— Jā,— viņa sacīja,— es to jau zināju, pirms sūtīju tevi Lielajā meklējumā.
Atrejam iespiedās kaklā kamols.
— Tad kāpēc tu mani sūtīji?— viņš beidzot izmocīja.— Ko tu no manis gaidīji?
— Neko citu kā to, ko tu paveici,— viņa atbildēja.
— Ko es paveicu . . .— Atrejs lēnām atkārtoja. Starp uzacīm viņam iegūla stāva dusmu rieva.— Ja taisnība, ko tu saki, tad viss ir bijis lieki. Tu esi velti mani sūtījusi Lielajā meklējumā. Es esmu dzirdējis runājam, ka mums bieži vien ir nesaprotami tavi lēmumi.
Var būt. Taču man grūti pēc visa pārdzivotā pacietīgi uzklausīt, ka tu ar mani esi tikai dzinusi jokus.
Bērnišķās ķeizarienes acis kjuva loti nopietnas.
— Es neesmu atļāvusies dzīt nekādus jokus, Atrej,— viņa aizrādīja,— un es labi zinu, kādu pateicību esmu tev parādā. Viss, ko tev nācās pārdzīvot, bija nepieciešams. Es tevi sūtīju Lielajā meklējumā — nevis šīs vēsts dēļ, ko tu tagad gribēji man atnest, bet gan tāpēc, ka tas bija vienīgais līdzeklis, kā pasaukt mūsu glābēju. Jo viņš piedalījās visā, ko tu piedzīvoji, un viņš kopā ar tevi ir veicis tālo ceļu. Tu dzirdēji viņa šausmu kliedzienu Dziļajā bezdibenī, kad sarunājies ar Igramūlu, un tu redzēji viņa tēlu, kad stāvēji Burvju spoguļa vārtu priekšā. Tu iegāji viņa attēlā un paņēmi to sev līdzi, tāpēc viņš tev sekoja, jo redzēja pats sevi tavām acīm. Un arī tagad viņš dzird katru vārdu, ko mēs runājam. Un viņš zina, ka mēs runājam par viņu, gaidām viņu, ceram uz viņu. Un tagad viņš varbūt saprot, ka visas tās lielās grūtības, ko tu, Atrej, uzņēmies, bija nepieciešamas viņa dēļ, ka visa Fantāzija sauc viņu!
Atrejs joprojām vēl turēja drūmi nodurtu skatienu, taču dusmu rieva uz viņa pieres mazpamazām izlīdzinājās.
— Kā tu vari to visu zināt,— viņš pēc brīža vaicāja,— par kliedzienu pie Dziļā bezdibeņa un attēlu Burvju spogulī — vai arī tas viss jau iepriekš notika ar tavu svētību?
Bērnišķā ķeizariene pacēla augstu gaisā AURINU un, uzlikusi to sev kaklā, atbildēja:
— Vai tu vienmēr nenēsāji rotu? Vai tu nezināji, ka tādējādi pastāvīgi esmu pie tevis?
— Vienmēr ne,— Atrejs iebilda,— es to pazaudēju.
— Jā,— viņa sacīja,— tad tu patiešām biji viens. Izstāsti man, kas šajā laikā notika!
Atrejs izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis.
— Tagad es zinu, kāpēc tu esi kļuvis pelēks,— Bērnišķā ķeizariene sacīja.— Tu esi bijis pārāk tuvu tukšumam.
— Bet vai tad tā ir taisnība,— Atrejs gribēja zināt,— ko vilkacis Gmorks sacīja par iznīcinātajiem Fantāzijas radījumiem, ka tie cilvēkbērnu pasaulē kļūst par meliem?
— Jā, taisnība gan,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja, un viņas zeltainās acis satumsa,— visi meli kādreiz ir bijuši Fantāzijas radījumi. Viņiem ir tās pašas saknes, taču viņi ir kļuvuši nepazīstami un zaudējuši savu īsteno būtību. Un tomēr tas, ko tev sacīja Gmorks, ir tikai puse no patiesības — no pusbūtnes arī nekas cits nav sagaidāms. Ir divi ceļi, kā tikt pāri Fantāzijas un Cilvēku pasaules robežai,— pareizais un nepareizais. Fantāzijas būtņu pārraušana pāri šajā nežēlīgajā veidā ir nepareizais ceļš. Pareizais ceļš ir, ja cilvēkbērni ienāk mūsu pasaulē. Visi, kas pie mums bijuši, ir uzzinājuši ko tādu, ko tikai šeit var uzzināt un kas viņiem ir licis atgriezties viņu pasaulē gluži citādiem. Viņi bija kļuvuši redzīgi, jo bija iepazinuši jūs jūsu patiesajā izskatā. Tāpēc spēja turpmāk paši savu pasauli un arī savas pasaules cilvēkus ieraudzīt citām acīm. Kur viņi pirms tam bija saskatījuši tikai ikdienišķību, tur pēkšņi atklāja brīnumus un noslēpumus. Tāpēc viņi labprāt nāca pie mums uz Fantāziju. Un, jo bagātāka un ziedošāka no tā kļuva mūsu pasaule, jo mazāk melu palika viņu pasaulē un tāpēc ari tā kļuva jo pilnīgāka. Tāpat kā abas šīs mūsu pasaules viena otru izposta, tās spēj ari viena otru izārstēt.
