— Jā,— Fuhūrs sacīja vēl klusinātākā balsī,— taisnība gan.
Nerunādami viņi lidoja tālāk, nemitīgi Ziloņkaula torņa virzienā.
PēЈ brīža pūlās iesāka no jauna:
— Vai tu esi kādreiz viņu redzējis, Atrej?
— Ko?
— Bērnišķo ķeizarieni — vai drīzāk vēlmju valdnieci Zeltaci. Tā tev jāuzrunā pavēlniece, kad nonāksi viņas priekšā.
— Nē, es viņu nekad neesmu redzējis.
— Es gan. Tas bija ļoti sen. Tavs vecvectēvs toreiz vēl būs bijis mazs bērns. Arī es biju jauns vējgrābslis, kam galvā nebija nekas cits kā bezgalīgas muļķības. Kādu nakti es mēģināju no debesīm nocelt mēnesi, kas spīdēja tur augšā liels un apaļš. Kā jau teicu, es neko vēl nesapratu. Kad beidzot vīlies laidos lejā, es nonācu Ziloņkaula tornim pavisam tuvu. Magnoliju paviljons šajā naktī bija plaši atvēris savas ziedlapas, un to vidū es ieraudzīju sēžam Bērnišķo ķeizarieni. Viņa pameta uz mani mirkli, vienu vienīgu īsu mirkli, taču kopš tās nakts — es nezinu, kā lai tev to pasaku,— es esmu pārvērties.
— Kā viņa izskatās?
— Pēc mazas meitenītes. Tomēr viņa ir daudz vecāka par Fantāzijas visvecākajām būtnēm. Pareizāk būtu sacīts: viņa ir bez vecuma.
— Un tik un tā neglābjami slima,— Atrejs atgādināja.— Vai man viņa piesardzīgi jāsagatavo uz to, ka visām cerībām beigas?
Fuhūrs papurināja galvu.
— Nē, viņa tūliņ manīs, ka tu mēģini viņu mierināt. Tev jāsaka patiesība.
— Arī ja viņa no tās mirs?— Atrejs jautāja.
— Es nedomāju, ka tā notiks,— Fuhūrs sacīja.
— Es zinu,— Atrejs atbildēja,— tu esi laimes pūķis.
Un tad viņi atkal klusēdami ilgu laiku lidoja tālāk.
Beidzot abi ceļinieki trešo reizi uzsāka sarunu. Tagad Atrejs bija tas, kurš pārtrauca klusumu:
— Es tev, Fuhūr, vēl ko gribēju vaicāt.
— Vaicā!
— Kas viņa ir?
— Kā tu to domā?
— AURINAM ir vara pār visām Fantāzijas būtnēm, vienalga, vai tās ir gaismas vai tumsas radības. Tam ir vara ari pār tevi un mani. Un tomēr Bērnišķā ķeizariene nekad neizmanto savu varu. Ir tā, it kā viņas nemaz nebūtu, un tomēr viņa ir visā. Vai viņa ir tāda kā mēs?
— Nē,— Fuhūrs sacīja,— viņa nav tāda kā mēs. Viņa nav Fantāzijas radība. Mēs visi varam būt, tikai pateicoties viņas esībai. Taču viņa ir kas cits.
— Vai tad viņa .. .— Atrejs vilcinājās šo jautājumu izrunāt, — vai viņa ir kaut kas līdzīgs cilvēkbērnam?
— Nē,— Fuhūrs atbildēja,— viņa nav cilvēkbērns.
— Kas tad viņa ir?— Atrejs atkārtoja savu jautājumu.
Tikai pēc ilga klusuma brīža Fuhūrs turpināja:
— Neviens Fantāzijā to nezina, neviens to nevar zināt. T^s ir mūsu pasaules lielākais noslēpums. Reiz es dzirdēju kādu gudro sakām — kurš to spētu saprast, tas izzustu kā nebijis. Es nezinu, ko viņš ar to domājis. Neko vairāk es tev nevaru pateikt.
— Un tagad,— Atrejs teica,— kā nebijusi izzudīs viņa un mēs visi, neizpratuši viņas noslēpumu.
Šoreiz Fuhūrs klusēja, taču viņa lauvam līdzīgajā purnā uzplaiksni - jās smaidiņš, it kā laimes pūķis gribētu sacīt: tas nenotiks.
Kopš tā brīža viņi vairs nerunāja.
Pēc neilga laika ceļinieki pārlidoja pāri Labirinta ārējai malai, tam puķu dobju, dzīvžogu un savijušos ceļu līdzenumam, kas plašā lokā apjoza Ziloņkaula torni. Sev par šausmām viņi secināja, ka arī šeit tukšums jau ķēries pie darba. Tiesa gan, sākumā tās bija gluži mazas vietiņas, kas uzradušās Labirintā, taču tās bija itin visur. Krāsām bagātās puķu dobes un ziedošie krūmi, kas atradās starp šīm vietām, bija kļuvuši pelēki un sausi. Mazie, smalkie kociņi, kā palīdzību lūgdami, stiepa pretī pūķim un viņa jātniekam kailus, līkus zarus. Pļavas, kas kādreiz bijušas zaļas un raibas, tagad bija izbalējušas, un atnācējiem pretī vējoja vāra trūdu un puvuma dvaka. Krāsas vēl bija saglabājušas vienīgi uzblīdušās milzu sēnes un indīga izskata, deģenerējušies un spilgti raibi puķu veidojumi, kas drīzāk atgādināja vājprāta un izvirtības izdzimumus. Fantāzijas pēdējā, slēptākā dzīvība, dreboša un bezspēcīga, vēl aizstāvējās pret pilnīgo iznīcību, kas to ielenca no visām pusēm un aprija.
