Tomass ar slimīgu aizgrābtību noraudzījās, kā bēdnesis konvulsīvi raustās, uz visām pusēm šķaidot dzelteno vielu. Durkļi haotiski ievilkās un izšāvās no miesas, atlikušie taustekļi griezās juceklīgā virpulī, brīžiem ieduroties paša nezvēra ķermenī. Radījums kustējās aizvien lēnāk, zaudējot spēku ar katru izlieto asiņu vai degvielas lāsi.
Pēc pāris sekundēm tas apstājās pavisam. Tomass nespēja tam noticēt. Vai tas tiešām bija iespējams? Viņš tikko bija uzveicis bēdnesi, vienu no briesmoņiem, kas terorizējuši klajumniekus vairāk nekā divus gadus.
Tomass atskatījās uz Čaku, kurš stāvēja aiz viņa muguras, plati iepletis acis.
- Tu to nogalināji, zeņķis apstiprināja un līksmi iesmējās, it kā ar šo darbību Tomass būtu atrisinājis visas viņu problēmas.
- Nemaz nebija tik grūti, Tomass noņurdēja, tad pagriezās pret Terēžu, kura drudžaini spaidīja sienā iebūvēto klaviatūru. Viņam uzreiz kļuva skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā.
- Kas noticis? viņš gandrīz kliedza un pieskrēja klāt. Tomass palūkojās pār meitenes plecu un ieraudzīja, ka viņa atkārtoti cenšas ievadīt vārdu SPIED, taču ekrānā nekas nenotiek.
Terēza parādīja ar pirkstu uz netīro stikla četrstūri izņemot blāvi zaļgano spīdumu, tas bija tukšs. Es ierakstīju visus vārdus, un tie cits pēc cita parādījās ekrānā. Pēc katra vārda kaut kas nopīkstēja un tas pazuda. Bet nu es vairs nevaru ievadīt pēdējo vārdu. Nekas nenotiek!
Tomasa asinis sastinga dzīslās, kad viņš aptvēra Terēzas teiktā nozīmi.
- Bet… kāpēc?
- Es nezinu! Viņa mēģināja vēlreiz, tad vēlreiz. Ekrānā nekas nemainījās.
- Tomas! aiz muguras iekliedzās Čaks. Tomass pagriezās un ieraudzīja zeņķi rādām uz ieeju Bēdnešu caurumā cauri lūkai spraucās vēl viens radījums. Tas ar plakšķi uzkrita virsū savam mirušajam sugasbrālim, un tūlīt pat lūkā parādījās vēl viens bēdnesis.
- Ko jūs tur tik ilgi darāt?! Čaks paniski iekliedzās. Tu teici, ka tie izslēgsies, kad kods būs ievadīts!
Abi bēdneši tikmēr bija ieņēmuši kaujas pozīciju un, izslējuši taustekļus, sāka virzīties uz klajumnieku pusi.
- Dators neļauj mums ievadīt pēdējo vārdu SPIED, Tomass izklaidīgi novilka, pat īsti neatbildot Čakam, bet cenšoties izdomāt risinājumu…
Es nesaprotu, sacīja Terēza.
Bēdneši tuvojās, nu jau tie bija tikai pāris metru attālumā. Tomass ieliecās ceļgalos un vāri pacēla dūres, jūtot sevī nodziestam pēdējo cerības dzirksti. Kaut kas neticams. Kodam vajadzēja nostrādāt.
- Varbūt jums vienkārši jānospiež tā poga, ieminējās Čaks.
Tomasu tā pārsteidza negaidītais izteikums, ka viņš novērsās no uzbrucējiem un paskatījās uz zēnu. Čaks rādīja uz kaut ko, kas atradās nedaudz virs grīdas, tieši zem ekrāna un klaviatūras.
Pirms Tomass paspēja pakustēties, Terēza jau bija tur, nometusies ceļos. Ziņkāres un vājas cerības pārņemts, Tomass pievienojās viņai, četrrāpus uz grīdas, ignorējot visu pārējo. Zēns dzirdēja bēdneša vaidu un švirkstoņu aiz muguras, juta kaut ko asu sagrābjam viņu aiz krekla un ieduramies ādā, bet nespēja novērst acis.
Tikai pāris centimetrus virs grīdas sienā bija iebūvēta neliela sarkana poga. Virs tās bija uzdrukāti divi melni vārdi tik skaidri redzami, ka Tomass nespēja saprast, kā nebija tos pamanījis agrāk:
Izslēgt Labirintu
Dedzinošas sāpes izrāva Tomasu no apstulbuma. Bēdnesis bija satvēris viņu ar diviem taustekļiem un sācis vilkt atpakaļ. Otrs uzbruka Čakam un jau grasījās cirst zeņķim ar garu asmeni.
Poga.
Spied! Tomass iekliedzās skaļāk, nekā pašam šķita, ka cilvēks vispār var pakliegt.
