sadrūzmējās pie sienas, kas atradās vistālāk no loga,