Fuhurs traucas cauri augstumu bezgalībai. Atreja sarkanais mētelis plandījās vareniem vēzieniem nopakaļ. Zilganmelno matu cekuls, sasiets ar ādas auklām, plīvoja vējā. Baltais laimes pūķis slīdēja lēnām, vienmērīgām, viļņotām kustībām cauri debesu miglai un mākoņu lēveriem.
Augšup un lejup, augšup un lejup, augšup un lejup . . .
Cik ilgi viņi jau bija ceļā? Dienas un naktis, un atkal dienas . . . Atrejs vairs neapjauta, cik ilgi. Pūķis spēja lidot ari aizmidzis, tālāk, arvien tālāk, un arī Atrejs lāgiem iesnaudās, cieši ieķēries pūķa
baltajās krēpēs. Taču tas bija tikai caurs un nemiera pilns miegs. Tāpēc ari nomods mazpamazām pārvērtās par sapni, kurā viss saplūda kopā.
Dziļi lejā kā ēnas garām slīdēja kalni, zemes un jūras, salas un upes . . . Atrejs tam visam vairs nepievērsa uzmanību un ari laimes pūķi vairs nesteidzināja, kā bija darījis to sākumā, kad viņi bija devušies ceļā no Dienvidu orākula. Tad Atrejs vēl bija nepacietīgs, jo ticēja, ka laimes pūķa mugurā bez īpašām grūtībām sasniegs Fantāzijas robežas — un tālāk aiz robežām Ārpasauli, kur dzīvo cilvēkbērni.
Viņš nebija zinājis, cik liela ir Fantāzija.
Tagad Atrejs cīnījās pret akmens smago nogurumu, kas gribēja viņu uzveikt. Zēna tumšās acis, kas parasti bija redzīgas kā jaunam ērglim, vairs neskatījās tālumā. Laiku pa laikam viņš saņēma visu savu gribasspēku, sēžot izslējās taisns un vērīgi paraudzījās apkārt, taču drīz atkal saguma un stīvi lūkojās sev priekšā uz garo, vingro pūķa ķermeni, kura perlamutra krāsas zvīņas mirgoja rožainas un baltas. Ari Fuhūrs bija noguris. Pat viņa spēki, kas bija likušies neizmērojami, palēnām izsīka.
Ne reizi vien šajā garajā lidojumā viņi lejā bija redzējuši tās vietas, kur izplatījās tukšums un uz kurām skatoties pārņēma akluma sajūta. Daudzas šīs vietas, no šāda augstuma veroties, vēl likās salīdzinoši mazas, taču bija jau ari citas — lielas kā veselas valstis, kas sniedzās līdz tālajai pamalei. Laimes pūķi un viņa jātnieku bija pārņēmis izmisums, tāpēc viņi bija izvairījušies un lidojuši citā virzienā, lai nebūtu jāskatās uz šīm šausmām. Taču ir tāda dīvaina likumsakarība, ka šausmas, kas nemitīgi atkārtojas, zaudē savu spēku. Un, tā kā iznīcības vietu kļuva nevis mazāk, bet vairāk un vairāk, Fuhūrs un Atrejs mazpamazām pie tā pierada — vai, pareizāk sakot, viņus bija pārņēmusi savāda vienaldzība. Viņi tam visam gandrīz vai nepiegrieza vērību.
Abi ceļinieki jau ilgu laiku nebija viens ar otru sarunājušies, kad piepeši atskanēja Fuhūra bronzas balss:
— Atrej, mans mazais pavēlniek, vai tu guli?
— Nē,— Atrejs atbildēja, kaut ari patiešām bija iekritis trauksmainā sapnī,— kas noticis, Fuhūr?
— Es domāju, vai nebūtu gudrāk griezties atpakaļ.
— Griezties atpakaļ? Uz kurieni?
— Uz Ziloņkaula torni. Pie Bērnišķās ķeizarienes.
— Tev šķiet, ka mums vajadzētu doties pie viņas, neko nepanākušiem?
— Tā gan es neteiktu, Atrej. Mēģini atcerēties — kāds bija tavs uzdevums?
— Man vajadzēja noskaidrot cēloni slimībai, ar kuru vārguļo Bērnišķā ķeizariene, un uzzināt, kādas zāles ir pret to.
— Taču tev nebija dots uzdevums šīs zāles pašam atnest,— Fuhūrs atbildēja.
— Kā tu to domā?
— Varbūt mēs pieļaujam lielu kļūdu, pūlēdamies tikt pāri Fantāzijas robežām, lai atrastu cilvēkbērnu.
— Es īsti nesaprotu, ko tu gribi sacīt, Fuhūr. Paskaidro man tuvāk.
— Bērnišķā ķeizariene ir uz nāvi slima,— pūķis sacīja,— jo viņai ir vajadzīgs jauns vārds. To pateica vecum vecā Morla. Taču šo vārdu iedot spēj tikai cilvēkbērni no Ārpasaules. To tev atklāja Ujulala. Līdz ar to tu esi savu uzdevumu izpildījis, un man šķiet, ka tev vajadzētu to visu drīzumā izstāstīt Bērnišķajai ķeizarienei.