Atrejs brīdi domāja, tad uzprasīja:
— Kā tad tas sākās?
— Postam, kas piemeklējis abas pasaules, ari ir divi iemesli,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja.— Tagad viss ir sagriezies savā pretmetā: tas, kas spēj padarīt redzīgu, padara aklu, tas, kas spēj radīt jaunu, nes iznīcību. Glābt var vienīgi cilvēkbērni. Tikai vienam vienīgajam ir jānāk, lai dotu man jaunu vārdu. Un viņš nāks.
Atrejs klusēja.
— Vai tagad tu saproti, Atrej,— Bērnišķā ķeizariene vaicāja, — kāpēc man vajadzēja tev uzvelt tādu nastu? Tikai ar šo garo stāstu, kas pilns piedzīvojumu, brīnumu un briesmu, tu spēji atvest pie manis mūsu glābēju. Un tas bija tavs stāsts.
Atrejs sēdēja, iegrimis dziļās domās. Beidzot viņš pamāja.
— Tagad es saprotu, vēlmju valdniece Zeltace. Es tev pateicos par to, ka tu izraudzījies mani. Piedod man manas dusmas!
— Tu nevarēji to visu zināt,— viņa maigi atbildēja,— un ari nedrīkstēji.
Atrejs atkal pamāja. Pēc neilgas klusēšanas viņš sacīja:
— Bet es esmu ļoti noguris.
— Tu esi pietiekami daudz izdarījis, Atrej,— viņa atteica,— vai tu nevēlies atpūsties?
— Pagaidām ne. Vispirms es tomēr gribētu piedzīvot sava stāsta laimīgās beigas. Ja ir tā, kā tu saki, un ja es savu uzdevumu esmu izpildījis — tad kāpēc glābējs joprojām nav šeit? Ko viņš vēl gaida?
— Jā,— Bērnišķā ķeizariene klusi atkārtoja,— ko viņš vēl gaida?
Bastiāns juta, kā plaukstas no uztraukuma kļūst miklas.
— Es taču nevaru,— viņš sacīja,— es pat nezinu, kas man jādara, lln varbūt vārds, kas man ienācis prātā, nemaz nav tas īstais.
— Vai es drīkstu tev vēl ko jautāt?— Atrejs atkal uzsāka sarunu.
Viņa smaidīdama pamāja.
— Kāpēc tu vari kļūt vesela tikai tad, ja dabū jaunu vārdu?
— Vienīgi pareizais vārds piešķir visām būtnēm un lietām īstenību,— viņa sacīja.— Turpretī nepareizs vārds šo īstenību laupa. Tas ir tas pats, ko dara meli.
— Varbūt glābējs vēl nezina īsto vārdu, kas jādod ?
— Zina gan,— viņa atbildēja,— viņš to zina.
Atkal abi sēdēja klusēdami.
— Jā,— Bastiāns sacīja,— es to zinu. Es uzreiz to zināju, līdzko ieraudzīju tevi. Taču es nezinu, kas man jādara.
Atrejs pacēla skatienu.
— Varbūt viņš gribētu nākt un tikai nezina, kā lai to izdara?
— Viņam nekas nav jādara,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja,— viņam tikai jāsauc mani manā jaunajā vārdā, ko zina vienīgi viņš. Ar to jau pietiktu.
Bastiānam sirds sāka mežonīgi dauzīties. Varbūt tik tiešām derētu izmēģināt? Bet ja nu neizdodas? Ja nu viņš vispār maldās? Ja nu tie abi runā nevis par viņu, bet gan par kādu gluži citu glābēju? Kā lai zina, vai tie patiešām domā viņu?
— Nudien nesaprotu,— Atrejs beidzot iesāka no jauna,— vai ir iespējams, ka glābējs joprojām vēl neaptver, ka mēs runājam tieši par viņu un nevienu citu?
— Nē,— Bērnišķā ķeizariene sacīja,— tik dumjš viņš nevarētu būt pēc visām tām zīmēm, kuras saņēmis.
— Es vienkārši izmēģināšu!— Bastiāns sacīja, taču nespēja izdabūt vārdu pār lūpām.
Kas notiktu, ja patiešām izdotos? Tad viņš nonāktu Fantāzijā. Bet kā? Varbūt arī viņam tad kaut kā jāpārvēršas. Par ko viņš kļūtu?
Varbūt tas būtu sāpīgi, varbūt viņš zaudētu samaņu? Un vai viņš maz grib nonākt Fantāzijā? Viņš vēlētos tikt pie Atreja un Bērnišķās ķeizarienes, taču nekādā ziņā negribētu tikt pie visiem tiem nezvēriem, kuri tur mudžēt mudžēja.