Ņūts uzsita viņam pa muguru. Labs ir. Ķeramies pie darba.
Nākamās pāris stundas pagāja drudžainā steigā.
Lielākā daļa klajumnieku bija piekrituši doties līdzi vairāk, nekā Tomass bija cerējis. Pat Albijs bija nolēmis piedalīties. Lai gan skaļi neviens to neatzina, Tomass nojauta, ka vairākums liek cerības uz pieņēmumu, ka bēdneši nogalinās tikai vienu no viņiem, tāpēc kopējās izredzes izdzīvot ir diezgan pieklājīgas. Tie daži, kas bija izvēlējušies palikt Klajumā, sākumā uzvedās skaļi un nekaunīgi galvenokārt vazājās apkārt, sūkstīdamies un cenzdamies iestāstīt pārējiem, cik stulbi tie rīkojas. Galu galā atkritēji padevās un lika citiem mieru.
Savukārt Tomasam un bēgšanas līdzdalībniekiem bija darba pilnas rokas.
Visiem tika izdalītas mugursomas un tās tika piekrautas pilnas ar proviantu. Cepetis Ņūts atklāja Tomasam, ka no visiem uzraugiem pavāru pārliecināt bijis visgrūtāk, uzņēmās atbildību par vienlīdzīgu pārtikas krājumu sadali somās. Līdzi tika ņemtas arī šļirces ar bēdu serumu, lai gan Tomass uzskatīja, ka bēdneši viņiem vairs nedzels. Čaka uzdevums bija uzpildīt pudelēs ūdeni un izdalīt tās pārējiem. Terēza devās viņam palīgā, un Tomass palūdza meitenei cik iespējams izpušķot viņu izredzes, pat ja būtu klaji jāmelo, ko viņai lielākoties arī nācās darīt. Čaks, uzzinājis par bēgšanu, centās turēties braši, bet sviedri uz viņa pieres un satraukuma pilnās acis nodeva patieso izbīli.
Minjo ar pāris skrējējiem devās uz Krauju, līdzi ņemot akmeņus un virves no efeju stīgām, lai vēl pēdējo reizi pārbaudītu neredzamo ieeju Bēdnešu caurumā. Viņiem nācās paļauties uz to, ka briesmoņi nebūs mainījuši savus ieradumus un neparādīsies Labirintā dienas laikā. Tomass uz brīdi bija apsvēris iespēju ielēkt caurumā uzreiz un mēģināt ātri ievadīt kodu, taču viņam nebija ne jausmas, kas tur varētu sagaidīt. Ņūtam bija taisnība prātīgāk likās nogaidīt līdz naktij un cerēt, ka lielākā daļa bēdnešu atradīsies Labirintā, nevis savā migā.
Kad Minjo atgriezās, tā arī pa ceļam nesastapis nevienu bēdnesi, skrējējs šķita esam ļoti pārliecināts par to, ka aiz Kraujas tiešām ir izeja. Vai ieeja. Atkarībā, no kuras puses uz to raudzījās.
Tomass palīdzēja Ņūtam apbruņot klajumniekus. Lai pienācīgi sagatavotos sadursmei ar bēdnešiem, tika radīta arī vesela rinda jaunu ieroču. Koka mietiem tika nosmailināti gali un aptītas dzeloņstieples; tika uzasināti naži un ar vīteņiem piesieti izturīgiem, mežā sacirstiem koku zariem; lāpstām ar līmlenti tika piestiprinātas stikla lauskas. Līdz dienas beigām klajumnieki bija pārvērtušies par nelielu karaspēku. Nožēlojamu, ļoti vāji sagatavotu karaspēku, nodomāja Tomass, bet tik un tā karaspēku.
Kad viņiem ar Terēžu vairs nebija ko darīt, abi devās uz Tomasa slepeno vietu Miroņmežā, lai apspriestu Bēdnešu caurumā veicamās darbības datora sameklēšanu un koda ievadīšanu.
- Tas ir jādara tieši mums, Tomass teica, kad abi bija atspiedušies ar muguru pret grumbuļainajiem koku stumbriem. Vēl nesen zaļojošās lapas mākslīgās gaismas trūkuma dēļ jau bija apvītušas. Jo tad, ja mūs izšķirs, mēs varēsim sazināties telepātiski un palīdzēt viens otram.
