— Varbūt viņam trūkst drosmes?— Atrejs ierunājās.
— Drosmes?— Bērnišķā ķeizariene vaicāja.— Vai tad vajadzīga nezin kāda drosme, lai izrunātu manu vārdu?
— Tad es zinu tikai vēl vienu iemeslu, kas spētu viņu atturēt,— Atrejs sacīja.
— Kādu?
Atrejs vilcinājās, pirms to izrunāja:
— Viņš gluži vienkārši negrib. Viņam nav nekādas daļas gar tevi un Fantāziju. Mēs viņam esam vienaldzīgi.
Bērnišķā ķeizariene izbrīnīta uzlūkoja Atreju.
— Nē! Nē!— Bastiāns iesaucās.— Tā jūs nedrīkstat domāt! Ta tas noteikti nav. Ak, lūdzu, lūdzu, nedomājiet par mani kaut ko tādu! Vai jūs mani nedzirdat? Tā nav, Atrej!
— Viņš man apsolīja, ka nāks,— Bērnišķā ķeizariene sacīja,— es to izlasīju viņa acīs.
— Jā, tā ir taisnība,— Bastiāns balsī apliecināja,— un es ari tūliņ nākšu, man tikai vēl viss kārtīgi jāapsver. Tas nav tik vienkārši.
Atrejs nokāra galvu, abi atkal ilgu brīdi klusēdami gaidīja. Taču glābējs nerādījās, un nekas neliecināja par to, ka viņš vismaz mēģinātu tiem parādīties.
Bastiāns iztēlojās, kā būtu, ja viņš — resns, ar savām līkajām kājām un bālo seju — pēkšņi nostātos abu priekšā. Viņš skaidri spēja iztēloties vilšanos Bērnišķās ķeizarienes sejā, kad viņa teiktu:
«Ko tu šeit meklē?»
Un Atrejs varbūt" pat smietos.
To iedomājoties, Bastiāns nosarka.
Protams, viņi gaidīja kādu varoni, princi vai ko tamlīdzīgu. Bastiāns nedrīkstēja viņiem rādīties. Tas bija pilnīgi neiespējami. Viņš būtu ar mieru izciest visu — tikai ne to!
Kad Bērnišķā ķeizariene beidzot pacēla acis, izteiksme viņas sejā bija mainījusies. Atrejs gluži vai izbijās no šā skatiena diženuma un barguma. Un viņš arī apķēra, kur jau reiz ir redzējis šo izteiksmi,— tā skatījās sfinksas!
— Man atliek vēl kāds līdzeklis,— valdniece sacīja,— taču es to izmantoju nelabprāt. Es negribētu, ka viņš mani piespiež to darīt.
— Kāds līdzeklis?— Atrejs čukstus vaicāja.
— Vienalga, vai viņš to zina vai ne — viņš jau ir «Bezgalīgajā stāstā». Tagad viņš vairs nespēj un nedrīkst atkāpties. Glābējs ir devis man solījumu, un viņam tas jātur. Taču viņu piespiest es nevaru viena.
— Kurš visā Fantāzijā spēj kaut ko tādu, ko nespēj tu?— Atrejs iesaucās.
— Tikai viens, ja viņš to vēlēsies,— valdniece atbildēja.— Klīstošā kalna sirmgalvis.
Atrejs bezgala izbrīnīts paskatījās uz Bērnišķo ķeizarieni.
— Klīstošā kalna sirmgalvis?— viņš atkārtoja, uzsvērdams ik vārdu.— Tu gribi teikt, ka viņš tāds ir?
— Vai tu par to šaubies?
— Vecie ļaudis mūsu telšu apmetnēs par viņu stāsta pavisam maziem bērniem, kad tie ir nepaklausīgi vai slikti uzvedas. Visu, ko citi dara vai pamet nedarītu, jā, pat to, ko domā un jūt, šis sirmgalvis pierakstot savā grāmatā, un tas tur paliekot iemūžināts kā jauks vai atbaidošs stāsts, kā nu kuro reizi. Kad es pats vēl biju mazs, es ari ticēju, bet vēlāk es domāju, ka tā ir tikai pasaciņa bērnu baidīšanai.
— Kas zina, kas slēpjas aiz šīm pasaciņām,— viņa smaidīdama sacīja.
— Tu viņu tātad pazīsti,— Atrejs tincināja,— vai tu esi viņu redzējusi?
Bērnišķā ķeizariene papurināja galvu.
— Ja es viņu atradīšu, tad tā būs mūsu pirmā satikšanās.
— Vecie ļaudis ari stāsta,— Atrejs turpināja,— ka nekad nevar zināt, kur sirmgalvja kalns kurā brīdī atrodas, ka tas vienmēr parādās gluži negaidīti, vienreiz te un vienreiz tur, un ka viņu var satikt vienīgi nejauši jeb tad, ja liktenis lēmis.
— Jā,— Bērnišķā ķeizariene apstiprināja,— Klīstošā kalna sirmgalvi nevar meklēt. Viņu var tikai atrast.
— Ari tu?— Atrejs jautāja.
