un centās neizdvest ne skanu. Tomass ierāvās stūri blakus
>
Terēzai, ar rokām apķēra ceļgalus un neatrāva acis no loga. Bailes par agrāk pieņemtā lēmuma īstenošanu žņaudza viņa sirdi kā dzelžaina dūre. Taču Tomass saprata, ka no tā varēja būt atkarīgs pilnīgi viss.
Spriedze pieauga ar katru sekundi. Klajumnieki mēmi klusēja, it kā telpā nebūtu ne dvēseles. Pēc brīža istabu sasniedza attāla metāla skrapstoņa pret koku: izklausījās, ka bēdnesis rāpjas pa Mājokļa sienu ēkas pretējā pusē. Mirkli vēlāk troksnim pievienojās citi, skaņas nāca no visām pusēm, bet vistuvāko avots atradās turpat aiz viņu loga. Šķita, ka gaiss telpā ir sasalis ledū. Tomass ar dūrēm aizspieda acis.
Bridi, kad gaidīšana kļuva neizturama, kaut kur augšstāvā norībēja skaļš lūstoša koka un plīstošu stiklu sprādziens, sadrebinot ēku līdz pašiem pamatiem. Asinis sastinga Tomasa dzīslās, viņš dzirdēja kliedzienus un pēdu dipoņu. Grīdas un pakāpienu dēļu čīksti vēstīja, ka uz pirmo stāvu bēg vesels bars klajumnieku.
Tie notvēra Deivu! kāds iekliedzās spalgā, šausmu pilnā balsī.
Tomasa istabā neviens pat nepakustējās. Viņš saprata: katrs klātesošais droši vien kaunas par izjusto atvieglojumu ka par upuri kritis kāds cits, ka nu viņi ir drošībā vismaz līdz nākamajam vakaram. Jau divas naktis pēc kārtas bēdneši bija nolaupījuši tikai pa vienam zēnam, un klajumnieki sāka ticēt Gallija teiktajam.
Tomasu satrūcināja skaļš kritiena troksnis otrpus telpas durvīm. Tam sekoja baiļu kliedzieni un mežonīgi šķīstoša koka brakšķi un krakšķi it kā milzīgs nezvērs ar dzelzs žokļiem notiesātu visu, kas tam pagadījies ceļā. Mirkli vēlāk ar apdullinošu blīkšķi izsprāga Mājokļa ārdurvis. Bēdnesis bija izlauzies cauri visam namam un nu to pameta.
Tomasu pāršalca neprātīgas bailes. Bija jārīkojas: tagad vai nekad.
Pielēcis kājās, viņš pieskrēja pie istabas durvīm un atrāva tās vaļā. Ignorējot Ņūta kliedzienus, Tomass, lavierēdams starp neskaitāmajām koka atlūzām uz grīdas, metās cauri izpostītajai kāpņutelpai. Ārdurvju vietā rēgojās liels, neglīts robs. Tas veda laukā pelēkajā naktī. Viņš metās tam cauri un izskrēja Klajumā.
Tom! Terēza iekliedzās viņa galvā. Ko tu dari!?
Tomass nepievērsa viņai uzmanību un turpināja skriet.
Deivu Tomass ne reizi nebija runājis ar šo zēnu sagrābušais bēdnesis, sīkdams un klabēdams, ripoja uz Rietumu vārtiem. Arī pārējie nešķīsteņi jau bija sapulcējušies pagalmā un sekoja savam biedram uz Labirintu. Nevilcinādamies, saprotot, ka pārējie noteikti domās, ka viņš nolēmis izdarīt pašnāvību, Tomass dzinās pakaļ radījumiem, līdz panāca tos. Manāmi pārsteigti, bēdneši saminstinājās.
Tomass uzlēca mugurā Deiva sagūstītājam un centās atsvabināt zēnu no radījuma tvēriena, cerot, ka tas cīnīsies pretī. Terēzas kliedziens viņa smadzenēs bija tik skaļš, ka atgādināja galvaskausā ietriektu dunci. Zēnam uzklupa trīs bēdneši reizē, no visām pusēm stiepjot savas garās spīles, knaibles un dzeloņus. Tomass ar rokām un kājām atgaiņājās no metāliskajiem taustekļiem un spārdīja pulsējošo, ļumošo miesu viņš gribēja tikt sadzelts, nevis notverts kā Deivs. Bēdneši uzbruka aizvien neatlaidīgāk un drīz viņa ķermeni caururba dedzinošas sāpes adatu dūrieni vēstīja, ka iecerētais ir panākts. Tomass iekliedzās un spārdoties un plosoties tagad jau centās izrauties no briesmoņu aplenkuma. Lecot un apmetot kūleni, viņam tas izdevās. Asinīs bangoja adrenalīns. Tomass uzkārpījās kājās un ar pēdējiem spēkiem metās bēgt.
Tiklīdz zēns vairs nebija sasniedzams bēdnešu taustekļiem, tie meta mieru un turpināja ceļu uz Labirintu, pazūdot starp pelēkajām akmens sienām. Tomass sabruka zemē un sāpēs iekunkstējās.