Tomēr pasakainā baltumā, nevainojams un neskarts, vidū joprojām mirdzēja Ziloņkaula tornis.
Fuhūrs ar Atreju nenolaidās uz apakšējās terases, kas bija paredzēta lidojošajiem ziņnešiem. Viņš juta, ka ne viņam, ne Atrejam nepietika spēka, lai no turienes uzkāptu pa garo, spirālveida galveno ceļu, kas veda uz torņa smaili. Viņam arī šķita, ka situācija pilnībā atļauj pārkāpt visus priekšrakstus un etiķeti. Laimes pūķis izšķīrās par piespiedu nolaišanos. Viņš brāzās pāri ziloņkaula erkeriem, tiltiem un balustrādēm, pamanīja vēl pēdējā acumirklī visaugstāko galvenā ceļa posmu — tur, kur tas izbeidzās pie īstās pils teritorijas, nosēdās zemē, uzšļūca pa ceļu augšā, vairākas reizes apsviezdamies riņķī, un beidzot nostājās ar asti pa priekšu.
Atrejs, kas abām rokām bija apķēries Fuhūram ap kaklu, piecēlās stāvus un paskatījās uz visām pusēm. Viņš bija sagatavojies uz kaut kādu sagaidīšanu vai cerējis, mazākais, ieraudzīt baru pils sargu, kas iztaujātu, kas viņš Tads un ko še meklē,— taču, cik vien tālu tvēra skatiens, neviens nebija redzams. Mirdzoši baltās ēkas visapkārt likās kā izmirušas.
«Visi ir aizmukuši!» Atrejam iešāvās prātā. «Pametuši Bērnišķo ķeizarieni vienu pašu. Vai ari viņa jau ir . . .»
— Atrej,— Fuhūrs čukstēja,— atdod viņai dārglietu!
Laimes pūķis noņēma zelta ķēdi no kakla. Tā noslīdēja uz zemes.
Atrejs nolēca Fuhūram no muguras un pakrita. Viņš bija aizmirsis par savām brūcēm. Gulēdams zēns satvēra karekli un uzlika to kaklā, tad, atbalstījies pret pūķi, ar grūtībām pieslējās kājās.
— Fuhūr,— viņš sacīja,— uz kurieni man jāiet?
Taču laimes pūķis vairs neatbildēja. Viņš gulēja kā beigts.
Galvenais ceļš izbeidzās pret kādu augstu, baltu nocietinājuma mūri ar lieliem, brīnišķīgi grezniem vārtiem, kuru spārni bija vaļā.
Atrejs klibodams devās uz tiem, atbalstījās pret portālu un ieraudzīja aiz vārtiem platas, balti mirdzošas kāpnes, kas šķitās sniedzamies līdz pašām debesīm. Viņš sāka kāpt augšā, dažkārt apstādamies, lai atgūtu spēkus. Uz baltajām kāpnēm palika asins lāšu pēdas.
Beidzot Atrejs bija nonācis augšā un ieraudzīja priekšā garu galeriju. Viņš streipuļoja tālāk, pieturēdamies pie kolonnām. Tad gāja cauri kādam pagalmam, pilnam ar strūklakām un dažnedažādām ūdensspēlēm, taču acis mazpamazām aizmiglojās. Kā sapnī viņš lauzās uz priekšu. Atrada otrus — mazākus vārtiņus, pēc tam, uzkāpis pa ļoti augstām, taču šoreiz šaurām kāpnēm, nonāca kādā dārzā, kur itin viss — koki, puķes un zvēri — bija griezts no ziloņkaula, tad četrrāpus pārrāpās pāri vairākiem izliektiem tiltiem, kuriem nebija margu un kuri veda pie trešiem vārtiem — vismazākajiem no visiem. Uz vēdera Atrejs vilkās tālāk, tad lēnām pacēla skatienu un ieraudzīja spīdīgu kā spogulis ziloņkaula kalna smaili un tās galā žilbinoši balto Magnolijas paviljonu. Ne ceļš, ne kāpnes neveda turp augšā.
Atreja galva noslīga rokās.
Neviens, kas jel reizi tur nonācis augšā un vēl nonāks, nespēs izskaidrot, kā viņš šo pēdējo ceļa posmu pieveicis. Tas bija liktenis.
Pēkšņi Atrejs stāvēja pie vārtiņiem, kas veda uz paviljonu. Viņš iegāja iekšā un tagad aci pret aci satikās ar vēlmju valdnieci Zeltaci.