Tomass arī kliedza, bet neapstājās, iekams nebija sasniedzis Krauju. Tās malā zēns nobremzēja tik strauji, ka Terēza un Čaks uzgrūdās viņam no aizmugures un visi trīs gandrīz iekrita bezdibenī. Tomass acumirklī pamanīja ieeju Bēdnešu caurumā: tā bija iezīmēta ar vairākām efeju liānām. Pa dienu Minjo ar skrējējiem bija piesējuši līdzpaņemtās virves pie vīteņiem, kas auga gar gaiteņa sienām, un pēc tam metuši to galus pāri Kraujai, cenšoties trāpīt neredzamajā kvadrātā. No akmens dzegas līdz acīm slēptajai lūkai stiepās sešas vai septiņas liānas, kas karājās tukšajā gaisā un šķita pazūdam nekurienē.
Bija jālec. Tomass vēl pēdējo reizi saminstinājās šausmu pārņemts, dzirdot drausmīgās skaņas aiz muguras, veroties ilūzijā savā priekšā, taču steigšus attapās.
Terēza, tu pirmā. Viņš bija nolēmis lēkt pēdējais, lai būtu drošs, ka meiteni vai Čaku nav notvēris kāds bēdnesis.
Par pārsteigumu zēnam Terēza ne mirkli nevilcinājās. Paspiedusi Tomasa roku, tad Čaka plecu, meitene atspērās pret Kraujas malu un lēca, lidojumā izstiepjot kājas un cieši piekļaujot rokas sāniem. Tomass aizturēja elpu, vērodams Terēžu ieslīdam spraugā starp virvēm un pazūdam tukšumā. Izskatījās, ka viņa ar vienu rokas mājienu būtu izdzēsta no realitātes.
- Oho! iesaucās Čaks, balsi parādoties viņa ierastā garastāvokļa pazīmēm.
- Oho gan, Tomass atbildēja. Tagad tava kārta.
Pirms Čaks spēja iebilst, Tomass satvēra zeņķi zem padusēm un cieši saspieda no sāniem. Atgrūdies ar kājām, bet es tevi pametīšu. Gatavs? Viens, divi, trīs! Iestenoties no piepūles, Tomass piepaceļot grūda puiku uz cauruma pusi.
Čaks lidojumā iespiedzās un gandrīz netrāpīja mērķi. Viņa kājas ieslīdēja neredzamajā lūkā, bet rokas un vēders atsitās pret tās malām, un tikai tad pazuda arī pārējais ķermenis. Zēna drošsirdība aizkustināja Tomasu. Viņš mīlēja Čaku. Mīlēja kā savu jaunāko brāli.
Tomass savilka ciešāk mugursomas lences un stingri sažņaudza paštaisīto šķēpu labajā rokā. Skaņas aiz muguras bija briesmīgas, un zēnu mocīja vainas sajūta par to, ka viņš nekādi nepalīdz pārējiem. Vienkārši dari to, kas tev jādara, viņš sacīja pats sev.
Saņēmis dūšu, Tomass uzsita ar šķēpa kātu pa akmens grīdu un, ar kreiso pēdu atspēries pret Kraujas malu, lēca uz priekšu krēslainajā tukšumā pievilcis šķēpu pie sāniem, izstiepis kāju purngalus un sasprindzinājis visu ķermeni.
Viņš trāpīja precīzi Bēdnešu caurumā.
57. nodaĻa
i
Sākot no kāju pirkstiem, pāri visam ķermenim Tomasam pārskrēja stindzinoša aukstuma vilnis, it kā viņš būtu izlēcis cauri apledojuša ūdens virsmai. Visapkārt satumsa, pēdas atsitās pret slidenu pamatu, un zēns tūlīt zaudēja līdzsvaru, atmuguriski iekrītot Terēzas rokās. Meitene ar Čaku palīdzēja viņam noturēties kājās. Brīnumainā kārtā Tomass nevienam nebija izbakstījis aci ar savu šķēpu.
Bēdnešu caurumā būtu melns kā peklē, taču Terēza bija ieslēgusi savu kabatas lukturīti un tā stari nedaudz kliedēja biezo tumsu. Atguvis līdzsvaru, Tomass saprata, ka viņi atrodas trīs metrus dziļā akmens cilindrā. Tā sienas bija miklas un klātas ar slidenu, eļļainu šķidrumu. Uz priekšu veda tunelis, kas apmēram desmit metrus tālāk pazuda tumsā. Tomass pavērās augšup uz lūku, pa kuru viņi bija ieradušies, tā izskatījās pēc kvadrātveida loga uz bezgalīgu bezzvaigžņu izplatījumu.
Dators ir tur. Viņa uzmanību piesaistīja Terēzas balss.