Terēza klausīja.
Tiklīdz viņa nospieda pogu, iestājās pilnīgs klusums. Kaut kur tālumā tumšā tuneļa dziļumos bija dzirdams, ka atveras slīdošas durvis.
58. NODAĻA
/
Uzreiz pēc pogas nospiešanas abi bēdneši izslēdzās to piederumi ierāvās atpakaļ gļotainajā ādā, gaismas nodzisa, iekšējie mehānismi apklusa. Un tās durvis…
Atbrīvojies no sava sagūstītāja tvēriena, Tomass nokrita uz grīdas. Par spīti sāpēm, ko radīja vairākās vietās saskrāpētā mugura un pleci, zēnu pārņēma tāds saviļņojums, ka viņš nezināja, kā reaģēt. Tomass noelsās, iesmējās, iešņukstējās, atkal iesmējās.
Čaks, mūkot no bēdnešiem, bija uzskrējis tieši virsū Terēzai meitene mierināja viņu, turēdama ciešā apskāvienā.
Malacis, Čak! Tu to paveici, viņa teica. Mēs tā uztraucāmies par stulbajiem koda vārdiem, ka neiedomājāmies meklēt kaut ko spiežamu izrādās, pēdējais vārds nozīmēja reālu darbību.
Tomass iesmējās vēlreiz, pārsteigts, ka to spēj tik drīz pēc nupat pārdzīvotajām šausmām. Terēzai taisnība, Čak, vecīt, tu mūs izglābi! Es taču teicu, ka mums vajadzēs tavu palīdzību! Tomass uzrausās kājās un apskāva abus, noreibis no uzvaras prieka. Bļāviens, Čak, tu esi varonis!
- Un kā ar pārējiem? Terēza pamāja uz ieeju Bēdnešu caurumā. Tomasa saviļņojums noplaka, viņš paspēra soli atpakaļ un pagriezās pret lūku.
Kā atbildot uz Terēzas jautājumu, melnajā caurumā kāds ielēca tas bija Minjo. Izskatījās, ka dūrienu un griezienu pēdas klāj vismaz deviņdesmit procentus viņa ķermeņa.
- Minjo! Tomass atviegloti iesaucās. Vai tev viss kārtībā? Kur pārējie?
Minjo aizstreipuļoja līdz ieliektajai tuneļa sienai un, smagi elsodams, atspiedās pret to. Ļoti daudz kritušo… Tur augšā bija īsta asinspirts… un tad tie visi vienkārši izslēdzās. Viņš apklusa, ievilka plaušās labi daudz gaisa un strauji izelpoja. Jums izdevās. Nespēju noticēt, ka tas patiešām nostrādāja.
Nākamais caurumā parādījās Ņūts. Viņam sekoja Cepetis, pēc tam Vinstons un pārējie. Jau drīz Tomasam un viņa draugiem bija piebiedrojušies astoņpadsmit zēni, tātad tuneli kopā atradās divdesmit viens klajumnieks. Tie, kas bija palikuši Labirintā un cīnījušies, visi kā viens bija no galvas līdz klājām klāti asinīm un bēdnešu izdalījumiem, viņu drēbes bija saplosītas lupatu lēveros.
- Un pārējie? Tomass vaicāja, bīdamies atbildes.
- Miruši, Ņūta balss aizlūza. Puse no mums…
Iestājās klusums. Ilgu laiku neviens neko neteica.
- Zināt, ko? Minjo beidzot ierunājās, izslejoties pilnā augumā. Kaut arī puse no mums gāja bojā, puse tomēr izdzīvoja. Un neviens netika sadzelts kā jau Tomass bija paredzējis. Mēs nedrīkstam nokārt galvu.
Pārāk daudz, Tomass nodomāja. Daudz par daudz. Viņa prieks strauji izplēnēja un pārvērtās dziļās sērās par divdesmit klajumniekiem, kuri bija zaudējuši savu dzīvību. Par spīti tam, ka lielāko daļu zēnu Tomass nemaz nepazina un droši zināja ja viņi nebūtu mēģinājuši bēgt, bojā būtu gājuši visi -, viņam vienalga sāpēja sirds. Tik daudz upuru kā gan to varēja uzskatīt par uzvaru?
- Taisāmies prom no šejienes, Ņūts teica. Tūlīt pat.
- Uz kurieni? Minjo vaicāja.
Tomass norādīja uz garo tuneli. Es dzirdēju, ka tur tālāk atvērās durvis. Viņš centās apspiest smeldzi, centās nedomāt par šausmīgo cenu, kādu bija prasījusi tikko izcīnītā uzvara. Tomass zināja, ka viņi vēl ne tuvu nebija drošībā.
- Nu, tad ejam, Minjo teica. Negaidīdams atbildi, viņš pagriezās un sāka soļot prom pa tuneli.