Viņi šķērsoja dārza Labirintu vai drīzāk to, kas vēl bija no tā palicis; bieži nācās mest līkumus, jo daudzi no ceļiem jau izbeidzās tukšumā.
Kad viņi pēdīgi bija sasnieguši līdzenuma ārējo malu un pametuši Labirintu, neredzamie nesēji apstājās. Šķita, ka tie gaida kādu pavēli.
Bērnišķā ķeizariene piecēlās savos spilvenos un pameta skatienu uz Ziloņkaula torni.
Atslīgdama atpakaļ spilvenos, viņa pavēlēja:
— Ejiet tālāk! Ejiet tikai tālāk — vienalga kurp!
Vēja brāzma ieskrēja viņas sniegbaltajos matos. Tie plīvoja nopakaļ stikla palankīnam gari un smagi kā karogs.
XIV.Klīstoša kalna sirmgalvis
īstas lavīnas rībēdamas gazas pari saplaisajušam kalnu krantim, sniega vētras plosījās starp ledus klātām klinšu smailēm, aurodamas sapinās alās un aizās un no jauna brāzās pāri šļūdoņu plašajiem laukumiem. Šim apvidum tie nebūt nebija neparasti laika apstākļi, jo Likteņa kalni — tāds bija dots tiem nosaukums — bija paši lielākie un augstākie visā Fantāzijā un to augstākā smaile vārda tiešajā nozīmē sniedzās līdz pašām debesīm.
Šajā mūžīgo ledāju apvidū neuzdrošinājās ieklīst pat visdrosmīgākie kalnu kāpēji. Vai — precīzāk sakot — jau bija pagājis tik neiedomājami ilgs laiks, kopš kādam bija izdevies uzrāpties, ka neviens to vairs neatcerējās. Jo šis bija viens no neizprotamajiem likumiem, kuru Fantāzijas valstībā bija daudz: tikai tad Likteņa kalnus spēja uzveikt kāds kalnu kāpējs, kad iepriekšējais, kurš to paveicis, bija pilnībā aizmirsts un par viņu vairs neliecināja arī neviens akmenī vai dzelzī kalts uzraksts. Un tāpēc katrs, kas to paveica, vienmēr bija pirmais.
Šeit augša nespeja eksistet neviena dzīva būtne, izņemot dažus milzīgus ledainus — ja viņus vispār var uzskatīt par dzīvām būtnēm, jo viņi kustējās tik neiedomājami lēni, ka bija vajadzīgi gadi, lai šie ledaini paspertu vienu vienīgu soli, un gadu simteņi, lai izietu mazā pastaigā. Tāpēc saprotams, ka viņi spēja kontaktēties tikai ar sev līdzīgiem un par pārējo Fantāzijas pasauli viņiem nebija ne mazākās nojausmas. Viņi uzskatīja sevi par Visuma vienīgajām dzīvajām būtnēm.
Tāpēc vēl jo apmulsušāki viņi tagad blenza lejā uz mazo punktiņu, kas pa līkloču ceļiem, pa nepārvaramiem klinšu izciļņiem ledaini spīdīgajās, stāvajās sienās, pa šķautnēm, asām kā naža asmens, cauri dziļām aizām un plaisām arvien vairāk tuvojās kalna galotnei.
Šis punktiņš bija stikla palankīns, kurā atdusējās Bērnišķā ķeizariene un kuru nesa četri viņas neredzamie spēki. Tas tikpat kā nemaz neizcēlās no apvidus, jo palankīna stikls līdzinājās caurspīdīgam ledus gabalam, un Bērnišķās ķeizarienes baltais tērps un mati gandrīz neatšķīrās no sniega visapkārt.
Sen jau viņa bija ceļā, daudzas dienas un naktis, četri spēki bija nesuši palankīnu cauri lietum un saules svelmei, cauri tumsai un mēness gaismai, arvien tālāk, kā bija pavēlēts, arvien tālāk, vienalga kurp. Viņa nešķiroja, ko spēs pārvarēt un ko varbūt ne, tāpat kā agrāk nebija neko šķirojusi savā pasaulē, bet bija pieņēmusi visu — tumšo un gaišo, skaisto un atbaidošo. Viņa bija gatava pakļauties visam, jo Klīstošā kalna sirmgalvis varēja būt visur un nekur.
Un tomēr ceļš, kuru izvēlējās četri neredzamie spēki, nebija gluži nejaušs. Arvien biežāk tukšums, kas tagad jau bija aprijis veselas zemes, atstāja viņiem izejai vienu vienīgu taciņu. Dažkārt tas bija tilts, ala vai vārti, pa kuriem viņi vēl pēdējā mirklī paguva izsprukt, dažkārt tie bija pat kāda ezera vai jūras līča viļņi, pāri kuriem spēki nesa palankīnu ar nedziedināmi slimo valdnieci, jo šie nesēji nejuta atšķirības starp cietu un šķidru.
