F.ršīras un Rietumskotijas policijas priekšniece bija gara, eleganta pusmūža sieviete vārdā Klarisa Bonda. Viņa bija ieradusies Abatijā pusstundu pēc tam, kad vietnieks paziņoja, kas cietis uzbrukumā. Renards Skotijā bija pazīstams filantrops, tāpēc uzbrukums viņa īpašumam, nemaz nerunājot par viņu pašu, tika uzskatīts par augstākās prioritātes noziegumu. Policijas priekšniece Bonda bija arī viena no nedaudzajām amatpersonām, kura zināja par animare un sargiem.
Viņa piegāja pie sola un notupās pie Meta un Emas. "Jūtu līdzi, ka tā notika ar jūsu vectēvu, bet viņš ir ļoti stiprs un noteikti izķepurosies."
"Bet mūsu mamma?" Mets jautāja, atbrīvodamies no Saimona apskāviena. "Viņas nekur nav."
"Viņa bez mums nekur nebrauktu," Ema raudāja.
"Viņu noteikti aizvedis tas pats, kurš uzbruka vectēvam!" i
"Diemžēl tas ir iespējams," policijas priekšniece sacīja. "Varbūt viņa ir ievainota un joprojām salā, tāpēc mēs to rūpīgi pārmeklēsim. Mēģiniet neuztraukties." Viņa līdzjūtīgi papliķēja Emas kāju. "Esmu informējusi arī varas iestādes uz cietzemes. Visās piekrastes lidostās un dzelzceļa stacijās izsludināta trauksme. Esmu nosūtījusi divus vīrus uz prāmi, varbūt kāds šodien manījis ko neparastu. Diemžēl šovakar notiek pludmales balle, tāpēc sala ir pilna ar svešiniekiem."
Varbūt viņa ir ievainota. Met, citādi viņa būtu kaut ko uzzīmējusi, lai novērstu uzbrukumu Abatijai. Kāpēc viņa nepalīdzēja vectēvam?
Vai tad, ja viņa būtu ievainota, Saimons nejustu sāpes?
Viņš ir Maras sargs, nevis mammas. Mammas sargs bija tētis.
Policijas priekšniece piecēlās un pamāja Saimonam. "Vai varam aprunāties zem četrām acīm?"
"Zak," Mets ar zīmēm rādīja, pabīdīdamies uz sola, kad Bonda un Saimons aizgāja uz pagalma tālāko malu. "Lasi viņiem no lūpām. Pārraidi Emai, ko viņi saka, bet tā, lai tētis neredz, ka viņus vēro."
Zaks paliecās uz priekšu.
Tu klausies, Ema? Policiste saka tētim, ka uzbrucējs kaut ko meklējis. Viņa grib, lai tētis kopā ar policistu izstaigā Abatiju mi… un, bmm, pārbauda, vai kaut kas nav pazudis.
Ema pārstāstīja Metam sarunu, cenzdamās vienlaikus koncentrēties pārējam, ko pārraidīja Zaks. Bija dīvaini turēt (•alvā divas balsis reizē. Viņa grib zināt, vai Saimons redzējis kādas pazīmes, ka jūsu mamma centusies apturēt uzbrucēju. Man šķiet, viņa domā vai Sendija kaut ko zīmējusi.
Es zinu, ko viņa domā, Zak!
Tāpēc nevajag kliegt.
Piedod. Piedod. Kas vēl?
Zaks atkal vērās pāri pagalmam.
Tētis grib zināt, kāpēc viņa to jautā… viņa saka, bmm, ja Sendija būtu kaut ko uzzīmējusi, lai visus aizstāvētu, tad viņa būtu šeit. Bet ja ne tas varētu nozīmēt, ka viņa arī ir iesaistīta. Nav nekādu pierādījumu, ka viņa būtu nolaupīta. Tētis saka, ka tās ir muļķības.
"Tā ir," Ema nošņācās.
"Kas?" Mets jautāja.
Ema atstāstīja sarunu. Mets juta, ka atkal briest dusmas. Viņš sēdēja uz sažņaugtām dūrēm un dziļi elpoja iekšā, ārā, iekšā, ārā cenzdamies izmantot Renarda mācīto elpošanas tehniku, lai savaldītu dusmas. Notekcaurules rotājums virs durvīm izvingrināja ķetnu.
Zaks joprojām koncentrējās uztvert sarunu pagalma otrā pusē. Tētis saka ja Sendija bija sazāļota vai bezsamaņā tāpat kā Mara, viņa nevarēja neko uzzīmēt.
Bērni redzēja, ka policijas priekšniece pasauc kriminālizmeklētāju, kurš izkāpa no policijas busiņa aizmugures ar plastmasas pierādījumu maisiņu rokā. Viņa parādīja aizzīmogoto maisiņu Saimonam.
atklāti. Nekā. Pēc dažiem mirkļiem Zaks sāka rāpties pāri krēsliem, bet Mets saķēra viņu aiz T krekla un vilka atpakaļ.
"Es bibliotēkā dzirdu troksni."
