"Diemžēl," Mara sacīja, balsij atmaigstot, jo ilgāk Saimons
skatījās uz viņu, "mēs neesam saņēmuši izpirkuma maksas pieprasījumu, tāpēc ir pamats domāt, ka jūsu mammas sagūstītājs negrib ar viņu tirgoties. Bet Saimonam taisnība mēs viņu atradīsim."
Saimons ir labs sargs. Viņš nomierināja Maru.
Varbūt. Vai arī viņa negrib mūsu klātbūtnē ar viņu strīdēties.
"Sendijas nolaupītājiem noteikti bija kādi nolūki attiecībā uz viņu," Mara turpināja, pieiedama pie tikko sakārtotajiem grāmatplauktiem. "Saimon, tu lieliski saproti, ka tas ir ne tikai mulsinoši, bet arī līdz šim nekas tāds nav noticis."
"Proti?" Zaks rādīja, pārliecies pāri krēslam Metam aiz muguras.
"Mūsu sugas vēsturē ir bijuši tikai daži gadījumi, kad animare pārkāpj noteikumus, lai gūtu labumu sev, vai arī viņus piespiež izmantot savas spējas," Mara paskaidroja.
"Vai viņiem tas izdevās?" Mets jautāja. Viņš piegāja pie bibliotēkas durvīm, lai tuvāk apskatītu skrāpējumus.
Mara pārlaida pirkstus pār ādas grāmatu muguriņām virs Renarda rakstāmgalda, tad pusceļā apstājās, izņēma plānu sējumu un aiznesa to līdz dīvānam.
"Pirms vairākiem gadsimtiem bagāta mākslas mecenāte un sardze Greisa Forteskjū memuāros atzinās, ka gadiem ilgi izmantojusi savu animare.'" Mara pacēla grāmatu un šķirstīja nodzeltējušās lapas. "Tā viņa nopelnīja milzīgu bagātību par nenovērtējamiem mākslas darbiem, kurus radīja viņas animare."
"Cik šausmīgi," Erna sacīja.
"Jā," Mara piekrita, pasniegdama grāmatu Emai. "Bet kā lai zina, vai animare arī neguva kādu labumu no šīm attiecībām? Katrā ziņā tā ir aizraujoša lasāmviela pirms miega."
"Iespējams, ir vēl divi trīs citi piemēri," Saimons turpināja,
"bet Marai taisnība šādi gadījumi ir ļoti reti." Viņš ieskatījās pulksteni. "Žēlīgā debess! Gandrīz uzausis rīts. Mani ķers Džlnijas dusmas, ja jūs visi trīs rīt būsiet saguruši."
Viņš aizslēdza bibliotēku un sekoja Marai un bērniem uz guļamistabām. Mara pagriezās pret Saimonu un klusā balsī teica: "Tu taču saproti, ka Sendijas pazušanai var būt vēl viens izskaidrojums, vai ne?"
"Kāds?"
"Sendija pati to varēja inscenēt."
"Absurds!" Saimons satriekts iesaucās. "Sendija nemūžam nepamestu Metu un Emu un nemūžam nedarītu pāri Renardam."
"Malkolmam gan viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem nodarīja pāri," Mara atcirta.
Saimons skatījās, kā Zaks, Mets un Ema pazūd gaiteni pa ceļam uz savu Abatijas spārnu, un tikai tad atbildēja.
"Tu atkal par to pašu, Mara? Tavs naids pret Sendiju allaž bijis nepamatots, un es ar to vairs laiku netērēšu."
Saimons kāpa augšā pa trepēm pa diviem pakāpieniem reizē, atstādams Maru vienu lejā.
TRĪSDESMIT SESTĀ
Nākamajā rītā piekrastē bija noenkurojusies Atlantijas okeāna vētra, brāzmainā vēja un lietusgāžu dēļ pārvietošanās bija bīstama. Džīnija bija atgriezusies salā ar rīta prāmi vēl pirms vētras, bet pelēkās debess un īsā naktsmiera dēļ viņai bija grūti piecelt zēnus brokastīs. Kamēr viņa dauzījās pie puiku guļamistabu durvīm, vientuļš motociklists, piesardzīgi šķērsojis kalna virsotni, iebrauca Lārgsā.
Divreiz hārlija aizmugurējais ritenis bija zaudējis saķēri ar ceļu uz pēkšņi zemākajās vietās applūdušās Glāzgovas šosejas, tāpēc vajadzēja likt lietā visu meistarību, lai viņu neaizskalotu. Sasniedzis prāmi, motociklists bija izmircis un jutās apbēdināts, kad atklājās, ka prāmis atsāks kursēt tikai tad, kad vētra pārvietosies dziļāk iekšzemē. Nolicis motociklu šaurā ieliņā aiz tējnīcas Galvenajā ielā, viņš iegāja iekšā. Viņš bija gaidījis šo atgriešanos daudzus gadus. Vēl dažām stundām vairs nebija nozīmes.
Zēni sagumuši noklumburēja lejā uz virtuvi un paķēra grauzdiņus, kamēr Džīnija vēl nebija paspējusi saklāt brokastgaldu.
