izlauzās no grāmatas lappusēm, ko Bastiāns turēja uz ceļiem, un tās sāka neganti plivināties. Bastiāns sajuta vētru matos un sejā, tā viņam gandrīz vai aizrāva elpu, septiņžuburu svečtura liesmas dejoja un noliecās slīpi, bet tad otra — vel varenāka viesuļvētra šāvās grāmatā iekšā, un sveces izdzisa.
Torņa pulkstenis sita divpadsmit.
XV.Nakts mežs Perelīns
- Jel, Mēness meitiņa, es nāku!— Bastians velreiz klusītiņām sacīja tumsā. Viņš juta no šī vārda izstarojam neaprakstāmu saldmi, mierinošu spēku, kas viņu pilnībā piepildīja. Tāpēc zēns vairākreiz vēl klusītiņām atkārtoja:
— Mēness meitiņa! Mēness meitiņa! Es nāku, Mēness meitiņa! Es jau esmu klāt.
Bet kur viņš bija?
Bastiāns nespēja samanīt ne mazāko gaismiņu, taču tā vairs nebija noliktavas dzestrā tumsa, kas ieskāva viņu, tā bija samtaina, silta tumsa, kurā viņš jutās drošs un laimīgs.
Bailes un nomāktība bija zudušas. Bastiāns tās atcerējās tikai kā kaut ko sen pagājušu. No prieka un labsajūtas viņš pat klusi smējās.
— Mēness meitiņ, kur es esmu?— Bastiāns jautāja.
Viņš vairs nejuta sava ķermeņa smagumu. Viņš taustījās ar rokām apkārt un saprata, ka lido. Nebija vairs paklāju un cietās grīdas.
Tā bija brīnišķīga, nekad vēl nebaudīta sajūta, atraisītības un neierobežotas brīvības sajūta. Nekas no tā, kas kādreiz bija apgrūtinājis un ierobežojis, tagad nespēja zēnu vairs aizsniegt.
Vai viņš beidzot lidinājās kaut kur Visumā? Bet Visumā taču bija zvaigznes, turpretī šeit viņš nespēja neko tamlīdzīgu saskatīt. Visu ieskāva vienīgi samtainā tumsa, un zēns jutās tik labi, tik labi kā nekad agrāk savā mūžā. Varbūt viņš bija miris?
— Mēness meitiņ, kur tu esi?
Un tagad atskanēja kāda maiga balss, tā bija putnam līdzīga balss un atbildēja viņam; varbūt tā jau vairākreiz bija atbildējusi, tikai viņš nebija ievērojis. Bastiāns to dzirdēja pavisam tuvu un tomēr nespētu pateikt, no kuras puses tā nāk:
— Te es esmu, Bastiān.
— Mēness meitiņ, vai tu tā esi?
Ieskanējās gluži neparasti, dziedoši smiekli.
— Kas gan cits. Tu taču man nupat iedevi šo skaisto vārdu. Es tev pateicos par to. Esi sveicināts, mans glābēj un mans varoni!
— Kur mēs esam, Mēness meitiņ?
— Es esmu pie tevis, un tu esi pie manis.
Tā bija kā saruna sapnī, un tomēr Bastiāns zināja pavisam droši, ka viņš ir nomodā un nesapņo.
— Mēness meitiņ,— zēns čukstēja,— vai tas tagad ir gals?
— Nē,— viņa atbildēja,— tas ir sākums.
— Kur ir Fantāzija, Mēness meitiņ? Kur ir visi pārējie? Kur ir Atrejs un Fuhūrs? Vai tad viss ir pazudis? Un Klīstošā kalna sirmgalvis un viņa grāmata? Vai viņu vairs nav?
— Fantāzija radīsies no tavām vēlmēm par jaunu, mans Bastiān. Es tās pārvērtīšu īstenībā.
— No manām vēlmēm?— zēns brīnīdamies atkārtoja.
— Tu taču zini,— žūžoja saldā balss,— ka mani sauc par vēlmju valdnieci. Ko tu vēlēsies?
Bastiāns padomāja, tad uzmanīgi vaicāja:
— Cik vēlēšanos man ir?
— Tik, cik tu gribi,— jo vairāk, jo labāk, mans Bastiān. No tā kļūs bagātāka un daudzveidīgāka Fantāzija.
Bastiāns jutās pārsteigts un saviļņots. Taču taisni tāpēc, ka pēkšņi bija pavērusies iespēju bezgalība, viņam vispār nenāca prātā neviena vēlēšanās.
— Es nekā nezinu,— viņš beidzot teica.
Brīdi valdīja klusums, tad viņš izdzirdēja maigo, putnam līdzīgo balsi:
— Tas ir slikti.
— Kāpēc?
— Jo tad vairs nebūs Fantāzijas.
Bastiāns samulsis klusēja. Zēnu mazlietiņ traucēja bezgalīgās brīvības izjūta, ka viss atkarīgs no viņa.
— Kāpēc ir tik tumšs, Mēness meitiņ?— viņš jautāja.