Tā viņi beidzot bija sākuši kāpt Likteņa kalnu galotnē — ledainajā, stingajā pasaulē — un kāpa tālāk neapturami un nenogurdināmi. Un, kamēr Bērnišķā ķeizariene nedeva citu pavēli, viņi nesa palankīnu arvien tālāk. Taču valdniece, aizvērusi acis, gulēja savos spilvenos un nekustējās. Tā viņa gulēja jau ilgi. Un pēdējie vārdi, ko viņa bija izrunājusi,— tā bija pavēle, atvadoties no Ziloņkaula torņa, — «vienalga kurp».
Palankīns tagad virzījās cauri dziļai aizai ar kalnu strautu — plaisai, kuras malās slējās divas klinšu sienas, kas atradās viena no otras tik tuvu, ka palankīns tik tikko izspraucās cauri. Zemi klāja čagans sniegs, tas varēja būt metriem dziļš, taču neredzamie nesēji nestiga tajā un pat neatstāja pēdu nospiedumus. Šajā klinšu spraugā bija ļoti tumšs, jo dienas gaisma krita tikai no šauras strēles augstu gaisā. Ceļš veda pamazām kalnup, un, jo augstāk palankīns nonāca, jo vairāk tuvojās dienas gaismas strēlei. Tad, gandrīz vai negaidīti, klinšu krantis pēkšņi atkāpās malā un skatienam pavērās plašs, balti mirdzošs laukums. Šī bija visaugstākā vieta, jo Likteņa kalnu virsotne bija nevis kādā smailē, kā vairumam citu kalnu, bet šajā augstkalnu līdzenumā, kas bija tik plašs kā vesela zeme.
Taču tagad pārsteidzošā kārtā līdzenuma vidū pacēlās kāds mazāks savāda izskata kalns. Tas bija ļoti šaurs un augsts, līdzīgs Ziloņkaula tornim, tikai spīdīgi zils. Tas sastāvēja no daudzām dīvaini veidotām šķautnēm, kas gluži kā otrādi apgāztas milzu lāstekas tiecās debesīs. Apmēram kalna vidū uz trim šādām šķautnēm atradās ola mājas lielumā.
Puslokā ap šo olu un aiz tās slējās zilas lāstekas, garākas par varenu ērģeļu stabulēm, un veidoja īsto smaili. Lielajā olā bija apaļš caurums, kas pēc izskata atgādināja logu vai dunas. Un šajā caurumā tagad parādījās seja, kas raudzījās uz palankīnu.
Gluži kā sajutusi šo skatienu, Bērnišķā ķeizariene atvēra acis un atbildēja tam.
— Stāt!— viņa klusītiņām pavēlēja.
Neredzamie spēki apstājās.
Bērnišķā ķeizariene piecēlās.
— Tas ir viņš,— valdniece turpināja.— Ceļa pēdējais posms man jāiet vienai. Gaidiet mani šeit, lai kas ari notiktu.
Seja olas apaļajā caurumā bija nozudusi.
Bērnišķā ķeizariene izkāpa no palankīna un devās pāri plašajam sniega klajumam. Tas bija ļoti smags ceļš, jo valdniece gāja basām kājām un sniegam pāri klājās sērsna. Pie katra soļa ielūzdama, stikla cietā sērsna savainoja viņas maigās kājas. Ledainais vējš raustīja baltos matus un tērpu.
Beidzot Bērnišķā ķeizariene bija sasniegusi zilo kalnu un stāvēja pie lāstekām, gludām kā stikls.
No lielās olas apaļā, tumšā cauruma izslīdēja garas trepes, daudz, daudz garākas, nekā olā vispār varēja būt vietas. Beidzot tās aizsniedzās līdz zilā kalna piekājei, un, kad Bērnišķā ķeizariene tās satvēra, viņa redzēja, ka tās ir veidotas tikai un vienīgi no burtiem, kas saāķēti cits aiz cita, un katrs kāpslis bija viena rindiņa. Bērnišķā ķeizariene sāka kāpt un, pieveikdama kāpsli pēc kāpšļa, vienlaikus lasīja vārdus:
PROJĀM EJ! MAN TEVI JĀAPTUR — TIKTIES NEDRĪKSTAM NEKAD NEKUR! NEKĀP AUGSTĀK, ATGRIEZIES,
CITĀDI MUMS SLIKTI IES! ES MUMS VISIEM LABU VĒLU — APSTĀJIES, VĒL NAV PAR VĒLU! JA MĒS SATIKSIMIES ABI,
TAD NUDIEN VAIRS NEBŪS LABI: JUKU JUKĀM SAJUKS VISS — IZAUGS BRIESMĪGS MUDŽEKLIS. GALS UN SAKUMS VIENUVIET TĀ VIS NEDRĪKST KOPĀ IET.
Viņa apstājās, lai savāktu spēkus no jauna, un paskatījās uz augšu. Vēl bija jākāpj ļoti augstu. Pagaidām ceļš nebija ne pusē.
— Klīstošā kalna sirmgalvi,— viņa skaļi sacīja,— ja tu negribi, lai mēs satiekamies, tad nevajadzēja man rakstīt šīs kāpnes. Tieši tavs aizliegums ved mani pie tevis.