Atrejs lēnām pamāja.
Gmorks neizlaida zēnu no acīm. Vilkacis brīnījās, kā šis zēns ar zaļo ādu tik mierīgi noskatās viņā savām lielajām, melnajām acīm un neizrāda ne mazāko baiļu.
— Un tu — kas esi tu?— viņš vaicāja.
Atrejs brīdi padomāja, tad atbildēja:
— Manis vispār nav.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka man kādreiz bija vārds. Bet to vairs nevajag pieminēt. Un tāpēc manis nav.
Vilkacis mazlietiņ savilka uz augšu lūpas un pavēra skatienam savus briesmīgos ilkņus — tas nozīmēja, ka viņš pasmaida. Vilkacis bija dažnedažādu nomāktu dvēseļu pazinējs un sajuta, ka šis zēns ir viņa dvēselei rada.
— Ja tas ir tā,— nezvērs sacīja aizsmakušā balsī,— tad mani neviens nav dzirdējis un pie manis neviens nav ieradies, un neviens nav sarunājies ar mani manā pēdējā stundiņā.
Atrejs atkal pamāja, tad vaicāja:
— Un tomēr — vai es nevarētu tevi atbrīvot no ķēdes?
Zaļā gaisma vilkača acīs uzplaiksnīja. Viņš sāka šņakstināt zobus un sūkāt lūpas.
— Tu tik tiešām to darītu?— briesmonis izgrūda.— Tu atbrīvotu izbadējušos vilkaci? Vai tu nezini, ko tas nozīmē? Neviens nevarētu būt drošs no manis!
— Jā,— Atrejs sacīja,— bet manis jau nav. Kāpēc lai es no tevis baidītos?
Viņš grasījās Gmorkam tuvoties, taču nezvērs vēlreiz zemā un briesmīgā balsī ierēcās. Zēns atkāpās.
— Vai tu negribi, ka es tevi atbrīvoju?— Atrejs vaicāja.
Vilkacis pēkšņi izskatījās ļoti noguris.
— Tu to nespēj. Taču, ja tu pienāksi tik tuvu, ka es varēšu tevi aizsniegt, tad man būs jāsaplosa tevi gabalos, dēliņ. Tas manu galu tikai mazlietiņ novilcinātu par vienu vai divām stundām. Tāpēc neuzplijies un ļauj man mierīgi nosprāgt.
Atrejs domāja.
— Varbūt es varētu salūkot tev kaut ko ēdamu?— viņš beidzot ierunājās.— Es aizietu uz pilsētu pameklēt.
Gmorks atkal lēnām atvēra acis un paskatījās uz zēnu. Zaļās uguntiņas skatienā bija izdzisušas.
— Ej ellē, mazais muļķi! Vai tu gribi tik ilgi vilkt manu dzīvību, kamēr klāt būs tukšums?
— Es iedomājos . . .— Atrejs stomīdamies sacīja,— ja es tev atnestu ēdienu un tu būtu paēdis, tad es varbūt varētu tev tuvoties, lai noņemtu ķēdi. . .
Gmorks grieza zobus.
— Ja tā būtu parasta ķēde, kas mani šeit tur, domā, es pats sen to jau nebūtu pārgrauzis?
Kā pierādījumam viņš pakampa ķēdi, un briesmīgie žokļi rībēdami aizcirtās ciet. Vilkacis to raustīja un tad palaida vaļā.
— Tā ir maģiska ķēde. To var noņemt tikai tā pati būtne, kas mani pie tās piestiprināja. Taču viņa nekad vairs neatgriezīsies.
— Un kas tev to uzlika kaklā?
Gmorks sāka smilkstēt kā nopērts suns. Tikai pēc laba brīža viņš bija tiktāl nomierinājies, ka spēja atbildēt:
— Tā bija tumsas valdniece Gaja.
— Un kurp viņa aizgāja?
— Viņa — tāpat kā visi pārējie — ielēca tukšumā.
Atrejs atcerējās vājprātīgos dejotājus, ko bija novērojis cauri miglai pie pilsētas.
— Kāpēc?— viņš murmināja.— Kāpēc viņi nebēga?
— Viņi bija zaudējuši pēdējo cerību. Tas jūs padara vājus. Tukšums jūs pievelk ar varenu spēku, un neviens no jums vairs ilgi nespēs tam turēties pretī.
To sacīdams, Gmorks zemā, ļaunā balsī iesmējās.
— Un tu?— Atrejs nerimās.— Tu runā tā, it kā tu nepiederētu pie mums.
Gmorks atkal pameta uz viņu glūnošu skatienu.
— Es nepiederu pie jums.
— No kurienes tad tu esi ieradies?
— Vai tiešām tu neko nezini par vilkačiem?
Atrejs mēmi papurināja galvu.
