"Tiešām, Met, tev nekas nekaiš?" Viņi vēl nekad nebija ielikuši zīmējumā kaut ko no sevis. Ema neatcerējās, ka vectēvs būtu teicis, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.
"Es jūtos mazliet dīvaini, bet sajūta nav slikta," Mets atbildēja. "Nudien."
"Nespēju noticēt, ka tu izdarīji ko tik muļķīgu!" Ema dusmīgi ieknieba brālim rokā.
"Au!"
Pajautā, kāda lidojumā ir sajūta.
"Zaks grib zināt, kāda lidojumā ir sajūta."
"Eieliska, bet arī savāda. Reizēm debesis ir lejā, bet jūra augšā, bet visdīvainākais, ka es redzu lejā mūs visus trīs ceļā uz autobusa pieturu." Mets apstājās, uz brīdi zaudējis līdzsvaru, viņš piespiedās Zakam. "Piedod. Kājas neklausa. Pakrūtē tāda sajūta, it kā es brauktu pa amerikāņu kalniņiem!"
Kaladrijs metās lejā no saviem augstumiem un uz mirkli pieskārās ar spārniem ūdenim, lai jau atkal šautos mākoņos.
"Nu gan man reibst galva," Mets sacīja.
"Klau," Erna teica, kad Mets ar visu svaru atspiedās pret viņu, "brīdini laikus, ja grasies vemt."
Mets izslējās un satvēra ciešāk Ernas un Zaka rokas. "Būs labi, taču mums vajadzētu tikt nākamajā autobusā. Nav svarīgi, kāds maršruts, lai tikai brauc uz dienvidiem. Kaladrijs redz, ka svešinieks jau ir ticis garām golfa laukumam."
"Varbūt labāk atradīsim soliņu un ļausim putnam sekot laivai?" Zaks ieteica.
"Mēs varam pazaudēt svešinieku, ja zīmējuma spēks pēkšņi nesniegtos tik tālu," Ema atbildēja, uzstutēdama Metu taisni, jo viņš atkal bija sasvēries uz priekšu un gandrīz nogāzās uz sejas.
"Man šķiet, ka Kaladrijs spēlējas ar manu prātu," Mets teica, mēlei pinoties. "Tas metas lejā un šaujas augšā."
"Putni tā lido," Ema sacīja, neizrādīdama ne mazāko līdzjūtību.
"Mums jātiek nākamajā autobusā."
Zaks apturēja Trūnas autobusu, Ema izķeksēja no kabatas savu biļeti un sameklēja Meta kabatās viņējo. Neveikli viņi uzstīvēja Metu augšā pa šaurajām autobusa kāpnītēm, nelikdamies zinis par šofera ciešo skatienu. Viņi iespiedās divvietīgā sēdvietā autobusa priekšpusē, paņēmuši Metu pa vidu.
Ema telepātiski sazinājās ar brāli. Kur ir svešinieks?
Viņš palēnina gaitu… Man šķiet, ka viņš dodas uz Zīmuli.
Obelisks, kas izskatījās pēc zīmuļa, bija uzcelts Lārgsas krastā, pieminot senu vikingu kauju.
Pēkšņi Mets iztrūcies atgāzās pret sola atzveltni. Sieviete, kas sēdēja aiz viņiem, ciešāk piespieda pie krūtīm iepirkumu maisu un pie sevis nopukojās.
Viņš pamanīja Kaladriju. Viņš skatās uz mani… uz to. Es ceļos augstāk.
Vai mēs viņu pazīstam? Zaks telepātiski jautāja Ernai.
"Met, vai tev ir kāda nojausma, kas viņš ir?"
"Viņš ir novilcis jaku ar kapuci. Pie obeliska noteikti jākāpj laukā. Viņš grasās tur piestāt krastā. Gandrīz varu saskatīt viņa seju… Pie jahtkluba neapstājas… Piestāj pie klintīm pirms torņa."
Izkāpt no autobusa bija vieglāk nekā iekāpt, galvenokārt tāpēc, ka Mets sāka pierast pie pārvietošanās reālajā vidē, kamēr iztēle planē mākoņos. Sajūta bija līdzīga kā vienlaikus ejot un spēlējot videospēli.
Roku rokā viņi šķērsoja tiltiņu uz jahtklubu un parku. Cenzdamies neparādīties svešiniekam, Ema ar Zaku aizveda Metu līdz pāraugušu kazenāju pudurī apslēptam piknika galdiņam. Mets vadīja Kaladriju dziļāk iekšzemē.
"Te smird," Ema teica, izsperdama no pagaldes kaudzi tukšu alus skārdeņu un ēdiena kastīšu.
Kamēr Mets vadīja Kaladriju, Zaks un Ema vēroja, kā svešinieks pēta zemi ap obelisku tieši tāpat, kā bija pētījis Era Minas torņa apkārtni.
"Kā tu domā, ko viņš meklē?" Ema jautāja.
"Nav ne jausmas," Mets atbildēja.
"Pamēģini uzzīmēt viņa seju."
"Es taču neredzu papīru," Mets iebilda.
"Mēģini sajust."