"Tu tiešām neatceries, ko vectēvs teica kas ir Zevkss?"
Mets jautāja Zakam, pārlocīdams maizes šķēli uz pusēm un notiesādams to gandrīz vienā kumosā.
"Galvenais grieķu dievs?" Zaks steidzīgi dzēra sulu.
"Nevis Zevs, bet Zevkss." Mets izburtoja katru zīmi lēnāk un skaidrāk.
"Zeva māsa?"
Mets nosprauslājās, aizsoļoja uz pieliekamo kambari virtuves dziļumā un paķēra lietusmēteli un zābakus.
Ema jau sēdēja pie pavarda un pūlējās dabūt kājās gumijniekus, cenzdamās nedomāt, kas varēja būt noticis ar mammu. "Zeva māsa bija Hēra," viņa teica. "Ā… un man šķiet, ka arī sieva."
"Fuj!" Zaks un Mets reizē novilka, stīvēdami mugurā lietus drēbes.
"Vectēvs teica, ka šis grieķis Zevkss iespējams, bijis pirmais animare," Mets turpināja. "Viņš esot nomiris no smiekliem, kad uzgleznojis ļoti smieklīgu sievietes portretu."
"Ak, nabadziņš," Džīnija iešņukstējās, tad pacēla priekšautu un izslaucīja acis. "Nespēju par viņu domāt."
Mets un Zaks jautājoši saskatījās. "Jūs abi esat idioti," Ema sacīja, pasoļodama garām zēniem un rotaļīgi uzsizdama abiem ar plaukstu pa pakausi. "Viņa bēdājas par vectēvu, nevis par Zevksu! Ieliet tev tasi tējas, Džīnij?"
"Jā, cālīt, tas būtu brīnišķīgi." Džīnija slaucīja acis. "Es tikai domāju ja tovakar nebūtu tik agri uzkāpusi augšā, būtu varējusi palīdzēt."
Ema pienesa Džīnijai tēju. "Saimons teica, ka mēs varbūt šovakar drīkstēsim apciemot vectēvu. Gan jau viņu drīz atmodinās no komas. Un viņš zinās, kas noticis ar mammu."
Pavēruši šķirbiņā stiklotās durvis, Mets un Zaks izspraucās vētrā, neielaižot virtuvē brāzmaino vēju.
"Kur jūs tādā laikā dzīsieties? Dabūsiet galu!"
Ema pieskrēja pie durvīm, pirms Džīnija paspēja viņu apturēt. "Gribam ieelpot svaigu gaisu, Džīnij. Viss būs labi. Es apsolu."
Ārpusē lietus brāzās no jūras veseliem vāliem, un visi trīs saliecās vējā, ar pūlēm virzīdamies pāri zālienam. Apdullinošajā lietū un viļņu dārdos sarunas ne vārdos, ne zīmju valodā nebija iespējamas. Saāķējusies elkoņos ar zēniem, Ema bīdīja viņus uz Sendijas studijas pusi, pa ceļam telepātiski sazinādamās ar Metu.
Kāpēc jūs strīdējāties par Zevksu ?
Man šķiet, es zinu, kā tas radījums iekļuva bibliotēkā. Tas ir saistīts ar Zevksu. Kā?
Kad vectēvs mums stāstīja par slepeno seifu, viņš teica, ka dažas gleznas esot sevišķi spēcīgas, jo tajās ieslēgti animare. Ja nu tavs murgs es domāju, tas punduris iznācis no gleznas, kurā ieslēgta animare iztēle?
Sasnieguši Sendijas studiju, bērni metās augšā pa kāpnēm un saspiedās kopā, patverdamies zem biezajām akmens dzegām.
Mets pirmais paraustīja durvis. "Es zināju!" viņš teica. "Aizslēgtas."
Ema aizsedza acis ar plaukstām un mēģināja kaut ko saskatīt caur tonēto stiklu. "Es neko neredzu. Mums jātiek iekšā."
"Uzzīmē atslēgu," Zaks mudināja.
Mets izņēma no lietusmēteļa iekškabatas zīmēšanas bloknotu. Zaks aizstājās priekšā kapājošajam lietum, un viņš sāka zīmēt atslēgu.
Iztēlojies slēdzeni.
Ema pamāja ar galvu un aizvēra acis. Meta roka švīkāja papīru, šķita, ka pildspalva darbojas automātiski. Kad viņš pabeidza, Ema paņēma skici un piezīmēja atslēgai zobiņus.
Pēc tam viņa ieskicēja slēdzeni, un Mets to pabeidza. Zem roktura uzplaiksnīja zila gaisma, izskatījās, ka slēdzene izkūst, un acumirklī spožā jaunā slēdzenē parādījās sudraba atslēga.
Zaks atvēra durvis.
"Pagaidiet!" Ema iesaucās. "Mamma taču neiebilstu, ka mēs to darām, vai ne?"
"Ja gribam viņu atrast," Mets sacīja, "mums tas ir jādara."
Dvīņi brīdi vilcinājās, tad sekoja Zakam iekšā studijā.