"Tad mēs vienkārši sauksim tevi par vectēvu," aizelsusies teica Ema.
Vecais virs iesmējās. "Tas der. Gribu jums abiem ko lūgt. Pastāstiet man par savām īpašajām zīmēšanas spējām."
Nestāsti viņam neko! >
Met, neesi muļķis, tāpēc jau mamma atveda mūs šurp.
Es viņam neuzticos, tāpēc nestāsti visu.
Koku audze kļuva retāka. Trijotne iznāca klinšainā klajumā. < rļš uz Slportu bija tālu lejā, bet aiz muguras tālumā varēja manīt karogus Abatijas tornī. Vēl tālāk bija redzams mols un I ra Minas tornis. Izskatījās, it kā kalna smailei tieši priekšā būtu nolobīta zālainā velēna, atklājot klinšainu pavēderi.
Vectēvs apsēdās uz klints plāksnes malas un cieši lūkojās uz I mu. Izskatījās, ka viņš ir sajutis meitene pārstāvēs dvīņus sajā sarunā.
"Reizēm, kad mēs ar Metu koncentrējamies, kaut ko iztēlojamies un pēc tam uzzīmējam, mēs varam zīmējumu atdzīvināt," Ema izgrūda. "Bet mums jāzīmē viens kopīgs attēls un abiem kopā ļoti jākoncentrējas."
"Tātad jums ir svarīgi zīmēt kopā?"
"Jā," Ema meloja. Viņa saprata, ka varbūt vajadzētu izstāstīt visu patiesību, taču vairāk uzticējās Metam, un brālis bija uzstājis, lai vismaz pagaidām daži noslēpumi paliktu neizpausti. Turklāt tikai vakar dzīvoklī dvīņi bija atklājuši: ja pārraida viens otram attēlu telepātiski, tad tā atdzīvināšanai pietiek, ja zīmē tikai viens. Medūza uz mašīnas bija otrais mēģinājums; dzīvokļa siena bez durvīm pirmais.
"Kas notika Nacionālajā galerijā?" vectēvs jautāja. "Vai jūs kādreiz esat iegājuši gleznā?"
"Nu… tikai vienu reizi," Ema atbildēja, šoreiz viņa teica patiesību. "Bet vakar mums bija karsti un mēs dusmojāmies uz mammu. Zīmējot abi domājām par peldēšanos, un tad… plunkš! Mēs bijām ūdenī."
"Kad zīmējam," Mets paskaidroja, apnicis klausīties, kā māsa atbild uz visiem jautājumiem, "tas ir dīvaini un diezgan forši, jo mēs redzam dziļāk par papīru un zīmuļiem. It kā ieskatītos aiz krāsām, formām, līnijām un… un…"
"Gaisma," Ema iestarpināja. "Mēs vienmēr redzam gaismu."
"Un tad," Mets turpināja, raukdams pieri par Elmas iejaukšanos, "zīmētais priekšmets izveidojas mūsu acu priekšā." Viņš skatījās tieši uz Renardu. "Gluži kā skatoties filmu, kurā viss ir paātrināts un var redzēt, kā sešdesmit sekundēs izaug puķe. Es prātā jūtu, kā Ema zīmē, un viņa jūt mani savā prātā."
Šķita, ka vectēva skatiens kā kniepadata ieduras Meta smadzenēs. Sajūta nebija patīkama, un viņš gribēja, lai tā pāriet.
"Vai tu esi tāds pats kā mēs?" Mets novērsdamies jautāja. "Vai tāpēc mamma atveda mūs šurp? Vai tu arī spēj atdzīvināt savus zīmējumus?"
"Mīļie bērni," vectēvs ierunājās, "vai māte jums pilnīgi neko nav paskaidrojusi?"
Dvīņi purināja galvu. Renards dziļi ievilka elpu.
"Jūs abi atšķiraties no manis. Redziet, jūs esat animare, tāpat kā mamma. Bet, tāpat kā tēvam, jums attīstās arī sarga spējas. Jūs esat unikāli, mani dārgie. Patiesībā diezgan neparasti. Vai kādreiz esat dzirdējuši šos vārdus?"
"Varbūt. Es nezinu," Ema sacīja, lauzīdama galvu. Mets šļūkāja Nike krosenes pa zemi, it kā viņu tas nemaz neinteresētu, lai gan Ema juta, ka viņš alkst visu uzzināt tikpat stipri kā viņa, sevišķi par tēti.
"Animare," vectēvs turpināja, izstiepdams uz priekšu kājas un atliekdams galvu, lai noķertu siltās pēcpusdienas saules starus, "ir pārdabiski apdāvināts mākslinieks ar tik spēcīgu iztēli, ka gleznojot vai zīmējot spēj mainīt realitāti. Vienkāršāk izsakoties, animare spēj atdzīvināt savu mākslas darbu, ja vien to vēlas."
Ema sēdēja un klusēja, prātā griezās vārds animare. Neko nk dīvainu viņa savā mūžā vēl nebija dzirdējusi, un tomēr i.is viņu nedz biedēja, nedz šokēja. Atklājums šķita pilnīgi loģisks.
