- Ja paliksim šeit, mēs visi mirsim, iesaucās Minjo. Kā var būt kaut kas ļaunāks par to?
Albijs klusēdams ilgi lūkojās uz Minjo. Tomass spēja domāt tikai par vadoņa teikto. Svēle. Šis vārds šķita ļoti pazīstams. Bet viņš bija pārliecināts, ka Pārvēršanas laikā neko par to nebija atcerējies.
- Var, Albijs beidzot atbildēja. Ārpasaule ir vēl ļaunāka. Labāk mirt nekā atgriezties tajā.
Minjo pavīpsnāja un atgāzās atpakaļ krēslā. Bļāviens, vecīt, tu nu gan esi īsts saulstariņš. Es atbalstu Tomasu. Atbalstu par visiem simt procentiem. Ja reiz mums jāmirst, tad vismaz mirsim cīnoties.
- Vai nu Labirintā, vai ārpus tā, Tomass piemetināja, priecājoties, ka Minjo ir viņa pusē. Zēns pagriezās pret Albiju un uzlūkoja vadoni ar nopietnu skatienu. Mēs tik un tā dzīvojam tajā pašā pasaulē, kuru tu atceries.
Albijs vēlreiz piecēlās kājās, acīmredzami padevies. Dariet, ko gribat, viņš novaidējās. Tam nav nozīmes. Mēs mirsim jebkurā gadījumā. To pateicis, vadonis devās uz durvīm un pameta istabu.
Ņūts smagi nopūtās un nogrozīja galvu. Kopš sadzelšanas nabagu nemaz vairs nevar pazīt droši vien tā bijusi viena pagalam klunkšķaina atmiņa. Kas, pie velna, ir svēle?
- Kāda atšķirība? teica Minjo. Man jebkas šķiet labāks par nāvi šeit. Par Radītājiem domāsim, kad būsim tikuši laukā. Pagaidām mums nav citas izvēles kā pakļauties viņu plānam. Jādodas uz Bēdnešu caurumu un jāmēģina izbēgt. Ja kādam būs lemts iet bojā, tur neko nevar darīt.
- Švaļi, jūs taču esat galīgi izkūkojuši prātu! nosprauslājās Cepetis. No Labirinta neesot izejas, tāpēc jāsarīko ballīte bēdnešu apartamentos? Tas ir pats stulbākais, ko savā dzīvē esmu dzirdējis. Tad jau labāk uzreiz pārgriezt sev vēnas.
Pārējie uzraugi sāka kaislīgi strīdēties, visi runāja reizē, un neko nevarēja saprast. Beigu beigās Ņūts neizturēja un pārkliedza visus, pavēlot aizvērties.
Kad murdoņa pieklusa, Tomass ierunājās atkaclass="underline" Es došos uz Bēdnešu caurumu vai miršu, cenšoties tur nokļūt. Šķiet, ka Minjo nāks kopā ar mani. Nešaubos, ka arī Terēza pievienosies. Mums tikai jāspēj atvairīt bēdnešus tik ilgi, kamēr kāds ievada kodu, tad tie izslēgsies un atvērsies durvis, pa kurām tie ierodas Labirintā. Mēs būsim izturējuši pārbaudījumu. Pēc tam varēsim stāties pretī Radītājiem.
Ņūta smīnā nebija ne miņas no jautrības. Kāpēc tu domā, ka mēs spēsim atvairīt bēdnešus? Pat ja nemirsim, mūs sadzels no galvas līdz kājām. Pie Kraujas mūs var sagaidīt visa bēdnešu armija kopā spiegvaboles noteikti būs ziņojušas par mūsu tuvošanos. Radītāji taču vēro katru mūsu soli.
Lai cik arī biedējošs, bija pienācis laiks atklāt pēdējo plāna daļu. Es nedomāju, ka mūs sadzels, Radītājiem
Pārvēršana bija nepieciešama tikai tik ilgi, kamēr mēs dzīvojām Klajumā. Šī pārbaudījuma fāze ir beigusies. Turklāt mums varētu būt vēl kāda priekšrocība.
- Ja? Ņūts izbolīja acis. Un kāda tā būtu?
- Radītāji nav ieinteresēti, lai mēs visi ietu bojā, pārbaudījumam jābūt grūtam, bet ne nepaveicamam. Manuprāt, nu jau mēs droši varam teikt, ka bēdneši ir ieprogrammēti nogalināt tikai pa vienam zēnam dienā. Tātad kāds no mums varētu upurēties, lai pārējie sasniegtu caurumu dzīvi. Ļoti iespējams, tieši tā tas ir paredzēts.
Telpā uz brīdi iestājās klusums. To pārtrauca Asinsnama uzrauga rupjie smiekli. Kā lūdzu? pārvaicāja Vinstons. Tu ierosini izbarot vienu nabaga zeņķi vilkiem, lai pārējie varētu izbēgt? Tāds ir tavs spožais plāns?
