- Albijs tāpat negribēja atgriezties pasaulē, Minjo turpināja. Sasodīts, viņš upurējās mūsu dēļ un bēdneši neuzbrūk, tāpēc tas var būt nostrādājis. Mēs būtu vienaldzīgi, ja neizmantotu šo iespēju.
Ņūts tikai paraustīja plecus un aizvēra acis.
Minjo vērsās pret pārējiem klajumniekiem, kuri bija saspiedušies ciešā bariņā. Klausieties! Mūsu prioritāte ir nosargāt Tomasu un Terēžu. Viņiem jānokļūst līdz Kraujai un…
Pēkšņi desmitiem bēdnešu motoru reizē iedūcās, pārtraucot skrējēju. Tomass šausmās palūkojās apkārt. Abpus klajumniekiem gaidījušie radījumi šķita pamodušies un atkal pamanījuši viņus. No recekļainās miesas izšāvās durkļi, taustekļi sakustējās, glumā āda vibrēja un pulsēja. Briesmoņi sinhroni pavirzījās uz priekšu, atvāžot un notēmējot savus slepkavnieciskos instrumentus uz Tomasu un zēniem. Un tad, pamazām savelkot cilpu ap klajumniekiem, bēdneši devās uzbrukumā.
Albija upuris bija izrādījies veltīgs.
56. NODAĻA
t
Tomass satvēra Minjo aiz rokas. Es nezinu, kā, bet man jātiek tiem garām. Viņš pamāja uz bēdnešiem, kas, dūcot un zibinot asmeņus, vēlās šurp no Kraujas puses, atgādinādami milzīgu adataina galerta masu. Blāvi pelēkajā gaismā būtnes izskatījās vēl draudīgākas.
Minjo un Ņūts cieši palūkojās viens uz otru. Tomasam šķita, ka gaidīšana ir gandrīz vai ļaunāka par briestošo kauju.
- Ātrāk! iebļāvās Terēza. Mums kaut kas jādara!
- Ved mūs uzbrukumā, Ņūts beidzot gandrīz čukstus teica Minjo. Mums jāatbrīvo ceļš Tomijam un meitenei. Dari to.
Minjo ātri pamāja, sejā parādījās dzelžaina apņēmība. Viņš pagriezās pret klajumniekiem. Uzmanību! Mūsu mērķis ir Krauja! Ar triecienu laužamies cauri pa vidu un spiežam tos draņķus pret sienām. Tomasam un Terēzai par katru cenu jātiek līdz Bēdnešu caurumam!
Tomass novērsa acis no Minjo, paskatījās uz briesmoņiem tie bija vairs tikai pāris metru attālumā. Zēns sažmiedza rokās savu nožēlojamo šķēpa parodiju.
Mums jāturas kopā, viņš sacīja Terēzai. Lai cīnās pārējie mums ir jānokļūst caurumā. Tomass sajutās kā gļēvulis, bet zināja, ka visas cīņā izlietās asinis un nāve būs veltīgas, ja viņiem neizdosies ievadīt kodu un atvērt durvis, kas ved pie Radītājiem.
Es zinu, viņa atbildēja. Turamies kopā.
- Gatavi?! Minjo iebļāvās blakus Tomasam, paceldams gaisā savu dzeloņstieplēm notīto rungu un garu, spīdīgu nazi otrā rokā. Viņš notēmēja ar nazi uz bēdnešiem, no asmens atlēca gaismas stars.
- Uzbrukumā!
Negaidot pārējo piekrišanu, Minjo metās uz priekšu. Ņūts sekoja viņam pa pēdām, un līdzi viņam arī pārējie klajumnieki vesela armija aurojošu zēnu, gaisā paceltiem ieročiem, gatavi asiņainai kaujai. Tomass satvēra Terēzas roku un ļāva tiem brāzties garām, izturot nejaušos grūdienus un dunkas, saožot sviedrus, sajūtot biedru bailes, gaidot piemērotu brīdi, kad skriet pašam.
Mirklī, kad atskanēja pirmie zēnu un bēdnešu sadursmes trokšņi mežonīgi kliedzieni, motoru rēkoņa, koka klaudzieni pret metālu -, viņiem garām skrēja Čaks. Tomass ātri satvēra zēnu aiz rokas.
Čaks sagrīļojās un apstājies paskatījās uz viņu ar tik baiļpilnām acīm, ka Tomasa sirdī kaut kas salūza. Acumirklī viņš pieņēma lēmumu.
- Čak, paliec ar mani un Terēžu, Tomass pavēlēja valdonīgā balsī, kas nepieļāva nekādus iebildumus.
Čaks palūkojās uz cīniņu tālāk gaitenī.Bet… viņš iesāka un apklusa, un Tomass saprata, ka zeņķis nemaz neiebilst, lai gan kaunas to atzīt.
Tomass steigšus centās glābt Čaka pašcieņu. Mums būs nepieciešama palīdzība Bēdnešu caurumā gadījumā, ja kāds no tiem mošķiem mūs gaidīs tur.
Čaks ātri pat pārāk ātri pakratīja galvu. Tomasam no skumjām atkal iesmeldzās sirds, vēlme palīdzēt Čakam nokļūt mājās iekvēlojās ar vēl nebijušu spēku.