"Tad nu lūk," Renards turpināja, "ņemot vērā kaitējumu, ko animare var nodarīt pasaulei…"
"Mēs nemūžam nedarītu neko sliktu," Mets sašutis pārtrauca.
"Ļauj man pabeigt," vectēvs sacīja. "Padomā, kas notiktu ar tevi un māsu, ja par jūsu spējām atdzīvināt zīmējumus uzzinātu televīzija vai laikraksti."
"Iespējams, viņi gribētu izmantot mūsu zīmējumus, lai palīdzētu cilvēkiem, un mūs vairs neliktu mierā," pārdomādams dzirdēto, teica Mets.
"Vai arī jūs varētu nodarīt kādam pāri, ja jūsu spējas nokļūtu nepareizajās rokās…" Renards lāva vārdiem palikt gaisā.
Ema apsvēra, ko viņi bija izdarījuši ar vīrieti dzīvoklī un kravas mašīnas šoferi.
Vīrietis dzīvoklī gribēja mums uzbrukt, Ema. Tas ir citādi.
Bet kravas mašīnas šoferis?
Tas vienkārši bija jautri!
"Animare var apdraudēt gan citus, gan sevi," vectēvs turpināja, "un, ja pasaule uzzinātu par animare pastāvēšanu, tas apdraudētu visus. Tāpēc jau sen visu animare aizsardzībai nodibināja ļaužu apvienību. Šiem cilvēkiem piemita un joprojām piemīt pašiem savas īpašās spējas. Es esmu viens no viņiem. Mūs sauc par sargiem, daži ir spēcīgāki, citi vājāki. Visspēcīgākie sargi veido Padomi, kas uztur kārtību. Mums ir divi svēti un mūžīgi pienākumi: nepieļaut, lai pasaule uzzina par animare un sargiem, un sargāt animare un sargus no pārējās pasaules." Viņš apklusa, mazliet paliecies uz priekšu. "Pasaulē ir piecas Padomes, katra novēro un, ja nepieciešams, savalda tādus kā jūs."
"Kā?" Mets jautāja, ierakdams krosenes purngalu vēl dziļāk zemē.
"Vispirms," Renards turpināja, "sargam piemīt tā sauktās apdvešanas spējas dažādas psihiskas spējas, ar kurām viņš var manipulēt ar animare iztēli."
Man tas nemaz nepatīk! Mets uzspēra gaisā putekļu mākoni.
Klausies. Ema veltīja Metam iznīcinošu skatienu. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.
Redzi? Es tevi apdvesu.
Laukā no mana prāta, Ema.
Dvīņi pagriezās pret vectēvu, manīdami, ka viņš apklusis, kā zinādams, ka bērni telepātiski sazinās viens ar otru.
"Piedod," Ema nokaunējusies teica.
Nebildis par to ne vārda, Renards turpināja. "Otrkārt, katram animare ir savs sargs, viņam vai viņai iecelts aizstāvis. Tas notiek īpašā ceremonijā Padomes klātbūtnē."
"Vai mēs paši varam izvēlēties savus sargus?" Ema jautāja, novilkdama sporta kreklu un apsiedama to ap vidu.
"Reizēm," Renards sacīja, "bet parasti par sargu kļūst cilvēks, kurš izveidojis ar tevi īpašu saikni."
"Kaut ko līdzīgu mīlestībai?" Ema jautāja.
Mets noskurinājās.
"Drīzāk tā līdzinās saiknei starp tevi un Metu, jo esat dvīņi. Sargam un animare ir telepātiska saikne ar otra prātu un iztēli. Piemēram, Mara ir animare un Saimons viņas sargs."
"Vai tas nozīmē, ka Zaks arī kļūs par sargu?" jautāja Ema, kamēr Mets tieši tajā pašā bridi prasīja: "Kas ir manas mammas sargs?"
Renards smiedamies pacēla gaisā abas rokas. "Jautājiet l»a vienam, lūdzu. Pat manam dižajam prātam reizēm draud pārslodze. Jā, Ema, Zaks kļūs par sargu. Mēs mantojam savas spējas." Viņš pagriezās pret Metu. "Un tavs tētis bija… ir tavas mammas sargs."
Un atkal Ema nemaz nebrīnījās, cik dabiska šķita šī dīvainā informācija.
"Vai mums jau ir sargi?" viņa jautāja. Doma par īpašu saikni ar vēl kādu cilvēku šķita neaptverami romantiska.
"Parasti Padome formāli apstiprina vai ieceļ sargu, kad animare aprit sešpadsmit gadu. Tāpēc nē, jums vēl nav sargu, un arī sargam jābūt vismaz sešpadsmit gadu vecam."
Renards uz brīdi apklusa. Cieši vērdamies dziļajos, zilajos līča ūdeņos tālumā, viņš kārtējo reizi atskārta, cik ļoti viņa dēls un Sendija visu sarežģījuši, laizdami pasaulē bērnus. Ne velti bija izgudrots Ceturtais likums. Atiimare un sarga spēju sajaukšanās bija… bīstama.