Es neatceros ne savus vecākus, ne to, kas ar viņiem notika. Pēc sagūstīšanas mēs vairākus gadus mācījāmies īpašās skolās un dzīvojām puslīdz normālu dzīvi. Līdz brīdim, kad Radītāji beidzot spēja finansēt un uzbūvēt Labirintu. Mūsu vārdi ir tikai stulbas, viņu izdomātas iesaukas Albijs ir no Alberta Einšteina, Ņūts no īzaka Ņūtona. Bet es esmu nosaukts par godu Tomasam Edisonam.
Albijs izskatījās, kā saņēmis pļauku sejā. Tad tie… nemaz nav mūsu īstie vārdi?
Tomass papurināja galvu. Nē, un, visticamāk, īstos mēs nekad arī neuzzināsim.
- Pag, es pareizi sapratu? ievaicājās Cepetis. Mēs visi esam bāreņi, kurus uzaudzinājuši kaut kādi zinātnieki?
- Jā, Tomass atbildēja, cerot, ka viņa izteiksme neatspoguļo to, cik nomākts patiesībā jūtas. Mums it kā ir īpašas dotības, tāpēc viņi novēro katru mūsu darbību, pēta un analizē mūs. Skatās, kuri padosies, kuri ne un kuri izdzīvos. Nav brīnums, ka te visapkārt skraida tik daudz spiegvaboļu. Vēl pie tam dažiem no mums ir… pārmainītas smadzenes.
- Kaut kāds klunkšķis! Tikpat labi es varētu noticēt tam, ka Cepeša ēdiens ir veselīgs, norūca Vinstons. Gaļinieku uzraugs izskatījās noguris un neieinteresēts.
- Klau, kāpēc lai es melotu!? Tomass pacēla balsi. Viņš taču bija tīšām ļāvis bēdnešiem sevi sadzelt, lai iegūtu šo informāciju! Labāk pasakiet, kāds vēl tam visam var būt izskaidrojums? Ka mēs atrodamies uz citas planētas?
- Stāsti tālāk, Albijs teica. Es tikai nesaprotu, kāpēc citiem sadzeltajiem nav tādu atmiņu. Pats izcietu Pārvēršanu, bet redzēju tikai… Vadonis ātri pašķielēja apkārt, it kā būtu izmetis kaut ko lieku. Nu, neko tādu neatceros.
- Vēlāk pateikšu, kāpēc, manuprāt, atceros vairāk nekā pārējie. Tomass atbildēja, patiesi baidoties no šīs stāsta daļas. Man turpināt vai ne?
- Turpini, ierunājās Ņūts.
- Labi. Tomass dziļi ievilka plaušās gaisu, it kā grasītos ienirt zem ūdens. Radītāji kaut kādā veidā izdzēsa mūsu atmiņas ne tikai par bērnību, bet par pilnīgi visu, kas ar mums noticis pirms Labirinta. Pēc tam mūs Kastē nosūtīja šurp. Pirmajā reizē lielāku grupu un pēc tam divus gadus katru mēnesi pa vienam.
- Bet kāpēc? vaicāja Ņūts. Kāda tam visam ir jēga?
Tomass pacēla roku, lai apklusinātu viņu. Es līdz tam
nonākšu. Kā jau teicu, Radītāji gribēja mūs pārbaudīt uzzināt, kā reaģēsim uz viņu tā sauktajiem Mainīgajiem, kā risināsim problēmu, kurai nemaz nav atrisinājuma. Viņi gribēja noskaidrot, vai spēsim sadarboties un kādu sabiedrību veidosim. Mums tika nodrošināti visi nepieciešamie apstākļi un kā izaicinājums tika piedāvāts viens no cilvēcei pazīstamākajiem atjautības uzdevumiem labirints. Tādējādi mūsos tika iedvesta pārliecība, ka atrisinājumam ir jābūt. Labirints lika mums pūlēties un meklēt izeju, vienlaikus vairojot pesimismu un izmisumu, kad tādu neatradām. Tomass apklusa un paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka visi klausās. Es cenšos jums pateikt, ka izejas nav.
Telpā sacēlās murdoņa, jautājumi bira cits pēc cita.
Tomass vēlreiz pacēla roku, vēlēdamies, kaut spētu vienkārši iekopēt savas domas pārējo smadzenēs. Redzat? Jūsu reakcija tikai apstiprina manis teikto. Vairākums cilvēku mūsu vietā jau sen būtu nolaiduši rokas. Bet man šķiet, ka mēs neesam tādi kā vairākums. Mēs nespējam pieņemt to, ka atrisinājuma nav, it sevišķi, ja problēma ir kaut kas tik šķietami vienkāršs kā labirints. Un mēs neesam padevušies par spīti tam, cik viss kļuvis bezcerīgs.
