"Lai ko mēs būtu atklājuši par manām spējām," Mets teica starp metieniem, "šo stundu esam pavadījuši diezgan bezjēdzīgi. Mēs neatradām neko, kas palīdzētu sameklēt mammu."
"Varbūt ne," Ema sacīja, "bet mēs uzzinājām, ka mamma ir brīnišķīga māksliniece… un… un…" Pēkšņi viņas prātā atausa kāda doma. "Brūnais sakvojāžs!" viņa noelsās. "Kāpēc es to pirmīt neiedomājos?"
Viņa pielēca kājās un metās uz Sendijas studiju.
"Pagaidi!" Mets sauca, skriedams viņai pakaļ gar krastu. Zaks sekoja. "Tu nedrīksti tur atgriezties. Šoreiz var uzbrukt kas briesmīgāks par zirnekļiem!"
"Kāds sakvojāžs, Ema?" Zaks rādīja, panācis viņus.
"Brūnais sakvojāžs jocīgajā sienas gleznojumā ar čemodāniem galā. Tādi parasti ir dakteriem vecās filmās. Un tieši tāds mammai bija līdzi, kad mēs ar Metu no Londonas ieradāmies salā!"
"Ā, jā… es atceros!" Mets satraukts iesaucās. "Man jāiet iekšā un tas jāapskata tuvāk," Erna sacīja. "Labi, uzzīmējiet vēlreiz slēdzeni un atslēgu," Zaks mudināja. "Bet mēs nevaram riskēt, ka sienas atkal atdzīvojas, tāpēc šoreiz es iešu iekšā viens."
TRĪSDESMIT DEVITA
Zaks atstāja dvīņus pie aizvērtām studijas durvīm. Viņiem bija jāuzmana, vai neatgriežas Saimons ar Maru, taču abi vairāk lūrēja caur tonēto stiklu, mēģinādami saskatīt, kas notiek iekšā.
Vētra bija rimusies, un studijā ielija saules gaisma, tāpēc visi zīmējumi izskatījās vēl dzīvāki. Izgaiņādams studijā joprojām valdošo ogles putekļu dūmaku, Zaks gāja taisnā ceļā pie bagāžas gleznojuma.
Atradi?
Tu to uzzināsi pirmā, Erna. Tagad klusē. Uzmaniet, vai nebrauc tētis ar Maru. Negribu zaudēt pieeju datoram vēl ilgāku laiku.
Zaks bija pārāk mazs, lai aizsniegtu bagāžas kaudzes virsotni, kur stāvēja sakvojāžs. Viņš paņēma ķebli, ar kuru Mets bija sitis zirnekļus, uzrāpās uz tā un izstiepa rokas līdz gleznojuma augšai, pūlēdamies aizsniegt sakvojāžu.
Garāžā iebrauc tavs tētis ar Maru. Tavā rīcībā ir minūtes divas, pirms viņi mūs ieraudzīs. Pasteidzies!
Zaks juta pirkstu galos kņudoņu, kad viņš pieskārās sienas gleznojumam. Gandrīz kā… elektrība.
Trīsdesmit sekundes.
Viņš nepaspēja aptvert Ernas brīdinājumu, kad pirksti pieskārās kaut kam cietam tieši zem sakvojāža attēla. Tas bija gleznojumā nomaskēts caurspīdīgs akrila stikla plaukts, uz kura stāvēja īsts sakvojāžs, nevis zīmēts.
Dabūju, Ema! Tas ir īsts. Bet aiz gleznojuma jūtama kaut kāda dīvaina strāvas plūsma.
Mets saka pagaidām atstāj sakvojāžu vietā, citādi mūs ar to pieķers. Tur tas būs drošībā. Tavs tētis un Mara nedrīkst par to uzzināt, kamēr neesam noskaidrojuši, kas tur iekšā.
Aizslēdzis durvis, Zaks izskrēja pagalmā pie dvīņiem. Viņu rīcībā bija dažas sekundes, lai satuptu uz mola, pirms no garāžas iznāca Mara un Saimons. Mets aši saplēsa slēdzenes un atslēgas zīmējumu.
Mara iegāja iekšā, bet Saimons pievienojās bērniem.
"Un ko jūs visi trīs šorīt darījāt?" Viņš cieši nopētīja trijotni. "Izskatās, ka esat tīrījuši skursteņus. Kāpēc esat nosmērējušies ar sodrējiem?"
"Ernas guļamistabā bija aizsērējis dūmvads," Mets atbildēja. Viņš savāca akmentiņus, lai būtu ko mētāt ūdenī. "Mēs palīdzējām sakopt."
"Mēs tagad gribētu gar jūras malu aiziet līdz Sīportai," Ema teica, nopurinādama no džinsiem ogles putekļus. "Varbūt jūra izskalojusi ko interesantu."
"Laba doma."
"Vai šovakar drīkstēsim apciemot vectēvu?" Ema jautāja.
