Sieviete pārtrauca lūkoties nekurienē un paskatījās uz Tomasu, tad uz Terēžu, tad atkal uz Tomasu. Bet mēs nepieļausim, ka viņi to dara ar bērniem. Mēs esam veltījuši savu dzīvi cīņai pret VELNS. Mēs neparko nedrīkstam zaudēt savu cilvēcīgumu, lai kādas būtu sekas.
Viņa salika rokas klēpī un paskatījās uz tām. Ar laiku jūs uzzināsiet vairāk. Mēs dzīvojam tālu ziemeļos. No Andiem mūs šķir tūkstošiem kilometru tuksneša. To dēvē par Pekli tā plešas ap vietu, kuru agrāk sauca par ekvatoru tagad tur ir tikai karstums un putekļi, un mežonīgi ļautiņi, kurus neglābjami apsēdusi svēle. Mēs cenšamies šķērsot šo teritoriju, lai atrastu zāles pret slimību. Bet līdz tam mēs cīnīsimies pret VELNS un darīsim visu, lai pārtrauktu viņu nežēlīgos eksperimentus. Sieviete uzmanīgi paskatījās uz Tomasu, tad uz Terēžu. Mēs ceram, ka arī jūs piebiedrosieties mums.
Pēc šiem vārdiem viņa novērsās un sāka lūkoties ārā pa logu.
Tomass paskatījās uz Terēžu un jautājoši pacēla uzacis. Meitene tikai pašūpoja galvu, tad nolaida to uz Tomasa pleca un aizvēra acis.
Es esmu pārāk nogurusi, lai par to domātu, viņa teica. Galvenais, ka tagad mēs esam drošībā.
Varbūt esam, viņš atbildēja. Varbūt.
Tomass manīja, ka meitene iemieg, bet pats tobrīd uz to nebija spējīgs. Viņā plosījās tik daudz pretrunīgu emociju, ka tās nebija iespējams identificēt. Tomēr tas bija labāk par to trulo tukšumu, kādu Tomass bija izjutis pirms tam. Viņš spēja tikai sēdēt un skatīties tumsā un lietū aiz loga, prātā pārcilājot vārdus svēle, slimība, eksperiments, Pekle, VELNS… Atlika vienīgi cerēt, ka turpmāk viņiem klāsies kaut nedaudz labāk kā Labirintā.
Taču, šūpojoties un kratoties līdzi autobusa kustībām, Terēzas galvai ik pa brīdim palecoties un atsitoties pret viņa plecu, jūtot, ka meitene saknosās un atkal aizmieg, dzirdot pārējo klajumnieku kluso murmināšanu, Tomass spēja domāt tikai par vienu.
Čaks…
Pēc divām stundām autobuss apstājās.
Viņi bija iebraukuši dubļainā stāvvietā blakus neizteiksmīgai ēkai ar vairākām logu rindām. Sieviete kopā ar pārējiem glābējiem ieveda visus deviņpadsmit zēnus un meiteni pa ieejas durvīm, augšup pa pakāpieniem un plašā guļamzālē. Gar vienu no sienām rindojās vairākas divstāvu gultas. Telpas pretējā pusē atradās drēbju skapīši un galdi. Sienas rūtoja ar aizkariem aizvilkti logi.
Tomass vēroja visu ar atsvešinātu interesi viņu jau sen vairs nekas nespēja pārsteigt vai patiesi izbrīnīt.
Telpa bija krāsu pilna. Spilgti dzeltenas sienas, sarkanas segas, zaļi aizkari. Pēc Klajuma nomācošās pelēcības likās, ka viņi pārcēlušies uz dzīvi varavīksnes vidū. Itin viss gultas, skapīši, kārtība un tīrība izskatījās tik normāli un ikdienišķi, ka pat likās aizdomīgi. Tas viss šķita pārāk labi, lai būtu patiesība. Nonākot jaunajā pasaulē, Minjo raksturoja to visprecīzāk: Es laikam esmu nosprādzis un nonācis paradīzē.
Tomasam bija grūti priecāties, jo tas nebūtu godīgi pret Čaku. Bet kaut ko viņš tomēr juta. Kaut ko.
Autobusu vadījušais glābēju vadonis nodeva viņus personāla rokās tie bija deviņi vai desmit vīrieši un sievietes, tērpti izgludinātās melnās biksēs un baltos kreklos, nevainojamiem matu sakārtojumiem, tīrām rokām un sejām. Visi bija laipni un smaidīgi.
Krāsas. Gultas. Smaidi. Neticami, bet Tomass gandrīz sajutās laimīgs. Diemžēl to visu nomāca tumša grūtsirdība, kas, šķita, nekad nepāries, atmiņas par Čaku, drauga nežēlīgo noslepkavošanu un viņa nesto upuri. Taču par spīti tam, par spīti visam, ko sieviete autobusā bija stāstījusi par pasauli, kurā viņi atgriezušies, Tomass pirmo reizi kopš izkāpšanas no Kastes jutās drošībā.