- Sarunāts, Tomass teica. Turies pie rokas Terēzai. Droši.
Čaks darīja, kā viņam lika, no visa spēka cenšoties neizrādīt bailes un, iespējams, pirmo reizi savā mūžā nebilstot ne pušplēsta vārda.
Viņi pašķīruši mums ceļu! Tomasa smadzenēm sāpīgi kā bulta cauri izšāvās Terēzas kliedziens. Meitene norādīja uz priekšu, un viņš ieraudzīja, ka koridora vidū pamazām sāk veidoties šaura eja. Klajumnieki pašaizliedzīgi cīnījās, cenšoties piespiest bēdnešus pie sienām.
- Aiziet! iesaucās Tomass.
Viņš metās uz priekšu, velkot līdzi Terēžu, kura savukārt vilka līdzi Čaku. Neapstādamies, pilnā ātrumā, pacēluši savus ieročus cīņai, viņi devās tālāk asinīm un kliedzieniem pildītajā akmens gaitenī. Uz Krauju.
Ap viņiem plosījās nežēlīga kauja. Klajumnieki cīkstējās, netaupot spēkus, panikas izraisītā adrenalīna skubināti. Cīņas skaņas atbalsojās pret sienām, radot šaušalīgu kakofoniju, kliedzieni, brēcieni, metāla šķinda, motoru rēkoņa, bēdnešu spokainie vaidi, asmeņu švīkstoņa, taustekļu klakšķi, zēnu palīgā saucieni. Visapkārt valdīja haoss, pelēks un asiņains, miesas un zaigojoša tērauda juceklis; Tomass centās neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi, tikai taisni, cauri šaurajai klajumnieku izbrīvētajai spraugai.
Viņš vēlreiz pie sevis galvā atkārtoja kodu. SKRIEN. TURIES. ASINIS. MIRSTI. BEIGAS. SPIED. Līdz Kraujai bija jāpārvar vēl pārdesmit metru.
Kaut kas man tikko iegrieza rokā! Terēza iespiedzās. Tajā pašā mirklī Tomass sajuta asu dūrienu kājā. Viņš neatskatījās, nepūlējās atbildēt. Kā melns dziļumā ievelkošs atvars sāka uzmākties izmisīga sajūta, ka viņi uzņēmušies kaut ko neiespējamu. Tomass pretojās tai un dzina sevi uz priekšu.
Krauja vairs nebija tālu līdz tumši pelēkajam tukšumam, kas pletās aiz tās, bija atlicis mazāk par desmit metriem. Tomass lauzās uz priekšu, vilkdams līdzi savus draugus.
Cīņa abās pusēs nenorima, bet Tomass nepievērsa tai uzmanību un neiesaistījās. Viņu priekšā izripoja bēdnesis, kas savos taustekļos bija sagrābis kādu klajumnieku zēns, kura seja nebija redzama, spārdījās un izmisīgi durstīja biezo nezvēra ādu, cenšoties izrauties no tvēriena. Tomass palēca pa kreisi, izvairījās un skrēja tālāk. Viņš izdzirdēja griezīgu, rīkli plosošu kliedzienu, kas varēja nozīmēt tikai to, ka klajumnieks zaudējis cīņā. Kliedziens satricināja gaisu un pārmāca citas kaujas skaņas, līdz izdzisa nāvē. Tomasa sirds nodrebēja: viņš cerēja, ka kritušais nav kāds, ko viņš pazinis.
Tikai neapstājies! Terēza sauca.
Es zinu! Tomass atkliedza, šoreiz skaļi.
Kāds strauji paskrēja garām Tomasam, uzgrūžoties viņam. No labās puses, asmeņiem virpuļojot, uzbruka vēl viens bēdnesis. Tā ceļā nostājās cits klajumnieks ar garu zobenu katrā rokā: pretiniekiem sastopoties, nošķindēja metāls. Tomass dzirdēja attālu balsi, kas atkārtoja vienus un tos pašus vārdus kaut ko par viņu, par to, ka Tomass ir jāaizsargā. Balss piederēja Minjo, tajā bija jaušams izmisums un nogurums.
Tomass turpināja ceļu.
Viens gandrīz notvēra Čaku! viņa galvā atbalsojās Terēzas brēciens.
Jo vairāk bēdnešu viņiem uzklupa, jo vairāk klajumnieku steidzās palīgā. Vinstons bija atradis Albija loku un bultas un nu raidīja šautru pēc šautras uz visu, kas kustējās un nebija cilvēks, biežāk gan aizšaujot garām nekā trāpot. Tomasam nepazīstami zēni skrēja viņam blakus, ar paštaisītajiem ieročiem atvairot bēdnešu taustekļus, uzbrūkot, lecot tiem virsū. Trokšņi šķindoņa, klaudzoņa, kliedzieni, vaidi un nopūtas, mehānismu rēkoņa, ripzāģu skaņas, asmeņu cirtieni, durkļu švirkstoņa pret grīdu, asinsstindzinošie palīgā saucieni pakāpeniski pieņēmās spēkā, līdz kļuva pavisam neizturami.