"Varbūt uzbrucēji ir atgriezušies." Zaks izskatījās noraizējies. "Labāk pasauksim manu tēti."
"Pagaidi. Es vispirms paskatīšos."
Skrienot garām kāpņu pakājei, zēni centās nedomāt par asins traipiem, viņi šāvās uz bibliotēku.
"Joprojām kaut ko dzirdi?" Zaks žestikulēja.
Mets pamāja ar galvu. "Dīvaini. Izklausās pēc kaķa skrāpēšanās."
"Mums tiešām vajadzētu pamodināt manu tēti."
Bibliotēkas durvis bija aizslēgtas.
"Sīs durvis neviens nekad neslēdz." Zaks piegāja pie durvīm un pats paraustīja rokturus. "Varbūt Džīnija aizslēdza, kad bija sakopusi."
"Man jānoskaidro, kas tur notiek," Mets teica.
Viņš piespieda ausi pie durvīm. Attālā skrāpēšanās nerimās.
No tumsas viņiem aiz muguras bez brīdinājuma izšāvās roka un iebelza Metam pa plecu. Abi zēni izbijušies salēcās.
Uzzīmē kaut ko, ģēnij.
Tā bija Ema. Nākamais belzienu pa roku saņēma Zaks.
Ei, par ko tu man sit?
Par to, ka mani nepamodināji.
Izvilkusi no rītasvārku kabatas mazu skiču bloknotu un zīmuļa strupuli, Ema sāka zīmēt. Kamēr viņa ieskicēja bibliotēkas durvis, Mets iztēlojās savu plaukstu virs viņējās, sekodams katrai līnijai. Kad viņa bija gandrīz beigusi, viņš sāka ēnot zīmējumu. Pamazām koks vienā divviru durvju pusē sāka mirdzēt. Pēc dažiem mirkļiem Mets jau varēja pielikt aci pie ideāli novietotas "actiņas", kas bija uzradusies kokā.
Ko tu redzi?
Grūti teikt… tas noteikti ir cilvēks. Klau, izskatās pēc mūka!
"Mūks?" Erna pārvaicāja, aizmirsusi, ka jāklusē, un pagrūda brāli malā, lai pati paskatītos.
Viņa redzēja tumsā slaidu stāvu talārā ar kapuci, kurš rakņājās Renarda rakstāmgaldā. Viņa instinktīvi nosūtīja šo domu Zakam.
Varbūt tas ir spoks.
Zaks sarauca pieri. Spoku vispār nav.
Tu tā domā.
Stāvs kapucē pacēla galvu un skatījās tieši uz "actiņu", it kā viņu domas būtu iespiedušās telpā. Ema noelsās un atsprāga no durvīm, kā saņēmusi dūrienu acī.
"Viņš tiešām izskatās pēc mūka. Bet es domāju, ka tā ir animācija," viņa teica, mēģinādama slēpt trīcošo balsi.
"Kā tu zini?" Zaks rādīja.
"Kad mēs ar Metu iedzīvinām zīmējumu, tam apkārt vienmēr redzama mirdzoša kontūra. Kaut kas tajā telpā ir iedzīvināts mūks vai kas cits."
Zaks nostājās Emas vietā un ieskatījās telpā. Taču mūka vietā viņš redzēja grotesku, kroplīgu punduri, kas klunkurēja uz bibliotēkas durvju pusi.
"Tas ir kaut kāds rūķis vai goblins." Zaks atkāpās. "Nu gan es saucu tēti."
Mets ar Emu saskatījās, bet Zaks metās augšā pa trepēm. Mets panikā palūkojās vēlreiz. Radījums plati smaidīja "actiņā" no durvju otras puses.
Tas ir tavs nakts murgs, Ema.
Ema paskatījās. Viņas bālā seja kļuva pelnu pelēka. Vai tu reiz beigsi to atkārtot? Es visiem saku, ka neesmu to izdomājusi!
Viņa jautā, vai tētis to pazīst. Kriminālizmeklētāji esot to atraduši Maras studijā.
"Kas ir maisiņā?" Mets jautāja. "Es no šejienes neredzu."
Kas ir maisiņā, Zak ?
Tētis to apskata, bet es arī neredzu. Lai kas tas būtu, tētis saka, ka redz to pirmo reizi.
Bērni vēroja, kā Saimons atdod pierādījumu maisiņu kriminālizmeklētājam. Policijas priekšniece paspieda Saimonam roku un tuvojās Zakam, Emai un Metam.
Vai redzēji, kas tas bija, Zak?
Izskatījās pēc pirmās palīdzības komplekta.
Bija agrs rīts, kad Abatijas iemītnieki beidzot devās pie miera. No Sendijas joprojām nebija ne vēsts. Ap pusnakti no slimnīcas bija piezvanījusi Džīnija. Renardam bija daudz ievainojumu, taču tie drīz sadzīšot, bet galvas trauma bija daudz nopietnāka. Kamēr smadzeņu tūska nenoplaks, ārsti turēs viņu medikamentozajā komā. Saimons sūtīja visus gulēt, iedevis katram lielu tasi karstas šokolādes.