Viņi jau gandrīz bija sasnieguši autobusa durvis, kad kaut kas smags pēkšņi uzgūla Tomasa plecam un sagrāba aiz krekla. Zēns iekliedzās, jūtot, ka tiek rauts atpakaļ, viņa roka izslīdēja no Terēzas tvēriena. Meitene pagriezās brīdī, kad viņš nogāzās zemē, saceldams gaisā ūdens šalti, cauri mugurkaulam izšāvās asas sāpes. Tomasa acu priekšā parādījās sievietes seja tikai pāris centimetru attālumā, kājām gaisā, aizsedzot skatu uz Terēžu.
Zēna vaigiem pieskārās netīru matu šķipsnas. Nāsīs ielauzās briesmīga smirdoņa, kas atgādināja saskābušu pienu un puvušas olas. Sieviete nedaudz paliecās atpakaļ, un kāda lukturīša gaisma apspīdēja viņas seju bālo, krunkaino ādu no vienas vietas klāja pretīgas, strutojošas čūlas. Tomass no šausmām nespēja pat pakustēties.
Izglābs mūs visus! atbaidošā sieviete ieķērcās, notašķot viņa seju ar siekalām. Izglābs mūs visus no svēles! Viņa iesmējās balsī, kas vairāk atgādināja saraustītu klepu.
Sieviete iegaudojās: kāds no glābējiem ar abām rokām sagrāba viņu un norāva no Tomasa. Tas, atguvis sajēgu, steigšus pietrausās kājās. Zēns kāpās atpakaļ, līdz uzgrūdās Terēzai, un noraudzījās, kā vīrietis velk sievieti prom: viņa vārgi kūļāja kājas, bet acis palika piekaltas Tomasam. Sieviete izstiepa pirkstu un iesaucās: Neticiet nevienam viņu vārdam! Izglābs mūs no svēles, vai ne?!
Pāris metrus no autobusa vīrietis nogrūda sievieti zemē. Nekusties vai nošaušu! viņš uzbļāva, tad atskatījās uz Tomasu. Kāpiet iekšā!
Tomass, kuru starpgadījums bija tā pārbiedējis, ka viņš viscaur drebēja, pagriezās un sekoja Terēzai augšup pa pakāpieniem un cauri autobusa salonam. No abām pusēm plati ieplestām acīm viņos noraudzījās pārējie klajumnieki. Tomass un Terēza atrada divas brīvas sēdvietas pašā autobusa galā, nometās uz krēsliem un cieši piespiedās viens otram. Logus no ārpuses pātagoja melnas ūdens lāses. Pret jumtu skaļi grabēja lietus; debesis virs galvas satricināja pērkona grāviens.
Kas tas bija? Terēza vaicāja domās.
Tomass nezināja, ko atbildēt, tāpēc tikai papurināja galvu. Viņam atkal uzbruka domas par Čaku, izstumdamas no apziņas ārprātīgo sievieti un pārvēršot sirdi akmenī. Tomasam viss bija vienalga, pat izglābšanās fakts nesniedza nekādu mierinājumu. Čak…
Otrpus ejai no Tomasa un Terēzas sēdēja sieviete viena no glābējiem. To vadonis vīrietis, kurš bija runājis ar viņiem angārā, iekāpa pēdējais, apsēdās pie stūres un iedarbināja motoru. Autobuss sāka ripot uz priekšu.
Tajā pašā mirklī Tomass aiz loga pamanīja kustību. Spitālīgā sieviete bija piecēlusies kājās un skrēja uz autobusa priekšgalu, mežonīgi vēcinādama rokas un kaut ko kliegdama, bet vētra noslāpēja viņas vārdus. Sievietes acis gailēja vai nu šausmās, vai ārprātā, Tomass nemācēja pateikt.
Viņš piespieda seju pie loga rūts, bet sieviete pazuda skatienam kaut kur priekšā.
Pagaidiet! Tomass iesaucās, taču neviens viņu nedzirdēja. Bet, ja dzirdēja, tad nevienam tas nerūpēja.
Vadītājs uzspieda kāju uz gāzes pedāļa atskanēja dobjš būkšķis. Autobuss sazvārojās, gandrīz izmetot Tomasu no sēdvietas priekšējie riteņi pārbrauca notriektajam sievietes ķermenim. Pēc brīža tas salīgojās vēlreiz tas pats notika ar aizmugurējiem riteņiem. Tomass palūkojās uz Terēžu un redzēja meitenes sejā to pašu riebumu, ko juta arī viņš.
Vadītājam klusējot, autobuss uzņēma ātrumu un ienira lietū un naktī.
61. nodaĻa
t
Nākamās stundas iespaidi Tomasam bija visai izplūduši.