"Domāju gan," Saimons atbildēja. "Varam braukt pēc vakariņām, ja gribat. Šorīt zvanīja policijas priekšniece," viņš turpināja. "Viņi atraduši visus, kas vakar atbrauca un aizbrauca ar prāmi, izņemot vienu pāri, kas bija ieradies jau pēcpusdienā. Dīvaini, ka nav ziņu, ka pāris būtu atgriezies I.ārgsā ar kādu vēlāku prāmi."
"Tātad viņi joprojām varētu būt salā?" Mets satraukts vaicāja. "Un mamma varētu būt pie viņiem?"
"Policija pārmeklējusi visus viesu namus. Nav ziņu, ka viņi kaut kur būtu apmetušies pa nakti," Saimons stāstīja. "Protams, viņi varēja atrast citu veidu, kā tikt līdz cietzemei, lai novērošanas kameras viņus nepamanītu, bet es šaubos, sevišķi ņemot vērā šārlta vētru. Es domāju, ka viņi joprojām ir te." Viņš piecēlās. "Policija novēro visas piestātnes un laivu nomas, un šorīt jūsu mamma oficiāli izsludināta kā pazudusi. Par to informēs visas valsts policijas nodaļas."
"Tā laikam ir laba vēsts," Mets neizlēmīgi novilka.
"Tā ir." Izskatījās, ka Saimons grasās teikt vēl ko, bet iezvanījās viņa mobilais telefons. Viņš pagāja mazliet nostāk, lai atbildētu.
Ema iedunkāja Zaku. Zaks centās nolasīt vārdus no tēva lūpām un sūtīja domas Emai, lai Saimons viņus neatklātu.
Viņš runā ar slimnīcu.
Saimons aizvēra telefonu un devās pāri zālienam uz virtuvi. Zaka prāts satumsa, jo viņš izslēdza Emu no savām domām un centās apstrādāt, viņaprāt, dzirdēto informāciju. Viņš ar tēvu bija trenējis šīs spējas, jo tētis bija teicis, ka var gadīties brīži, kad no Emas vajadzēs kaut ko slēpt. Zaks bija iebildis, ka nespēj iedomāties tādus brīžus, bet tētim izrādījās taisnība.
"Kas noticis, Zak?" Ema nepacietīgi jautāja. "Kas zvanīja?"
Zaks rūpīgi apsvēra atbildi. "Man šķiet, ka tā bija policijas priekšniece. Viņa stāstīja tētim par brūcēm, kuras atraduši uz vectēva kājām un potītēm." Viņš apklusa.
"Stāsti!" Mets nikni prasīja.
"Atcerieties, ka es nolasīju tikai daļu tēta sarunas," Zaks beidzot teica. "Varbūt es viņu pārpratu. Bet man šķiet, ka viņš sacīja: "Žēlīgais dievs, kodienu pēdas, jūs zināt, ko tas nozīmē."
Tad viņš beidza sarunu."
"Un ko tas nozīmē?" Erna jautāja.
"Es domāju, tas nozīmē, ka punduris, kuru tu redzēji bibliotēkā, uzbrucis vectēvam," Mets minēja. "Skrāpējumi bibliotēkas durvis bija līdzīgi kodienu pēdām."
Emai kļuva slikti. "Zināt?" viņa teica. "Ja tas radījums nodarījis pāri vectēvam… salā ir animare, kurš tam liek ne tikai rēgoties manos sapņos vai ielīst bibliotēkā."
ČETRDESMITĀ
Sapratuši, ka pie sakvojāža varēs tikt tikai vēlāk, un nezinādami, ko secināt no jauniegūtās informācijas, Mets, Erna un Zaks nolēma izmantot bēgumu un kaut reizi darīt to, ko bija teikuši Saimonam.
Kad viņi izgāja cietajās liedaga smiltīs, vējš joprojām bija stiprs un jūra nemierīga. No mākoņiem bija izlīdusi saule, bet jutoņa drīzāk bija kā trauksmainā rudens dienā, nevis liegā vasaras pēcpusdienā. Smagi soļodami pa liedagu biedriskā klusumā, bērni reizēm pacēla kādu spīdīgu priekšmetu, ja nu tas būtu kas vērtīgs. Ja izrādījās, ka ne, viņi atstāja to uz akmeņiem, lai atpakaļceļā paņemtu un izmestu atkritumos.
"Ja salā būtu nezināms animare," Ema prātoja, kamēr viņi gāja atpakaļ uz molu pusdienās, "vai vectēvs to nesajustu? Tas radījums rēgojās manā istabā vairākas dienas pirms uzbrukuma."
"Es arī tā domāju," Mets piekrita.
Zaks iebikstīja Emai un norādīja uz vieglu laiviņu, kas šķēla viļņus. "Kas tas ir?"
Stāvs, kas darbināja piekarināmo dzinēju, bija tinies tumšā lietusmētelī ar kapuci. Seja nebija redzama.
"Droši vien brauc no Sīportas publiskās piestātnes," Ema teica. "Bet kurp viņš tā steidzas?"