Mirkli vēlāk klāt piesteidzās Ņūts, Čaks, Terēza un vēl pāris klajumnieku. Ņūts satvēra Tomasu aiz pleciem, uzslēja sēdus un pabāza rokas zem padusēm. Ņemiet viņu aiz kājām! Ņūts iesaucās.
Pasaule Tomasa acu priekšā sāka peldēt, viņam reiba galva un šķebināja. Kāds Tomass nespēja saskatīt, kas, paklausīja Ņūta pavēlei: viņu stiepa pāri pagalmam, iekšā izpostītajā Mājoklī, ienesa istabā un noguldīja uz dīvāna. Pasaule turpināja ņirbēt un ļodzīties.
- Ko tu darīji?! Ņūts kliedza viņam sejā. Kā tu varēji rīkoties tik stulbi?!
Tomasam kaut kas bija jāsaka, pirms viņš zaudēja samaņu.
- Nē… Ņūt… tu nesaproti.
- Apklusti! Ņūts viņam uzbļāva. Pietaupi spēkus!
Tomass juta, kā no ķermeņa norauj apģērbu, pārbauda
rokas un kājas, meklē ievainojumus. Viņš izdzirdēja Čaka balsi un par spīti sāpēm jutās labāk, zinot, ka draugam nekas nekaiš. Kāds no medbrāļiem teica, ka viņš sadzelts vismaz desmit vietās.
Dīvāna kājgalī parādījās Terēza un ar roku paspieda viņa labo potīti. Kāpēc, Tom? Kāpēc tu to darīji?
Jo… Tomasam pietrūka spēka, lai sakoncentrētos.
Ņūts skaļi pieprasīja bēdu serumu, un pēc brīža Tomass sajuta adatas dzēlienu apakšdelmā. No dūriena vietas ķermeni izplatījās mierinošs siltums, kas acumirkli mazināja sāpes. Taču pasaule ap viņu turpināja grūt un irt pa vīlēm, un zēns saprata, ka jau pēc pāris sekundēm tā pazudīs pavisam. Telpa griezās kā karuselī, aizvien ātrāk un ātrāk, krāsas saplūda cita ar citu. Bija jāsaņem visi spēki, lai vēl kaut ko pateiktu, pirms tumsa aprija viņa apziņu.
- Neuztraucieties, Tomass čukstēja, cerēdams, ka kāds viņu dzird. Es to darīju tīšām…
47. nodaĻa
t
Pārvēršana laupīja Tomasam jebkādu izpratni par laiku.
Tā iesākās līdzīgi viņa vissenākajai atmiņai par pamošanos Kastē tumsā un aukstumā. Taču šoreiz Tomass nejuta savu ķermeni. Viņš peldēja tukšumā, lūkojoties melnā bezgalībā, neko neredzot, nedzirdot, nesaožot. Šķita, kāds bija atņēmis viņam visas piecas maņas un atstājis karāties bezsvara stāvoklī.
Laiks bija apstājies. Bailes pārauga ziņkārē, tā pārvērtās garlaicībā.
Beidzot pēc nenosakāmi ilgas gaidīšanas kaut kas sāka mainīties.
Vispirms tumsā sacēlās vējš, nejūtams, bet sadzirdams. Tālumā parādījās balts miglas virpulis rotējoša dūmu vērpete, kas izstiepās garā piltuvē un auga aizvien lielāka, līdz viņš vairs neredzēja ne tās sākumu, ne beigas. Tad Tomass sajuta vēja brāzmas, kuras viesulis iesūca sevī. Tās pūta viņam gar muguru, purināja drēbes un matus kā vētras pluinītus karogus.
Biezais miglas stabs satraucošā ātrumā tuvojās Tomasam vai Tomass tuvojās tam bija grūti pateikt. Pirms pāris sekundēm viņš vēl spēja skaidri saskatīt piltuves formu, bet tagad redzēja vairs tikai baltu miglas sienu.
Un tad tā aprija viņu: migla piesātināja prātu, domās ieplūda atmiņas.
Viss pārējais pārtapa sāpēs.
48. NODAĻA
r
- Tomas?
Kāds tālumā sauca viņa vārdu. Skaņa bija neskaidra, izkropļota, kā atbalss gara tuneļa galā.
- Tomas, vai tu mani dzirdi?
Viņš negribēja atbildēt. Brīdī, kad ciešanas kļuva neizturamas, Tomasa prāts bija atslēdzies, un viņš baidījās, ka, atgūstot samaņu, sāpes varētu atgriezties. Zēns juta gaismu otrpus plakstiņiem, bet zināja, ka tos atvērt būtu mokoši, un neko nedarīja.
- Tomas, te Čaks. Vai tu esi dzīvs? Lūdzu, nemirsti, vecīt.
Pēkšņi viss ar joni atgriezās smadzenēs. Klajums, bēdne-
ši, serums, Pārvēršana. Atmiņas. No Labirinta nebija izejas. Viņu vienīgā iespēja bija kaut kas neiedomājams. Kaut kas biedējošs. Viņu pārņēma dziļš izmisums.