— Tad mēs aiziesim bojā abi kopā,— Atrejs sacīja.
— Tas gan,— Gmorks atbildēja,— taču ļoti atšķirīgā veidā, manu mazo muļķīti. Jo es nomiršu, pirms vēl tukšums būs šeit, turpretī tevi tas aprīs. Tur ir liela starpība. Kurš nomirst pirms tam, tā stāsts ir beidzies, taču tavs turpināsies bez gala — kā meli.
— Kāpēc tu esi tik ļauns?— Atrejs vaicāja.
— Jums bija sava pasaule,— Gmorks zemā balsī atbildēja,— bet man tādas nav.
— Kāds bija tavs uzdevums?
Gmorks, kas līdz šim vēl bija stalti sēdējis, noslīdēja uz zemes. Viņa spēki acīmredzot izsīka. Skarbā balss atgādināja vairs tikai tusnīšanu.
— Tie, kam es kalpoju, un tie, kas bija nolēmuši iznīcināt Fantāziju, saskatīja savam plānam briesmas. . . Viņi uzzināja, ka Bērnišķā ķeizariene izsūtījusi sūtni, lielu varoni … un izskatījās tā, it kā viņš tomēr vēl spēs atvest uz Fantāziju kādu cilvēkbērnu . . . Bija nepieciešams šo varoni laikus nogalināt. . . Tāpēc viņi izsūtīja mani, jo es biju daudz klīdis pa Fantāziju … Es tūliņ arī nokļuvu šim varonim uz pēdām — sekoju viņam dienu un nakti . . . pamazām panācu viņu . . . cauri sasafrāniešu zemei . . . Muamata mūžameža templim . . . Haules mežam . . . Skumju purviem . .. Mirušajiem kalniem . . . bet tad Dziļā bezdibeņa malā pie Igramūlas tīkla es pazaudēju pēdas … it kā viņš būtu izzudis gaisā… Es tātad meklēju tālāk, kaut kur taču viņam bija jābūt. . . tomēr tā arī vairs neatradu šīs pēdas. . . Galu galā es nonācu šeit.. . Savu uzdevumu es neizpildīju. . . Tomēr viņš arī ne, jo Fantāzija iet bojā! Viņa vārds, starp citu, bija Atrejs.
Gmorks pacēla galvu. Zēns bija pakāpies soli atpakaļ un izslējies taisns.
— Es tas esmu,— viņš sacīja,— es esmu Atrejs.
Vilkača novājējušais ķermenis nodrebēja. Drebulis atkārtojās un kļuva stiprāks un stiprāks. Tad no viņa rīkles izlauzās troksnis, kas skanēja kā sēcošs klepus, tas kļuva arvien skaļāks, griezīgāks, līdz pārauga rēkoņā, kas atbalsojās no visām māju sienām. Vilkacis smējās!
Tas bija pats šausmīgākais troksnis, kādu Atrejs jelkad dzirdējis, un nekad mūžā viņš vairs nedzirdēja neko līdzīgu.
Tad troksnis pēkšņi aprāvās.
Gmorks bija miris.
Atrejs ilgi stāvēja kā pārakmeņojies. Beidzot viņš tuvojās beigtajam vilkacim — pašam nezinot, kāpēc,— noliecās pār viņa galvu un pieskārās ar roku pinkainajai, melnajai spalvai. Un tajā pašā acumirklī ātrāk par jebkuru domu Gmorka zobi sacirtās un iekodās Atreja kājā. Pat pēc nāves ļaunums vēl valdīja pār šo nezvēru.
Atrejs izmisis pūlējās atlauzt zobus vaļā. Velti. Kā ar tērauda skrūvēm pieskrūvēti, milzu ilkņi turējās miesā. Atrejs saļima līdzās vilkača līķim uz netīrās zemes.
Un soli pa solim, neatvairāmi un bez skaņas, tukšums lauzās no visām pusēm cauri melnajam, augstajam mūrim, kas ieskāva pilsētu.
XII.Lidojums uz Ziloņkaula torni
Ho-ho, bridis, kad Atrejs bija ienācis pa drūmajiem Spoku pilsētas vārtiem un uzsācis pa līkajām ieliņām savus klejojumus, kuri tik liktenīgi beidzās netīrajā sētas pagalmā, bija dāvājis laimes pūķim Fuhūram augstākā mērā pārsteidzošu atklājumu.
Joprojām nenogurstoši meklēdams savu mazo pavēlnieku un draugu, viņš bija uzlaidies augstu debesu mākoņos un miglas vālos un raudzījās visapkārt. Uz visām pusēm pletās jūra, kas tikai lēnām nomierinājās pēc varenās vētras, kura bija to uzvandījusi līdz pašam dibenam. Un piepeši Fuhūrs tālumā ieraudzīja kaut ko neizskaidro-
jamu. Tas bija kā zeltains gaismas stars, kas vienādos intervālos iespīdējās un atkal izdzisa, iespīdējās un atkal izdzisa. Šis gaismas stars likās pavērsts taisni pret viņu, Fuhūru.