Nosēdinājis Kaladriju obeliska smailē, Mets pētīja svešinieku, kamēr Ema atvēra bloknotā tīru lapu un paslidināja to Metam zem pirkstiem.
"Tikai neaizraujies, Met," Ema ieteica, iespiezdama viņam rokā zīmuli. "Mēs negribam, lai viņš izlec no lapas mums virsū. Vienkārši uzskicē seju."
Mets koncentrējās uz tēlu, ko redzēja putns, un mēģināja kustināt pirkstus.
Meta prāts pēkšņi satumsa, it kā būtu nolaidies priekškars. Un tad tas tikpat strauji pacēlās. Taču nu jau Mets redzēja ko gluži citu, nevis svešinieku, kurš pēta obeliska pakāji. Svešinieks izskatījās ievainots, turklāt viņš bija atspiedies pret Zaku, kurš arī bija ievainots. Viņi abi bija kaut kādā alā.
Mets pielēca kājās, paklupa un nokrita uz ceļiem blakus atkritumu kaudzei.
"Kas noticis?" Ema satraukta jautāja. "Tu izskaties kā spoku ieraudzījis."
"Tas vīrietis…" Mets murmināja. "Zaks… vai viss kārtībā?"
"Viņš kāpj atpakaļ laivā," Ema atbildēja. "Zakam nekas nekaiš. Kas ir?"
"Man šķiet, es redzēju to, kas vēl nav noticis," Mets teica, viņam bija slikta dūša. Viņš juta, ka Ema un Zaks pieceļ viņu kājās. "Man šķiet, Kaladrijs… rādīja man nākotni."
Taustīdamies pa papīru, Mets mēģināja uzskicēt svešinieka seju un prātoja, kāpēc viņš izskatās tik pazīstams. Vīzija traucēja koncentrēties. Zaks un svešinieks gulēja ievainoti paisuma dīķī Era Minas Mūka līča alās, un to nu viņš nevienam negribēja stāstīt.
"Man ir nelabi," Mets teica, nokāris galvu starp ceļiem. Šoreiz viņš tiešām izvēmās.
ČETRDESMIT CETURTA
Pēc pusstundas, kad svešinieks nodeva laivu īres firmā ziemeļos no Lārgsas piestātnes, dvīņi un Zaks turpat netālu izkāpa no autobusa.
"Es tālāk vairs nevaru paiet," Mets teica. Viņu joprojām mocīja nelabums. "Aizvediet mani aiz pludmales vaļņa. Kaladrijs viens varēs viņam sekot. Man vienalga, cik tālu. Man jāapguļas."
Zaks un Ema palīdzēja Metam tikt aiz vaļņa. Viņi vēroja, kā svešinieks kapucē paņem no autostāvvietas motociklu. Atliecis galvu atpakaļ, Mets ļāva Kaladrijam planēt virs ēkām.
"Viņš atgriežas Galvenajā ielā," Ema ziņoja. "Ko tālāk?"
"Eai Kaladrijs viņam seko, līdz pazudīs saikne."
Pārlaidis putnu zemā lidojumā pāri Lārgsai, Mets pacēla to mākoņos. Zaks ar binokli vēroja, līdz motociklists un putns izgaisa Heilijbrejas virzienā.
"Man šķiet, ka viņš atgriežas Glāzgovā… Ak, nē… lūdzu… Nē… nevajag…"
"Met, kas noticis?" Ema satraukti jautāja. "Ko tu redzi?"
Mets piespieda plaukstas pie galvas un saritinājās smiltīs embrija pozā.
"Met! Vai tu mani dzirdi? Metij!"
Ema nometās ceļos blakus brālim, nezinādama, vai satvert viņa plaukstas vai atbalstīt galvu. Viņa nesaprata, kā remdēt viņa ciešanas.
"Acis deg… krūtis sāp. Man trūkst elpas, Ema, un es neko neredzu."
"Putns. Zak, dod šurp zīmējumu!"
Kāds vīrietis un sieviete nošķīrās no ļaužu pūļa uz rosīgās promenādes un steidzās uz pludmali. Vīrietis aši novilka žaketi, sarullēja to un pabāza Metam zem spranda. Saulē uzdzirkstīja gredzens viņa mazajā pirkstiņā, un Ema samiedza acis. Tas pats pāris, kas iepriekš lūdza, lai viņi parāda savu izrādi.
"Vai viņam jau agrāk bijušas lēkmes?" vīrietis jautāja.
"Nē." Ema bezpalīdzīgi skatījās, kā Mets vārtās smiltīs.
Vīrietis piespieda ar plaukstām Meta plecus, tādējādi savaldīdams viņu, un zīmīgi paskatījās uz sievieti.
Ema pamanīja dīvaino skatienu. "Kas noticis?"
"Es gādāšu, lai viņš sevi nesavaino," vīrietis atbildēja, kamēr sieviete rakņājās pleca somā.
Ap viņiem bija sapulcējies ļaužu pūlītis, Meta konvulsijas raisīja bažas. Arī Emai galvā bija dīvaina sajūta. No pāra, kas centās palīdzēt Metam, plūda kaut kas satraucošs.