— Bet ko tas līdzēs,— Atrejs iesaucās,— ja es viņai to izstāstīšu un vienlaikus neatvedīšu līdzi cilvēkbērnu, kas spētu viņu glābt?
— To tu nevari zināt,— Fuhūrs atbildēja.— Viņa spēj daudz vairāk nekā tu un es. Varbūt viņai tas ir tīrais nieks — atsaukt pie sevis cilvēkbērnu. Varbūt viņai ir līdzekļi un ceļi, kas tev un man, un visām Fantāzijas būtnēm nav zināmi. Bet tam nolūkam viņai taisni būtu jāzina tas, ko tu zini tagad. Pieņem, ka ir tā. Tad tā ir ne tikai neprātība, ka mēs uz savu galvu mēģinām atrast cilvēkbērnu un atvest pie viņas, bet iespējams pat, ka viņa tikām nomirst, kamēr mēs joprojām meklējam, kaut gan mēs būtu varējuši viņu glābt, ja būtu laikus griezušies atpakaļ.
Atrejs klusēja. Iespējams, ka pūķim taisnība. Tā varēja būt. Tomēr varēja būt arī pavisam citādi. Bija pilnīgi iespējams, ka Bērnišķā ķeizariene, ja viņš tagad ierastos ar savu vēsti, sacītu: ko tas viss man dod? Ja tu butu atvedis sev līdzi glābēju, es butu kļuvusi vesela. Bet tagad ir par vēlu tevi vēlreiz sūtīt.
Atrejs nezināja,'"kā lai rīkojas. Viņš bija noguris, pārlieku noguris, lai pieņemtu kādu lēmumu.
— Vai zini, Fuhūr,— viņš klusām sacīja, taču pūķis dzirdēja labi,— varbūt tev ir taisnība, bet varbūt ari ne. Palidosim vēl nelielu gabaliņu. Un, ja mēs arvien vēl nenonāksim pie robežas, tad griezīsimies atpakaļ.
— Ko tu sauc par nelielu gabaliņu?— pūķis vaicāja.
— Dažas stundas . . .— Atrejs nomurmināja,— ak, pietiks ar vienu stundu.
— Labi,— Fuhūrs piekrita,— tātad vēl vienu stundu.
Taču tieši šī viena stunda kļuva liktenīga.
Neviens no abiem nebija ievērojis, ka ziemeļos debesis aizseguši melni mākoņi. Rietumos, kur atradās saule, tās dega kā liesmās, un nelaimi vēstījoši stari nokarājās virs pamales kā asiņainas jūras aļģes. Austrumos kā pelēka svina sega cēlās negaiss, kura priekšā gūla šķiedraini mākoņu lēveri kā zili tintes traipi. Un no dienvidiem vilkās šurp sēra dzeltens tvaiks, kurā sprēgāja un šaudījās zibeņi.
— Šķiet, mes iekulsimies negaisa,— Fuhurs sacīja.
Atrejs raudzījās uz visām pusēm.
— Jā,— viņš piekrita,— izskatās aizdomīgi. Bet mums tik un tā jālido tālāk.
— Prātīgāk būtu sameklēt kādu paslēptuvi,— Fuhūrs atbildēja. — Ja tas ir tas, ko es nojaušu, tad nav nekādi joki.
— Un ko tu nojaut?— Atrejs vaicāja.
— Ka tie ir četri vēja milži, kas atkal grib izcīnīt savu kārtējo cīņu,— Fuhūrs paskaidroja.— Viņi gandrīz vienmēr strīdas savā starpā par to, kurš no viņiem ir stiprākais un kuram jāvalda pār citiem. Milžiem pašiem tā ir tāda kā spēle, jo viņiem cīniņā nekas nenotiek. Taču posts tam, kas nokļūst šajā kaujas virpulī. No tā parasti nekas daudz pāri nepaliek.
— Vai tu nevari uzlidot augstāk?— Atrejs vaicāja.
— Tu domā — tik augstu, lai viņi nespētu mūs aizsniegt? Nē, tik augstu es netieku. Un zem mums, cik vien tālu tver skatiens, plešas vienīgi ūdens, kāda milzīga jūra. Es neredzu tādu vietu, kur mēs varētu paslēpties.
— Tad mums neatliek nekas cits,— Atrejs izlēma,— kā viņus sagaidīt. Es tik un tā gribētu milžiem kaut ko pajautāt.
— Ko tu gribi?— iesaucās pūķis un šausmās palēcās gaisā.
— Ja viņi ir četri vēja milži,— Atrejs paskaidroja,— tad pazīst Fantāzijas visas debespuses. Neviens labāk par viņiem nespēs mums pateikt, kur ir robežas.
— Augstā debess!— pūķis iesaucās.— Tu domā, ka ar- šiem negantniekiem iespējams itin omulīgi papļāpāt?
— Kā viņus sauc?— Atrejs gribēja zināt.
— Tam no ziemeļiem vārds ir Lirs, no austrumiem — Baureo, no dienvidiem — Širks un no rietumiem — Maiestrils,— Fuhūrs atbildēja.— Bet kas tu tāds, Atrej, īstenībā esi? Vai tu esi mazs zēns vai ledusgabals, ka tev nemaz nav bail?