Autobuss neprātīgā ātrumā traucās pa šoseju, cauri pilsētām un ciematiem. Smagā lietus dēļ pa logu gandrīz nekas nebija saredzams. Gaismas un ēkas bija izkropļotas un ūdeņainas kā narkotiku radītas halucinācijas. Kādā no apdzīvotajām vietām autobusa virzienā skrēja vairāki cilvēki noskrandušās drēbēs, pie galvas salipušiem matiem un šausmu izķēmotām sejām, kuras klāja tādas pašas čūlas kā Tomasam uzklupušajai sievietei. Tie ar dūrēm dauzīja autobusa sānus, it kā vēlētos iekāpt, lai aizbēgtu no savas drausmīgās dzīves.
Autobuss ne uz mirkli nepalēnināja gaitu. Terēza klusēdama sēdēja blakus Tomasam.
Viņš beidzot saņēmās un uzrunāja sievieti, kas sēdēja pretējā pusē.
Kas notiek? Tomass vaicāja, nezinot, kā citādi formulēt jautājumu.
Sieviete paskatījās uz Tomasu. Viņas slapjie melnie mati šķipsnās ieskāva nogurušu seju, tumšās acis bija skumju pilnas. Tas ir ļoti garš stāsts.
Balss bija daudz laipnāka, nekā Tomass bija gaidījis. Tas viesa cerību, ka sieviete patiešām ir labvēlīgi noskaņota ka tādi ir visi viņu atbrīvotāji. Neskatoties uz to, ka nupat tie bija aukstasinīgi sabraukuši dzīvu cilvēku.
- Lūdzu, ierunājās Terēza. Lūdzu, pastāstiet mums vismaz kaut ko.
Sieviete pēc kārtas paskatījās uz abiem un nopūtās. Paies kāds laiks, iekams jūs atgūsiet savas atmiņas, ja tas vispār notiks. Mēs neesam zinātnieki, un mums nav ne jausmas, ko tieši un kā viņi ar jums izdarījuši.
Doma, ka atmiņa varētu būt zudusi uz visiem laikiem, lika Tomasa sirdij sažņaugties, bet viņš turpināja izjautāšanu.
Kas ir tie vini?
>
- Viss sākās ar Saules izvirdumiem, sieviete atbildēja, acīm aizklīstot tālumā.
- Kas… Terēza sāka, bet Tomass viņu apklusināja.
Ļauj viņai stāstīt, viņš domās teica meitenei. Izskatās, ka
viņa to darīs.
Labi.
Sieviete runāja kā transā, ar stiklainām acīm veroties tukšumā. Tos nebija iespējams prognozēt. Saules izvirdumi ir normāla parādība, bet šie bija vēl neredzēti, milzīgi, augstāki un intensīvāki nekā jebkad kad tie tika pamanīti, pagāja tikai pāris minūtes, līdz karstuma vilnis sasniedza Zemi. Vispirms sadega mūsu mākslīgie pavadoņi un tūkstoši gāja bojā uzreiz, miljoni tuvāko dienu laikā. Milzīgas platības pārvērtās tuksnesī. Pēc tam parādījās slimība.
Viņa uz brīdi apklusa, ievilka elpu. Sabrūkot ekosistēmai, slimības izplatīšanos vairs nebija iespējams kontrolēt pat ne izolēt to Dienvidamerikas robežās. Džungļi bija pazuduši, bet insekti ne. Tagad to sauc par svēli. Tā ir drausmīga, briesmīga slimība. Tikai bagātākie var atļauties to ārstēt, bet pilnībā izdziedināt nevar nevienu. Ja vien baumas, kas nāk no Andiem, nav patiesas.
Tomass gandrīz pārtrauca viņu, aizmirstot par savu padomu Terēzai, prātu pārplūdināja jautājumi. Sirdī uzplauka šausmas. Viņš savaldījās un klausījās, sieviete turpināja.
Bet jūs jūs esat tikai daži no vairākiem miljoniem bāreņu. Viņi izmēģināja tūkstošus un izvēlējās jūs lielajam pārbaudījumam. Izšķirošajam eksperimentam. Viss, ko jums nācies pārdzīvot, bija līdz pēdējam izskaitļots un pārdomāts. Ikviens notikums bija katalizators procesiem jūsu smadzenēs: lai izpētītu jūsu reakciju, prāta darbību, domāšanu. Lai atlasītu tos, ar kuru palīdzību būtu iespējams atklāt veidu, kā izārstēt svēli.
Viņa vēlreiz apklusa un aizsprauda aiz auss matu šķipsnu. Lielāko daļu svēles fizisko simptomu izraisa kaut kas cits. Viss sākas ar murgiem un nekontrolējamu uzvedību. Pēc tam dzīvnieka instinkti ņem virsroku pār cilvēka. Pamazām vīruss pilnībā pārņem inficēto un iznīcina slimniekā visu cilvēcisko. Tas viss notiek smadzenēs. Svēle dzīvo smadzenēs. Tā ir briesmīga slimība. Labāk mirt, nekā to saķert.