Terēza pacēla nokritušu zaru un sāka tam lobīt nost mizu.
- Mums tik un tā vajag rezerves variantu gadījumam, ja kaut kas notiek ar mums abiem.
- Obligāti. Minjo un Ņūts arī zina kodu teiksim viņiem, lai ievada vārdus datorā paši gadījumā, ja mēs… nu, pati saproti. Tomass nevēlējās domāt par visu to ļauno, kas varēja atgadīties.
- Ne pārāk sarežģīts plāns, jāsaka. Terēza nožāvājās tā, it kā dzīve būtu pavisam normāla.
- Tieši tā. Atvairīt bēdnešus, ievadīt kodu, izbēgt pa durvīm. Pēc tam kaut kā tiksim galā ar Radītājiem, lai ko tas arī prasītu.
- Seši vārdi kodā un velns vien zina, cik bēdnešu, Terēza pārlauza zaru uz pusēm. Klau, kā tev liekas, ko tas VELNS nozīmē?
Tomass piepeši sajutās, kā saņēmis sitienu pakrūtē. Kaut kāda iemesla dēļ, izdzirdot šo vārdu nākam no svešām lūpām, prātā kaut kas atbrīvojās. Viss nostājās savās vietās. Viņš brīnījās, ka nebija līdz tam aizdomājies jau agrāk.
- Vai atceries es tev stāstīju par uzrakstu, ko atradu Labirintā? Par metāla plāksni ar tajā iegravētajiem vārdiem? Tomasa sirds sāka sisties straujāk.
Terēza savilka pieri krunkās un uz mirkli šķita apjukusi, bet tad viņas acīs iegailējās sapratnes dzirksts. Eu! Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. VELNS. Es sev uz rokas uzrakstīju VELNS ir labs. Ko tas varētu nozīmēt?
- Man nav ne jausmas. Tieši tāpēc es baidos, ka tas, ko grasāmies darīt, var izrādīties pilnīgs sviests. Viss var beigties ar asinspirti.
- Pārējie apzinās, uz ko ir parakstījušies. Terēza satvēra Tomasa plaukstu savējā. Mums nav ko zaudēt, atceries?
Tomass atcerējās, bet nez kāpēc meitenes vārdi viņu nespēja iedrošināt.
- Mums nav ko zaudēt, viņš mehāniski atkārtoja.
54. NODAĻA
i
Tuvojoties ierastajam vārtu aizvēršanās laikam, Cepetis cēla galdā pēdējo maltīti pirms izšķirošās nakts. Vakariņu laikā Klajumā valdīja drūms noskaņojums un šķita, ka gaiss gluži vai piesūcies ar bailēm. Tomass sēdēja blakus Čakam un izklaidīgi knibināja ēdienu.
- Klau… Tomas, zeņķis ievaicājās ar pilnu muti kartupeļu putras. Kā vārdā esmu nosaukts es?
Tomass izbrīnīti nogrozīja galvu. Kaut kas neticams zēnus gaidīja, iespējams, pats bīstamākais uzdevums visā viņu dzīvē, bet Čakam rūpēja tikai tas, kā viņš ticis pie savas iesaukas. Nezinu, varbūt par godu Darvinam. Tam čalim, kas izskaidroja evolūciju.
- Varu derēt, ka viņu vēl neviens nav saucis par čali. Čaks iestūma aiz vaiga vēl vienu milzīgu putras karoti, acīmredzami uzskatīdams, ka pilna mute sarunai nav nekāds traucēklis. Zini, es īstenībā nemaz tik ļoti nebaidos. Pēdējās naktis Mājoklī bija daudz šausmīgākas tā sēdēšana un gaidīšana, kad ieradīsies bēdneši un nolaupīs kādu no mums. Vismaz tagad mēs kaut ko mēģinām, vismaz tagad uzbrukumā ejam mēs. Vismaz…
- Vismaz kas? Tomass vaicāja. Viņš ne mirkli neticēja, ka Čakam nav bail; bija gandrīz sāpīgi noskatīties, ka zeņķis cenšas pierādīt pretējo.