— Sākums vienmēr ir tumšs, mans Bastiān.
— Es labprāt gribētu tevi redzēt vēlreiz, Mēness meitiņ, zini, kā tajā acumirklī, kad tu paskatījies uz mani.
Atkal atskanēja klusie, dziedošie smiekli.
— Kāpēc tu smejies?
— Tāpēc, ka esmu priecīga.
— Par ko?
— Tu nupat izteici savu pirmo vēlēšanos.
— Un tu izpildīsi to?
— Jā, pastiep savu roku!
Bastiāns to izdarīja un juta, ka vēlmju valdniece ieliek viņam kaut ko delnā. Kaut ko sīku, taču neparasti smagu. Tas izstaroja aukstumu un likās ciets un nedzīvs.
— Kas tas ir, Mēness meitiņ?
— Smilšu grauds,— viņa atbildēja.— Tas ir viss, kas palicis pāri no manas bezgalīgās valstības. Es tev to dāvinu.
— Paldies,— Bastiāns izbrīnīts tencināja. Viņš patiešām nezināja, ko lai iesāk ar šo dāvanu. Būtu tas vismaz bijis kaut kas dzīvs!
Vēl gudrodams, ko Mēness meitiņa no viņa gaida, zēns pēkšņi sajuta savā delnā maigu skrubināšanos. Viņš ieskatījās vērīgāk.
— Paveries, Mēness meitiņ!— Bastiāns čukstēja.— Tas taču sāk gailēt un mirguļot! Un tur, vai tu re, šaudās arī maza liesmiņa. Nē, tas ir asns! Mēness meitiņ, tas nemaz nav smilšu grauds. Tas ir zaigojošs sēklas graudiņš, kas sāk dīgt!
— To tu paveici lieliski, Bastiān!— zēns dzirdēja viņu sakām. — Redzi, tas tev izdodas pavisam viegli.
No punktiņa Bastiāna delnā tagad zvīļoja tik tikko samanāms stars, kas strauji pieņēmās spēkā un lika iemirdzēties samtainajā tumsā abām tik atšķirīgajām bērnu sejām, kas bija noliekušās pār brīnumu.
Bastiāns lēnām pavilka savas rokas atpakaļ, un mirdzošais punkts palika starp viņiem gaisā kā maza zvaigznīte.
Asns dīga ļoti strauji, to pat varēja redzēt ar aci. Tas izdiedzēja kātu un uzplaucēja lapas, izdzina pumpurus, kas atvērās brīnišķīgos, daudzās krāsās zaigojošos un fosforescējošos ziedos. Jau brieda mazi auglīši, kas, tiklīdz nogatavojās, eksplodēja kā mazmazītiņas raķetes un no jaunajiem sēklu graudiņiem uzdzirkstīja ap sevi raibu dzirksteļu lietu.
No jaunajiem sēklu graudiņiem atkal izdīga augi, taču tiem bija citas formas, tie līdzinājās paparžu vēdekļiem un mazām palmām, kaktusa lodēm, kosai vai zarainiem kociņiem. Ikviens augs kvēloja un spīdēja citā krāsā.
Drīz apkārt Bastiānam un Mēness meitiņai, virs un zem viņiem, samtainā tumsa visriņķī bija piepildīta ar plaukstošiem un kuplojošiem gaismas augiem. Krāsās kvēlojoša bumba, jauna, mirdzoša pasaule, lidinājās nekurienē, auga un auga, un tās dziļākajā iekšienē sēdēja roku rokā Bastiāns un Mēness meitiņa un izbrīna pilnām acīm raudzījās brīnišķīgajā izrādē.
Augi likās neizsmeļami savā formu un krāsu daudzveidībā. Atvērās arvien lielāki ziedpumpuri, uzplauka arvien bagātīgāki čemuri. Un visa šī augšana norisinājās pilnīgā klusumā.
Pēc kāda laika daži augi jau bija sasnieguši saulespuķu augstumu, jā, daži pat bija tik lieli kā augļukoki. Tur mirdzēja garu, smaragdzaļu lapu vēdekļi un sarenes vai ziedi, kas līdzīgi pāva astei, pilnai varavīkšņu krāsas acīm. Citi augi atgādināja budistu tempļus, celtus no atvērtiem violeta zīda lietussargiem, kas salikti cits uz cita. Daži resnāki stumbri šķita kā bizē sapīti. Būdami caurspīdīgi, tie izskatījās kā sārts stikls, kas no iekšpuses ir apgaismots. Un bija arī ziedu pušķi, kas atgādināja lielus zilus un dzeltenus lampionu ķekarus. Vietām lejup nokarājās tūkstošiem mazu asteru kā sidrabaini mirdzoši ūdenskritumi vai tumši zeltaini pulkstenīšu priekškari ar garām, pušķveidīgām putekšnīcām. Un arvien vēl šie mirdzošie naktsaugi cerojās kuplāki un biezāki un mazpamazām saaudās maigas gaismas pinumā.