Cik ātri vien spēdams, viņš tuvojās šai vietai un, beidzot slīdēdams tai pāri, atskārta, ka šis gaismas signāls nāk no ūdens dzīlēm, varbūt pat no jūras dibena.
Laimes pūķi — kā jau iepriekš sacīts — ir gaisa un uguns radījumi. Slapjums viņiem ir ne tikai svešs, bet pat bīstams. Ūdenī viņi var pavisam izdzist kā liesma — ja vien pirms tam jau nenosmok, jo viņi nemitīgi elpo gaisu caur savām simttūkstoš perlamutra krāsas zvīņām ar visu ķermeni. Laimes pūķi vienlaikus arī barojas no šī gaisa un siltuma, un cita barība viņiem nav nepieciešama, taču bez gaisa un siltuma viņi spēj dzīvot pavisam neilgi.
Fuhūrs nezināja, ko lai iesāk. Viņš pat nezināja, ko nozīmē šie savādie zibšņi tur, jūras dzīlēs, un vai tiem vispār kāds sakars ar Atreju.
Tomēr Fuhūrs ilgi nedomāja. Uzšāvās augstu gaisā, tad pagriezās ar galvu uz leju, piekļāva ķetnas cieši pie ķermeņa, kuru viņš turēja stīvu un taisnu kā stieni, un metās dziļumā. Ar varenu plunkšķi, kas ūdenim lika uztašķīties milzu fontānā, laimes pūķis ienira jūrā. Sākumā viņš gandrīz vai zaudēja samaņu no atsitiena, taču tad piespieda sevi atvērt rubīnsārtās acis. Tagad laimes pūķis redzēja zibšņus pavisam tuvu, tikai dažus sava ķermeņa garumus dziļāk. Ūdens skalojās ap viņa augumu un veidoja gaisa pērles kā tīģelī, pirms tas sāk vārīties. Vienlaikus Fuhūrs juta, ka atdziest un kļūst arvien nespēcīgāks. Ar pēdējiem spēkiem viņš piespieda sevi ienirt vēl dziļāk — un tagad Fuhūrs ieraudzīja gaismas avotu tik tuvu, ka varēja aizsniegt. Tas bija AURINS, «rota». Amulets kopā ar ķēdi laimīgā kārtā bija ieķēries koraļļu zarā, kas slējās laukā no kādas klinšu gravas sienas, citādi dārglieta būtu nogrimusi bezdibenī.
Fuhūrs pasniedzās pēc tās, noņēma to no zara un aplika sev ap kaklu, lai nepazaudētu, jo juta, ka tūliņ kritīs nesamaņā.
Atguvies Fuhūrs sākumā nespēja īsti orientēties, jo sev par vislielāko izbrīnu viņš tagad atkal lidoja pa gaisu virs jūras. Viņš lidoja lielā ātrumā kādā pavisam noteiktā virzienā, daudz ātrāk, nekā viņa izsīkušie spēki to ļāva. Laimes pūķis mēģināja lidot mazlietiņ lēnāk, taču secināja, ka ķermenis vairs neklausa. Kāda cita — daudz lielāka griba bija guvusi varu pār viņa miesu un tagad to vadīja. Un šo gribu iedvesa AURINS, kas viņam ķēdē karājās kaklā.
Diena jau gāja uz beigām, un tuvojās vakars, kad Fuhūrs beidzot tālumā ieraudzīja liedagu. Zeme aiz tā slota kā miglā tīta, tāpēc tikpat kā nebija redzama. Pielidojis vēl tuvāk, laimes pūķis atklāja, ka zemes lielāko daļu jau aprijis tukšums, no kura sāpēja acis, jo tas radīja akluma sajūtu.
Šeit Fuhūrs, ja būtu spējis lemt pēc paša gribas, droši vien būtu griezies atpakaļ. Taču dārglietas noslēpumainais spēks piespieda lidot taisni uz priekšu. Un drīz arī viņš uzzināja, kāpēc, jo šā bezgalīgā tukšuma vidū piepeši atklājās maza sala, kas vēl turējās, uz tās bija palikuši nami ar smailiem čukuriem un šķībi torņi. Fuhūrs nojauta, ko viņš tur atradīs, un tagad ne tikai vairs varenā griba, ko iedvesa amulets, bet arī viņa paša vēlēšanās nesa viņu uz šo mērķi. Krēslainajā sētas pagalmā, kurā Atrejs gulēja blakus beigtajam vilkacim, bija jau gandrīz tumšs. Pelēcīgā dienas gaismas atspīduma, kas krita lejup šaurajā namu aizā, lāgus nepietika, lai atšķirtu zēna gaišo ķermeni no melnā nezvēra spalvas. Un, jo tumšāks kļuva, jo vairāk tie abi saplūda vienā veselumā.