- Nu, visi spriež, ka bēdneši drīkst nogalināt tikai vienu no mums. Varbūt es izklausos pēc pēdējā kretīna, bet tas man dod cerību. Vismaz lielākā daļa no mums izdzīvos mirs tikai viens, kuram īpaši nepaveiksies. Bet labāk viens nekā visi.
Tomasam riebās to dzirdēt. Klajumnieki pārāk paļāvās uz apšaubāmo pieņēmumu, ka bojā ies tikai viens zēns: jo vairāk viņš par to domāja, jo mazāk tam ticēja. Radītāji noteikti zināja par plānu un varēja būt pārprogrammējuši bēdnešus. Taču pat maldīga cerība bija labāka par nekādu.
- Varbūt mēs visi izdzīvosim un nebūs jāmirst nevienam.
Čaks uz brīdi pārtrauca gremošanu un domīgi palūkojās
uz Tomasu. Tu tiešām tam tici vai tikai centies mani uzmundrināt?
- Es ticu, ka mēs to varam. Tomass norija pēdējo kumosu un noskaloja visu ar lielu malku ūdens. Viņš jutās kā pēdējais melis un liekulis. Upuri bija nenovēršami. Bet viņš darīs visu iespējamo, lai starp tiem nebūtu Čaka. Un Terēzas. Neaizmirsti par manu solījumu. Es tevi nogādāšu mājās.
Čaks sarauca pieri. Kādās mājās? Cik noprotu, pasaule ir diezgan klunkšķainā stāvoklī.
- Var būt, ka tā ir, bet mēs tik un tā atradīsim cilvēkus, kuriem nebūsim vienaldzīgi, tici man.
Čaks piecēlās kājās. Es nemaz negribu tagad par to domāt, viņš paziņoja. Tikai dabū mani laukā no Labirinta un sākumam pietiks.
- Sarunāts, Tomass piekrita.
Viņa uzmanību piesaistīja rosība pie pārējiem galdiem. Ņūts un Albijs mudināja klajumniekus ātrāk pabeigt vakariņas, sakot, ka pienācis laiks doties. Albijs šķita esam savā ādā, bet Tomasu vienalga uztrauca vadoņa garīgais stāvoklis. Viņa acīs galvenais šobrīd bija Ņūts, bet arī šis zellis mēdza reizēm noiet no sliedēm.
Zēnu atkal sagrāba ledainas bailes un panika, kas tik bieži bija piemeklējusi viņu pēdējo dienu laikā. Tas brīdis bija klāt. Viņiem bija jādodas. Cenšoties nedomāt, tikai rīkoties, Tomass uzmeta plecos savu mugursomu. Čaks sekoja viņa piemēram, un abi devās uz Rietumu vārtiem vienīgajiem, kuri veda uz Krauju.
Pie vārtu kreisās sienas zēni sastapa Minjo un Terēžu, kuri savā starpā vēlreiz pārrunāja steigā izplānoto rīcību Bēdnešu caurumā.
- Nu ko? Esat gatavi, švaļi? Minjo vaicāja, kad viņi bija pienākuši klāt. Tomas, tā bija tava ideja, tāpēc labāk ceri, ka tā nostrādās. Ja ne, nogalināšu tevi, pirms to paspēs izdarīt bēdneši.
- Paldies, Tomass atbildēja. Par spīti visam viņš nespēja atbrīvoties no pakrūti žņaudzošām šaubām. Ja nu viņš tomēr kļūdījās? Ja nu Pārvēršanas laikā atgriezušās atmiņas nebija īstas, bet kaut kādā veidā iedēstītas viņa smadzenēs? Šī doma bija šausminoša, un Tomass pastūma to malā. Atpakaļceļa vairs nebija.
Tomass paskatījās uz Terēžu, kura, lauzīdama rokas, mīņājās no vienas kājas uz otru. Viss kārtībā? viņš pavaicāja.
- Jā, meitene atbildēja, vāri pasmaidot, lai gan bija skaidri redzams, ka gluži viss kārtībā nebija. Nevaru vien sagaidīt, kad tas būs beidzies.
- Āmen, mās, piebilda Minjo. Skrējējs šķita pats mierīgākais, pārliecinātākais, vismazāk nobijies no visiem. Tomass viņu apskauda.
Kad Ņūts bija sapulcinājis visus klajumniekus pie vārtiem, viņš skaļā balsī tos apklusināja. Tomass pagriezās, lai dzirdētu, kas viņam sakāms. Mūsu kopā ir četrdesmit viens. Ņūts uzlika plecos savu mugursomu un pacēla no zemes resnu koka nūju, kuras gals bija notīts ar dzeloņstieplēm. Rīks izskatījās nāvējošs. Pārliecinieties, vai neesat aizmirsuši ieročus. Nekā cita sakāma man nav jūs jau zināt, kāds ir plāns. Mums jātiek līdz Bēdnešu caurumam, tur Tomijs ievadīs savu maģisko kodu, un tad mēs varēsim atriebties Radītājiem. Nekā sarežģīta.
Tomass dzirdēja Ņūtu tikai pa ausu galam, jo bija ievērojis Albiju, kurš stāvēja viens pats nostāk no pārējiem klajumniekiem, drūmi zemē nodurtām acīm, vienaldzīgi raustīdams sava loka stiegru. Plecā zēnam karājās maks ar bultām.
Tomasam uzmācās ļauna priekšnojauta, ka Albijs nav prognozējams un kaut kādā veidā varētu visu sabojāt. Viņš nolēma paturēt vadoni acis, ja vien tas būs iespējams.
- Vai kādam nevajadzētu teikt kādu iedvesmojošu runu?
- Minjo ievaicājās, novēršot Tomasa uzmanību no Albija.
- Nu tad saki, Ņūts atsaucās.
Minjo palocīja galvu un pagriezās pret klajumniekiem.
- Esiet piesardzīgi, viņš sausi noskaldīja. Nemirstiet.
Tomass būtu iesmējies, ja spētu, bet bija pārāk nobijies.
- Lieliski. Mēs esam nenormāli iedvesmoti, Ņūts teica un pameta ar roku pāri plecam uz Labirinta pusi. Plāns visiem ir skaidrs. Divus gadus pret mums izturējās kā pret baltajām pelītēm, bet šonakt tam beidzot ir pienācis gals. Šonakt mēs dosim prettriecienu Radītājiem, lai ko tas arī prasītu. Šonakt mēs liksim bēdnešiem trūkties!
Kāds uzgavilēja, viņam piebalsoja citi. Drīz vien visapkārt skanēja klajumnieku kliedzieni un kaujas saucieni, aizvien pieņemdamies skaļumā, satricinādami gaisu kā pērkons. Tomasa sirdī uzšķīlās drosmes dzirkstele viņš tvēra šo sajūtu, lika tai augt. Ņūtam bija taisnība. Šonakt viņi cīnīsies. Šonakt viņi parādīs, uz ko ir spējīgi.
Tomass bija gatavs. Viņš pievienojās pārējo klajumnieku saucieniem. Uz brīdi gan Tomasam ienāca prātā, ka prātīgāk droši vien būtu necelt tik lielu troksni, lai nepiesaistītu sev lieku uzmanību, bet viņam bija vienalga. Kauliņi bija mesti.
Ņūts pacēla gaisā savu ieroci un ieaurojās: Dzirdat, Radītāji!? Mēs nākam!
Pēc šiem vārdiem Ņūts pagriezās un metās Labirintā, gandrīz nemaz neklibodams. Pelēkais gaiss starp stāvajām akmens sienām, viscaur piesūcies ar melnām ēnām, šķita vēl tumšāks nekā Klajumā. Zēni, vēl aizvien klaigādami, pacēla savus ieročus un sekoja Ņūtam; arī Albijs pievienojās pārējiem. Tomass skrēja starp Terēžu un Čaku, bruņots ar garu koka šķēpu, kam uzgaļa vietā bija piesiets nazis. Viņš juta tik milzīgu atbildību par saviem draugiem, ka tā gandrīz vai apgrūtināja skriešanu. Bet Tomass negrasījās padoties. Viņš bija apņēmies uzvarēt.
Tu to vari, viņš domāja. Galvenais, tiec līdz caurumam.