— Tu pazīsti vienīgi Fantāziju,— Gmorks sacīja.— Taču ir arī citas pasaules. Piemēram, tā, kurā dzīvo cilvēkbērni. Un ir tādas būtnes, kurām nav pašām savas pasaules. Toties tās spēj pārvietoties no vienas pasaules citā. Pie tādām būtnēm piederu es. Cilvēku pasaulē es parādos kā cilvēks, taču es neesmu cilvēks. Un Fantāzijā es pieņemu fantāziešu izskatu — tomēr es neesmu jūsējais.
Atrejs lēnām notupās pie zemes un uzlūkoja mirstošo vilkaci lielām, tumšām acīm.
— Tu esi bijis cilvēkbērnu pasaulē?
— Es esmu bieži klīdis no viņu pasaules uz jūsējo.
— Gmork,— Atrejs stostīdamies izmocīja, un viņa lūpas nenovēršami sāka trīcēt,— vai tu man vari pateikt ceļu, kas ved uz cilvēkbērnu pasauli?
Gmorka acīs iedzalkstījās zaļas liesmiņas. Izskatījās, ka viņš iekšēji smietos.
— Tev un tev līdzīgiem ceļš uz turieni ir ļoti viegls. Tikai viena nelaime: jūs nekad vairs nespēsiet atgriezties šajā pasaulē. Jums uz visiem laikiem jāpaliek tur. Vai tu to vēlies?
— Kas man jādara?— Atrejs apņēmīgi vaicāja.
— Tas, ko visi pārējie te darījuši jau pirms tevis, dēliņ. Tev tikai jāielec tukšumā. Bet nesteidzies — agri vai vēlu, kad izzudīs Fantāzijas pēdējās daļas, tu tik un tā to izdarīsi.
Atrejs piecēlās.
Gmorks ievēroja, ka zēns trīc pie visām miesām. Tomēr, nezinādams tam īsto iemeslu, viņš nomierinoši sacīja:
— Tu nebaidies, tas nesāp.
— Es nebaidos,— Atrejs atbildēja.— Es nekad nebūtu domājis, ka tieši šeit, pateicoties tev, atkal atgūšu cerības.
Gmorka acis kvēloja kā divi šauri, zaļi mēnestiņi.
— Cerībām tev nav nekāda iemesla, dēliņ,— lai arī ko tu būtu nodomājis. Tiklīdz tu parādīsies Cilvēku pasaulē, tu vairs nebūsi tas, kas tu esi šeit. Tas ir tieši tas noslēpums, ko Fantāzijā neviens nezina.
Atrejs stāvēja nolaistām rokām.
— Kas es tur būšu?— viņš uzprasīja.— Atklāj man šo noslēpumu!
Gmorks ilgu laiku klusēja un nekustējās. Atrejs jau baidījās, ka
atbildi nesaņems, taču beidzot vilkača krūtis pacēla smaga elpa, un viņš ierunājās aizsmakušā balsī:
— Par ko tu uzskati mani, dēliņ? Par savu draugu? Piesargies! Es tikai īsinu sev laiku ar tevi. Un tu tagad pat nespēj aiziet. Es stingri turu tevi ar tavām cerībām. Taču, kamēr es runāju, tukšums apņem Spoku pilsētu no visām pusēm, un drīz vairs nebūs izejas. Tad tu būsi pagalam. Ja tu manī pašlaik klausies, tas nozīmē, ka esi jau izšķīries. Taču vēl tu vari bēgt.
Gmorka purnā jautās arvien spilgtāk izteikta nežēlība. Atrejs īsu mirkli vilcinājās, tad čukstus sacīja:
— Atklāj man šo noslēpumu! Kas es tur būšu?
Gmorks atkal ilgu laiku neatbildēja. Tagad viņš elpoja gārdzie- niem un grūdieniem. Taču pavisam negaidīti nezvērs pieslējās, atbalstījās sēdus uz savām priekšķepām, un Atrejam vajadzēja viņā lūkoties uz augšu. Tikai tagad kļuva redzams, cik viņš ir milzīgs un šausmīgs. Žvadzošā balsī Gmorks turpināja:
— Vai tu esi redzējis tukšumu, dēliņ?
— Jā, daudzreiz.
— Kā tas izskatās?
— Tāds kā aklums.
— Nu labi … un, līdzko jūs esat nonākuši tukšumā, jums tas pielīp, šis tukšums. Jūs kļūstat kā lipīga slimība, no kuras cilvēki top akli, viņi vairs nespēj atšķirt šķietamo no īstenības. Vai tu zini, kā jūs tur sauc?
— Nē,— Atrejs čukstus sacīja.
— Par meliem!— Gmorks norējās.
Atrejs purināja galvu. Asinis bija nozudušas no viņa lūpām.
— Kā tas var būt?
Gmorks tīksminājās par Atreja šausmām. Saruna viņu acīm redzami atdzīvināja. Pēc maza brītiņa nezvērs turpināja: