Ņūts pamāja ar galvu, mudinādams pārējos klajumniekus sekot Minjo. Cits pēc cita tie devās tumsā, līdz blakus viņam bija palikuši tikai Tomass, Terēza un Čaks.
- Es iešu pēdējais, Tomass teica.
Neviens neiebilda. Ņūts gāja pirmais, tad Čaks un tad Terēza. Cits pēc cita Tomasa draugi pazuda melnajā tunelī. Šķita, ka tumsa aprij pat lukturīšu gaismu. Zēns sekoja, nemaz neatskatījies uz beigtajiem bēdnešiem.
Viņi bija soļojuši kādu minūti, kad priekšā atskanēja spalgs kliedziens. Tam sekoja vēl viens, pēc tam vēl viens. Balsis pakāpeniski izgaisa tālumā, it kā to īpašnieki kaut kur kristu.
Zēnu kolonnai pārskrēja satraukta murdoņa. Terēza pagriezās pret Tomasu. Izklausās, ka tunelis beidzas ar slidkalniņu, kas ved kaut kur lejup.
Tomasam vēderā viss sagriezās kājām gaisā. Šķita, kādam tā tiešām ir spēle vismaz tiem, kas bija uzbūvējuši šo vietu.
Citu pēc cita viņš dzirdēja priekšā izzūdam klajumnieku saucienus. Drīz pienāca Ņūta, tad Čaka kārta. Visbeidzot Terēza iespīdināja sava lukturīša gaismu gludā melna metāla caurulē, kas strauji noliecās uz leju.
Laikam jau mums nav izvēles, viņa teica domās.
Laikam gan nav. Tomasu māca spēcīga priekšnojauta, ka viņu murgs vēl nav beidzies. Viņš tikai cerēja, ka caurules otrā galā klajumniekus negaida vēl viens bēdnešu pulks.
Terēza ielēca caurulē ar gandrīz priecīgu spiedzienu. Tomass sekoja viņai, pirms bija paspējis pārdomāt jebkas šķita labāks par Labirintu.
Viņš traucās lejup pa stāvo slīpumu. Caurules iekšpusi klāja eļļains, smakojošs šķidrums tas oda pēc izkusušas plastmasas un nolietotiem mehānismiem. Tomass izlocījās tā, lai slīdētu ar kājām pa priekšu, un izpleta rokas, cenšoties piebremzēt kritienu. Tas izrādījās neiespējami slidenā viela bija visur, viņš nespēja nekam pieķerties.
No tuneļa sienām atbalsojās pārējo kliedzieni. Viņi šļūca aizvien tālāk un ātrāk pa eļļaino cauruli. Tomasa sirdi sažņaudza panika, nelika mieru uzmācīga vīzija: klajumniekus aprijis kāds milzīgs briesmonis un nu viņi ceļo lejup pa tā barības vadu, lai kuru katru brīdi piezemētos kuņģī. Tad, it kā zēna domas būtu materializējušās, nepatīkamās smakas mainījās un aizvien vairāk atgādināja puvi un pelējumu. Tomass sāka rīstīties: viņam nācās krietni piepūlēties, lai neapvemtu sevi.
Tunelis savērpās, pārtopot spirālē, nobrauciena ātrums nedaudz palēninājās. Mirkli vēlāk Tomasa kājas atsitās pret Terēzas galvu, un nu viņš sajutās pavisam nožēlojami. Viņi vēl aizvien krita. Šķita, ka laiks ir apstājies: tam nebija ne sākuma, ne gala.
Apli pa aplim viņi turpināja riņķot lejup. Tomass juta, ka vairs ilgi nespēs to izturēt pret ādu žļerkstošo draņķi, pretīgo smaku, spirālveida kustību. Viņš jau grasījās pagriezt galvu uz sāniem, lai izvemtos, kad Terēza spalgi iekliedzās šoreiz bez atbalss. Sekundi vēlāk Tomass izlidoja no tuneļa un uzkrita meitenei virsū.
Visapkārt kūņojās ķermeņi, klajumnieki gulēja krustām šķērsām pāri cits citam, vaidēdami, grūstīdamies un kārpīdamies laukā no mudžekļa. Tomass norausās no Terēzas, ar visām četrām aizrāpoja pāris metrus tālāk un nekavējoties iztukšoja kuņģi.
Joprojām trīcēdams, Tomass noslaucīja muti ar plaukstu. Tas nebija prātīgi darīts, jo rokas viscaur klāja taukainā caurules smērviela. Zēns noberza plaukstas pret grīdu, pieslējās sēdus un palūkojās apkārt. Pārējie bija sapulcējušies grupā un, tāpat kā viņš, ieplestām mutēm grozīja galvu uz visām pusēm, pētot vietu, kurā bija nonākuši. Tomass tikai tagad atcerējās, ka redzējis šo telpu jau Pārvēršanas laikā.
Viņi atradās milzīgā pazemes angārā, kas bija pietiekami apjomīgs, lai ietilpinātu sevī vismaz deviņus vai desmit Mājokļus. No grīdas līdz griestiem un no stūra līdz stūrim telpa bija pieblīvēta ar dažnedažādām iekārtām, vadiem, caurulēm un datoriem. Pie vienas sienas pa labi no Tomasa rindā stāvēja apmēram četrdesmit prāvi balti konteineri, kas izskatījās pēc milzīgiem zārkiem. Telpas pretējā sienā bija redzamas lielas stikla durvis, bet apgaismojums neļāva saskatīt, kas atrodas aiz tām.
Skatieties! kāds iesaucās, bet Tomass jau bija paspējis pamanīt pats. Viņam aizcirtās elpa, miesu pārklāja zosāda, pāri mugurai kā mitrs zirneklis pārrāpoja bailes.
Tieši viņu priekšā horizontāli šķērsām pāri angāra sienai stiepās aptuveni divdesmit tumši tonētu logu rinda. Aiz katra no tiem sēdēja pa vienam cilvēkam gan vīrieši, gan sievietes, visi bāli un izstīdzējuši tie piemiegtām acīm cauri stiklam uzmanīgi vēroja klajumniekus. Tomass nodrebēja svešādie stāvi izskatījās pēc spokiem dusmīgiem, ļauniem un izsalkušiem cilvēku gariem, kuri nekad savas dzīves laikā nav pazinuši laimi, par nāvi nemaz nerunājot.
Tomass, protams, saprata, ka tie nav spoki. Tie bija ļaudis, kuri nosūtījuši viņus uz Klajumu. Ļaudis, kuri izdzēsuši zēnu atmiņas un laupījuši viņiem brīvību.
Radītāji.
59. nodaĻa
i
Tomass soli atkāpās un pamanīja, ka pārējie rīkojas tāpat. Telpā iestājās nāves klusums, klajumnieki sastinguši blenza uz rindā izvietotajiem logiem un cilvēkiem aiz stikla. Tomass redzēja, ka viens no tiem noliec galvu un kaut ko pieraksta, kāds cits pacēla roku un uzlika uz acīm brilles. Vērotājiem mugurā bija balti krekli un melni uzsvārči, labajā pusē krūšu augstumā bija izšūts kāds vārds Tomass īsti nespēja to salasīt. Svešajām sejām nebija nekādas izteiksmes, taču tās visas bija iekritušas, dzeltenīgas un neveselīgas: bija gandrīz skumji tās uzlūkot.
Viņi turpināja bezkaislīgi vērot klajumniekus: kāds vīrietis papurināja galvu, kāda sieviete pamāja. Cits vīrietis pacēla roku un pakasīja degunu pagaidām tā bija viscilvēciskākā darbība, ko Tomass bija novērojis.
- Kas ir šie cilvēki? Čaks čukstus ievaicājās, taču skaņa griezīgi atbalsojās visā telpā.
- Radītāji, Minjo atbildēja un nospļāvās uz grīdas. Jūs visi tūlīt dabūsiet pa purnu! viņš iebrēcās tik skaļi, ka Tomasam gribējās aizspiest ausis.
- Ko darīsim? Tomass vaicāja. Ko viņi gaida?
- Viņi droši vien atkal iedarbinājuši bēdnešus, ierunājās Ņūts. Tie noteikti jau ir ceļā…
Zēnu pārtrauca lēna, ritmiska pīkstoņa, līdzīga atpakaļgaitā braucoša kravas auto signālam, tikai daudzreiz jaudīgāka. Tā nāca no visām pusēm, skaļi atbalsojoties pret angāra sienām.
- Kas tad nu? Čaks vaicāja, neslēpdams bažas savā balsī.
Nez kādēļ visi palūkojās uz Tomasu. Viņš spēja tikai paraustīt plecus neko vairāk zēns nebija atcerējies un tagad bija tikpat lielā neziņā un izbīlī kā pārējie. Tomass atgāza galvu un nopētīja telpu no malas līdz malai, meklēdams skaņas avotu, bet neievēroja nekādas pārmaiņas. Tad viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka pārējie klajumnieki skatās stikloto durvju virzienā. Tomass darīja tāpat, un viņa sirds sāka sisties straujāk. Vienas durvis vērās vaļā.
Pīkstoņa apklusa, un telpā iestājās tik dziļš klusums kā atklātā kosmosā. Tomass aizturēja elpu un sagatavojās pašam ļaunākajam. Likās, ka durvīs kuru katru brīdi parādīsies kaut kas šausmīgs.
Tā vietā angārā ienāca divi cilvēki.
Viens no tiem bija pieaugušais. Sieviete. Viņa izskatījās pavisam ikdienišķi: kājās melnas bikses, mugurā balts pogājams krekls ar apkaklīti un zilu VELNS logotipu uz krūtīm. Brūnie mati bija taisni apgriezti plecu augstumā, viņai bija kalsna seja un tumšas acis. Tuvojoties sieviete ne smaidīja, ne izrādīja kādas citas emocijas uz brīdi likās, ka viņa pat nav pamanījusi zēnus vai nepievērš tiem lielu vērību.