Meitene bija notēmējusi lukturīša kūli uz tuneļa sienu pāris metrus tālāk. Tur apmēram acu augstumā zaļganā gaismā blāvoja neliels nokvēpis stikla ekrāns. Zem tā atradās sienā iebūvēta klaviatūra, izliekta tādā leņķī, lai to varētu bez grūtībām izmantot, stāvot kājās. Te nu tas bija un gaidīja kodu. Tomass negribot iedomājās, ka tas viss šķiet pārāk vienkārši, pārāk viegli, lai būtu patiesība.
- Ievadi vārdus! Čaks iesaucās, uzsitot viņam pa plecu. Ātrāk!
Tomass pamāja Terēzai, lai tā uzņemas atbildību par šo uzdevumu.
- Mēs ar Čaku stāvēsim sardzē, gadījumā, ja mums no Labirinta sekos kāds bēdnesis. Atlika tikai cerēt, ka nu klajumnieki būs novirzījuši savus pūliņus no ejas izlaušanas uz bēdnešu atvairīšanu no Kraujas.
- Labi, Terēza piekrita. Tomass zināja, ka viņa ir gana prātīga, lai netērētu laiku strīdoties. Meitene piegāja pie klaviatūras un sāka rakstīt.
Pagaidi! Tomass domās iesaucās. Vai tu droši zini, ka atceries vārdus?
Terēza atskatījās uz viņu ar niknumā sarauktu pieri. Es neesmu muļķe, Tom. Tici man, es esmu pilnīgi spējīga atcerēties…
Aiz muguras atskanēja skaļš troksnis un pārtrauca meiteni, liekot Tomasam salēkties. Viņš apmetās riņķī un ieraudzīja, ka cauri melnajai lūkai spraucas kā uz burvja mājienu uzradies bēdnesis. Lai iekļūtu caurumā, radījums bija ievilcis savus durkļus un taustekļus. Kad tas ar plakšķi piezemējās uz tuneļa grīdas, no miesas atkal izsprāga ducis asu un negantu piederumu, kas izskatījās vēl nāvējošāki nekā parasti.
Tomass pastūma Čaku sev aiz muguras un nostājās ceļā bēdnesim, izslejot gaisā savu šķēpu, it kā tas spētu iebiedēt briesmoni.
Raksti, Terēza! viņš iekliedzās.
' y
No bēdneša miklās ādas izšāvās tievs metālisks tausteklis. Tas atlocījās un pārtapa garā iesmā ar trīs rotējošiem asmeņiem galā. Radījums sakustējās uz Tomasa pusi.
Zēns ar abām rokām cieši satvēra šķēpa kātu un nolaida tā aso galu sev priekšā uz grīdas. Asmeņi draudīgā ātrumā tuvojās Tomasa sejai, gatavi saplosīt viņa ādu lupatu lēveros. Kad līdz tiem bija atlicis mazāk par pusmetru, zēns sasprindzināja muskuļus un, pusceļā iegriežot, rāva šķēpu augšup pretī griestiem. Ierocis atsitās pret metāla taustekli un pasvieda to gaisā, kur tas, apmetis slaidu loku, ietriecās paša bēdneša ķermenī. Nezvērs nikni iekaucās un parāvās soli atpakaļ, ievilkdams durkļus. Tomass smagi elsoja.
Varbūt man izdosies to uz brīdi aizkavēt, viņš ātri sacīja Terēzai. Pasteidzies!
Jau gandrīz esmu beigusi, meitene atbildēja.
Bēdnesis atkal izlaida durkļus un pavēlās uz priekšu; no uzblīdušās miesas izšāvās cits tausteklis tam galā bija milzīgas spīles, kurās tas centās satvert Tomasa šķēpu. Šoreiz zēns atvēzēja savu ieroci pāri galvai un, ieliekot sitienā visu spēku, trieca to tieši spīļu atvērumā. Atskanēja skaļš krakšķis, tausteklis atvienojās no nezvēra rumpja un nokrita uz grīdas. No neredzamas mutes izlauzās garš, griezīgs vaids, un bēdnesis vēlreiz atkāpās, durkļi pazuda.
Tie maitas nav neuzvarami! Tomass iesaucās.
Es nevaru ievadīt pēdējo vārdu! Terēza teica viņa domās.
Tik tikko dzirdot viņu un ne gluži saprotot, Tomass ieaurojās un metās uzbrukumā, lai izmantotu pretinieka vājuma brīdi. Mežonīgi vicinādams šķēpu, viņš uzlēca mugurā ļumīgajam radījumam un ar pāris trāpīgiem cirtieniem atbrīvoja to no vēl diviem taustekļiem. Tomass pacēla šķēpu virs galvas un, stingri atbalstījies uz kājām, pēdām iegrimstot pretīgajā receklī, triecienā dūra to lejup. No pāršķeltās miesas izšļācās dzeltens eļļains šķidrums un apšļakstīja zēna kājas, bet viņš turpināja grūst šķēpu tik dziļi briesmoņa ķermenī, cik tas bija iespējams. Tad, palaidis vaļā ieroča kātu, viņš nolēca zemē un skriešus atgriezās pie Čaka un Terēzas.