Tomass aptvēra, ka runā aizvien skaļākā balsī, sejā pieplūda karstums. Es nezinu, ko viņi vēlas panākt, bet man tas ir apnicis! Bēdneši, sienu pārvietošanās, Krauja tās ir tikai viņu stulbā eksperimenta sastāvdaļas. Ar mums manipulē un mūs izmanto. Radītāji gribēja, lai mēs nodarbinātu savas smadzenes, meklēdami risinājumu, kura nekad nav bijis. Tas pats attiecas arī uz Terēzas ierašanos šeit un viņas izraisītajām Beigām lai ko tas arī nozīmētu sienu apstāšanos, pelēkās debesis un tā tālāk un tā joprojām. Mums piespēlē vienu ārprātīgu situāciju pēc citas, lai noskaidrotu, kā mēs reaģēsim, pārbaudītu mūsu gribasspēku, redzētu, vai neklupsim rīklē cits citam. Izdzīvojušie viņiem būs nepieciešami kaut kam svarīgam.
Cepetis piecēlās kājās. Un nogalināšana? Tā arī ietilpst viņu smalkajā plānā?
Tomasu uz brīdi pārņēma bailes, ka uzraugi varētu izgāzt uz viņu savas dusmas par uzzināto. Turklāt viņi vēl nebija dzirdējuši pašu ļaunāko. Jā, Cepeti, arī cilvēku upuri ir daļa no plāna. Bēdneši mūs nogalina pa vienam tikai tāpēc, lai mēs visi nenomirtu pārāk ātri pirms viss beidzies tā, kā tam jābeidzas, ar stiprāko izdzīvošanu. Tikai labākajiem no mums izdosies izbēgt.
Cepetis iespēra krēslam. Nu tad labāk klāj vaļā savu maģisko bēgšanas plānu!
- Viņš stāstīs, Ņūts klusu teica. Aizveries un klausies. Minjo, kurš līdz šim brīdim bija klusējis, nokremšļojās.
- Es nojaušu, ka dzirdētais man nepatiks.
- Visticamāk, ne, Tomass atbildēja, sakrustoja rokas un uz mirkli aizvēra acis. Nākamās pāris minūtes izšķirs visu.
- Radītāji ļaus izdzīvot labākajiem no mums, jo tie nepieciešami viņu īpašajam plānam. Bet mums tas gods vēl ir jānopelna. Telpā iestājās klusums, visu acis bija piekaltas Tomasam. Kods.
- Kods? Cepetis cerīgi pārvaicāja. Ko tu zini par kodu?
Tomass palūkojās uz viņu un ieturēja dramatisku pauzi.
- Kods nebija paslēpts sienu kustībās tāpat vien. Es to zinu, jo biju klāt, kad Radītāji to darīja.
50. NODAĻA
i
Labu laiku neviens neko neteica un Tomasam pretī lūkojās tikai samulsušas sejas. Uz zēna pieres izspiedās sviedru lāsītes, sāka svīst arī plaukstas. Viņš baidījās turpināt.
Ņūts, kurš izskatījās tikpat apstulbis kā pārējie, beidzot pārtrauca klusumu: Par ko tu runā?
- Vispirms man jāatklāj kāds noslēpums. Par mani un Terēžu. Tam, kāpēc Gallijs mani apsūdzēja un kāpēc visi, kas izcietuši Pārvēršanu, atceras mani, ir pamatots iemesls.
Tomass gaidīja jautājumus balsu izvirdumu, bet telpā valdīja nāves klusums.
- Mēs ar Terēžu… esam citādāki, viņš turpināja. Mēs piedalāmies šajā eksperimentā jau kopš paša sākuma bet pret savu gribu, goda vārds.
Šoreiz bija Minjo kārta jautāt: Tomas, par ko tu runā?
- Radītāji izmantoja mani un Terēžu. Ja jūs spētu atcerēties visu, tad droši vien gribētu mūs nogalināt. Bet man tas ir jāpasaka pašam, lai pierādītu, ka tagad varat mums uzticēties. Lai jūs ticētu man, kad stāstīšu par vienīgo iespēju izbēgt no šejienes.
Tomass ātri pārlaida acis uzraugu sejām, vēl pēdējo reizi apsverot sakāmo un bažījoties, vai pārējie to sapratis. Bet viņam tas bija jādara. Viņš to zināja.
Tomass dziļi ievilka elpu un ierunājās: Mēs ar Terēžu palīdzējām izplānot Labirintu. Mēs piedalījāmies tā radīšanā.
Šķita, klātesošie ir pārāk pārsteigti, lai reaģētu. Pretī atkal raudzījās tikai apmulsušas sejas. Tomass nosprieda, ka zēni vai nu nesaprot, vai netic viņam.
- Ko tu ar to gribi teikt? Ņūts beidzot ievaicājās. Tev ir knapi sešpadsmit gadu, sasodīts! Kā gan tu varēji izplānot Labirintu?