— Arī es,— viņa atbildēja.
— Bet ja tu viņu neatrodi?
— Ja viņš vispār ir, es atradīšu,— valdniece attrauca, noslēpumaini smaidīdama,— un, ja atradīšu, tad viņš būs.
Atrejs atbildi nesaprata.
— Vai viņš ir tāds kā tu?— zēns vilcinādamies vaicāja.
— Viņš ir tāds" kā es,— valdniece paskaidroja,— jo viņš ir itin visā mans pretmets.
Atrejs saprata, ka tādā ceļā nekā neizdibinās no viņas. Bez tam zēnu satrauca kāda cita doma.
— Tu esi nedziedināmi slima, vēlmju valdniece Zeltace,— Atrejs ierunājās gandrīz vai bargi,— un viena tu tālu netiksi. Kā es redzu, visi tavi kalpi un uzticamie draugi ir pametuši tevi. Fuhūrs un es — mēs tevi labprāt pavadītu vienalga kurp, tomēr, godīgi sakot, es neesmu pārliecināts, vai Fuhūram pietiks spēka. Un mana kāja — nu, tu jau pati redzēji, ka tā vairs man neklausa.
— Paldies tev, Atrej,— viņa tencināja,— paldies par tavu drosmīgo un uzticības pilno piedāvājumu. Taču es nedomāju jūs ņemt līdzi. Klīstošā kalna sirmgalvi var atrast tikai vienatnē. Un Fuhūrs jau arī vairs nav tur, kur tu viņu atstāji. Laimes pūķis tagad atrodas tādā vietā, kur tiks sadziedētas visas viņa brūces un atjaunoti spēki. Un arī tu, Atrej, drīz būsi tajā vietā.
Viņas pirksti spēlējās ar AURINU.
— Kas tā ir par vietu?
— Tas tev tagad nav jāzina. Tu nokļūsi turp aizmidzis. Nāks diena, kurā pats sapratīsi, kur esi bijis.
— Bet kā es varu gulēt,— Atrejs iesaucās, savās bažās aizmirsdams cieņas pilno izteiksmes formu,— ja zinu, ka tu kuru katru mirkli vari mirt!
Bērnišķā ķeizariene atkal klusu iesmējās.
— Es neesmu gluži tik pamesta, kā tev liekas. Es jau sacīju, ka pastāv kaut kas tāds, ko tu neredzi. Apkārt man ir mani septiņi spēki, kas pieder man tāpat kā tev tavas atmiņas, tava drosme vai tavas domas. Tu nevari tos ne redzēt, ne dzirdēt, un tomēr tie visi šajā mirklī ir pie manis. Trīs no tiem es atstāšu tev un Fuhūram, lai tie kalpo jums. Četrus paņemšu sev līdzi, un tie pavadīs mani. Taču tu, Atrej, vari mierīgi gulēt.
Līdz ar šiem Bērnišķās ķeizarienes vārdiem viss nogurums, kas Lielajā meklējumā bija Atrejā sakrājies, pēkšņi uzkrita kā tumšs plīvurs. Tas nebija akmenssmagais pārpūles nogurums, tās bija rimtas un mierīgas ilgas pēc miega. Viņš vēl tik daudz ko bija gribējis vaicāt vēlmju valdniecei Zeltacei, taču tagad šķita, ka viņa ar savu vārdu būtu apslāpējusi visas vēlmes viņa sirdī un atstājusi tikai vienu vienīgu un visvarenu — vēlmi aizmigt. Acis zēnam aizkrita ciet, un, sēžot, kā sēdējis, pat nesaļimis, viņš jau bija ieslīdējis tumsā.
Torņa pulkstenis sita vienpadsmit.
Kā no bezgalīga tāluma Atrejs vēl dzirdēja, ka Bērnišķā ķeizariene klusā, maigā balsī dod pavēli, tad sajuta, ka saudzīgi tiek pacelts varenās rokās un aiznests.
Ilgi ap viņu valdīja tumsa un siltums. Daudz, daudz vēlāk Atrejs vienreiz pa pusei pamodās, kad garda valgme pieskārās viņa izkaltušajām, sasprēgājušajām lūpām un aiztecēja pa rīkli. Neskaidri viņš ieraudzīja ap sevi kaut ko līdzīgu lielai alai ar zelta sienām. Un blakus gulēja baltais laimes pūķis. Bet tad viņš pamanīja vai drīzāk nojauta, ka alas vidū čalo avotiņš un apkārt šim avotiņam guļ divas čūskas, kas iekodušās viena otrai astē, viena gaiša un otra tumša . . .
Taču pāri viņa acīm pārslīdēja kāda neredzama roka, tas bija neizsakāmi patīkami, un Atrejs atkal iegrima dziļā miegā, kurā nebija sapņu.
Tajā pašā laikā Bērnišķā ķeizariene pameta Ziloņkaula torni. Viņa gulēja mīkstos zīda spilvenos stikla palankīnā, kuru nesa četri viņas neredzamie kalpi, tāpēc radās iespaids, it kā šis palankīns lēnām slīdētu pats no sevis.