Tika sadalītas guļvietas, klajumniekiem izsniedza tīras drēbes un tualetes piederumus, galdā tika celtas vakariņas. Pica! īsta, silta, gardumgarda pica! Tomass kāri notiesāja katru kumosu, izsalkumam ņemot virsroku pār visu pārējo. Sāta un atvieglojuma sajūta ap viņu bija gandrīz taustāma. Vairākums klajumnieku ēda klusēdami, gluži kā baidoties, ka runāšana varētu likt tam visam izgaist. Tomēr telpā netrūka smaidu. Tomasam, tik ļoti pieradušam pie bailēm un izmisuma, bija gandrīz neērti lūkoties uz priecīgām sejām. Jo īpaši tāpēc, ka pats viņš nemaz tik priecīgs nejutās.
Drīz pēc vakariņām klajumniekiem tika paziņots, ka pienācis laiks doties pie miera.
Nevienam nebija iebildumu. Tomasam jau nu noteikti ne. Viņam šķita, ka varētu gulēt mēnešiem.
62. NODAĻA
i
Tomass dalīja vienu divstāvu gultu ar Minjo, kurš uzstāja par gulēšanu augšā. Blakus gultā bija iekārtojušies Ņūts ar Cepeti. Terēžu, pirms viņa paspēja atvadīties, personāls aizveda uz atsevišķu istabu. Tomass sāka neprātīgi ilgoties pēc meitenes jau trīs sekundes pēc šķiršanās.
Zēns apgūlās uz mīkstā matrača un apsedzies gatavojās miegam, kad viņu iztraucēja balss no augšas.
- Klau, Tomas, ierunājās Minjo.
- Ko? Tomass bija tā noguris, ka tik tikko spēja atvērt muti.
- Kā tev liekas, kas notika ar tiem, kuri palika Klajumā?
Tomass par to vēl nebija domājis. Līdz šim viņa prātu bija
aizņēmis Čaks un tagad arī Terēza. Es nezinu. Bet, spriežot pēc tā, cik daudzi no mums gāja bojā pa ceļam uz izeju, es nevēlētos atrasties to švaļu vietā. Tagad viņus droši vien apsēduši bēdneši. Tomass brīnījās par to, cik bezkaislīgi skanēja viņa balss.
- Tev liekas, ka mēs pie šiem ļaudīm esam drošībā? Minjo vaicāja.
Tomass brīdi apdomāja jautājumu. Viņu spēja apmierināt tikai viena atbilde: Jā, man liekas, ka esam.
Minjo teica vēl kaut ko, bet Tomass vairs neklausījās. Noguruma mākts, zēns domās atgriezās pie Labirintā pavadītā neilgā laika, savas īsās pieredzes skrējēja lomā un pie tā, cik ļoti bija to vēlējies jau kopš pirmās nakts Klajumā. Šķita, ka tas viss noticis ļoti, ļoti sen. Gandrīz kā sapnī…
Telpā skanēja klusi čuksti un murdoņa, bet Tomasam šķita, ka tie pieder pavisam citai pasaulei. Viņš blenza uz augšējās gultas krusteniskajiem koka dēļiem un juta, ka miegs ir rokas stiepiena attālumā. Taču Tomasam vēl gribējās aprunāties ar Terēžu, tāpēc viņš atvairīja nogurumu.
Kā tev tava istaba? Tomass domās vaicāja. Žēl, ka tu nepaliki pie mums.
Kā tad! viņa atsaucās. Kopā ar visiem tiem smirdīgajiem puikām? Nedomāju gan.
Pareizi dari. Man liekas, ka pēdējās minūtes laikā Minjo nopirdies vismaz trīs reizes. Tomass saprata, ka tas ir pavisam tizls joks, bet nekas labāks tobrīd nenāca prātā.
Viņš juta, ka Terēza smejas, un vēlējās kaut arī pats to spētu. Abi kādu brīdi klusēja. Man ļoti žēl, ka tā notika ar Čaku, meitene beidzot ierunājās.
Tomasa sirds iesmeldzās, un viņš aizvēra acis, gremdējoties tumsā un sērās. Viņš mēdza būt tik kaitinošs… Tomass noteica un apklusa, atcerēdamies to vakaru, kad Čaks bija pārbiedējis Galliju tualetē. Bet man tik un tā sāp. It kā es būtu zaudējis brāli.
Es saprotu.
Es apsolīju…
Beidz, Tomas.
Ko? Tomass vēlējās dzirdēt no Terēzas kādu mierinājumu, kaut ko, kas liktu sāpēm atkāpties.
Beidz vainot sevi. Puse no mums taču izdzīvoja. Ja mēs būtu palikuši Labirintā, mirtu visi.
Bet Čaks neizdzīvoja. Tomasam bija kauns atzīt: ja vien varētu, viņš, ne mirkli nešaubīdamies, iemainītu jebkura klajumnieka dzīvību pret Čaka.
Viņš mira, lai izglābtu tevi, Terēza teica. Tā bija viņa paša izvēle. Galvenais, neizšķied to velti.