Tas patiešām neskanēja pārāk labi, bet Tomasam prātā ienāca kāda doma. Jā, Vinston. Es priecājos, ka tu klausies tik uzmanīgi. Viņš ignorēja gaļinieka nikno skatienu. Un man šķiet, ka nav šaubu par to, kuram jābūt tam nabaga zeņķim.
- Ak tā? Vinstons vaicāja. Kuram tad?
Tomass sakrustoja rokas.
- Man.
52. NODAĻA
t
Telpā no jauna uzliesmoja skaļi strīdi. Ņūts nesatricināmā mierā piecēlās kājās, piegāja pie Tomasa un, satvēris aiz rokas, pavilka uz durvju pusi.
- Viss, pietiks. Tev jāiet prom.
- Prom? Tomass bija neizpratnē. Kāpēc?
- Būsi jau gana daudz izteicies vienai Sapulcei. Mums tagad jāapspriežas un jāpieņem lēmums bez tavas klātbūtnes. Ņūts maigi izstūma Tomasu laukā pa durvīm. Gaidi mani pie Kastes. Kad būsim beiguši, aprunāsimies.
Ņūts jau grasījās uzgriezt muguru, bet Tomass viņu apturēja. Ņūt, tev jātic man. Tā ir mūsu vienīgā iespēja izkļūt no šejienes un mēs to varam, goda vārds. Mums nemaz nav citas izvēles.
Ņūts pieliecās pavisam tuvu Tomasa sejai un nikni iešņācās.
- Kā tad, sevišķi pārliecinoša bija tava vēlme ziedot savu dzīvību.
- Man nebūtu nekādu iebildumu. Tomass to domāja nopietni, bet tikai tāpēc, ka viņu mocīja vainas apziņa par to, ka bija piedalījies Labirinta radīšanā. Sirds dziļumos zēns tomēr cerēja, ka izdzīvotu pietiekami ilgi, lai kāds paspētu ievadīt kodu un izslēgt bēdnešus, pirms tie viņu nogalinājuši. Atvērtu durvis.
- Vai tiešām? Ņūts bija manāmi aizkaitināts. Jo tas būtu tik cēli un pašaizliedzīgi?
- Man ir papilnam iemeslu tā rīkoties. Kaut kādā ziņā tā taču ir mana vaina, ka mēs vispār šeit esam. Tomass apklusa un ievilka elpu, lai nomierinātos. Lai nu kā, es nepārdomāšu, tāpēc iesaku jums nelaist garām šo iespēju.
Ņūts sarauca pieri, viņa acīs piepeši parādījās līdzjūtība. Ja tu no tiesas esi pielicis roku Labirinta radīšanā, tad tā nav tava vaina, Tomij. Tu taču vēl esi tikai bērns un nevari būt atbildīgs par visu, ko kāds tevi piespiedis darīt.
Bet ne Ņūta, ne kāda cita vārdi viņam nespēja palīdzēt. Tomasu vienalga spieda atbildības nasta, un tā kļuva smagāka ar katru reizi, kad viņš par to iedomājās. Es tikai… jūtu pienākumu glābt jūs visus. Izpirkt savu vainu.
Ņūts pakāpās soli atpakaļ, šūpodams galvu.
- Zini, kas ir jocīgi, Tomij?
- Kas? Tomass nedrošā balsī vaicāja.
- Es tev patiešām ticu. Redzu, ka tavās acīs nav ne kripatas melu. Un man ir sasodīti grūti noticēt tam, ko tagad teikšu, Ņūts brīdi klusēja, bet es tūlīt iešu atpakaļ un centīšos pārliecināt tos švaļus, ka tev ir taisnība un mums jādodas uz Bēdnešu caurumu, tieši kā tu teici. Labāk cīnīties ar tiem mošķiem, nekā sēdēt rokas klēpi salikušiem un ļaut novākt mūs citu pēc cita. Ņūts pacēla rādītājpirkstu. Bet klausies! Es vairs negribu no tevis dzirdēt nevienu vārdu par miršanu, upurēšanos un visu to varonīgo klunkšķi. Ja mēs to darīsim, tad darīsim visi kopā un riskēsim visi. Saprati?
Tomass pacēla abas rokas, sajutis dziļu atvieglojumu.
- Skaidri un gaiši. Es tikai gribēju teikt, ka tas varētu būt tā vērts. Ja kādam no mums tāpat katru nakti jāmirst, mēs vismaz varētu to izmantot savā labā.
Ņūts saviebās. Tas nav pārāk uzmundrinošs ierosinājums.
Tomass pagriezās, lai dotos prom, bet Ņūts viņam vēlreiz uzsauca.
- Tomij?
- Ko? Zēns apstājās, bet neskatījās atpakaļ.
- Ja man izdosies tos švaļus pārliecināt un es tiešām nevaru to garantēt -, tad vislabāk būtu to darīt nakts laikā. Pieļauju, ka tad lielākā daļa bēdnešu atrastos kaut kur ārā Labirintā, nevis savā caurumā.
- Prātīga doma, Tomass piekrita. Atlika vienīgi cerēt, ka uzraugi būs pierunājami. Viņš pagriezās pret Ņūtu un pamāja ar galvu.
Ņūta raižu māktajā sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam.