— Tev jādod viņam vārds!— Mēness meitiņa čukstēja.
Bastiāns pamāja.
— Nakts mežs Perelins,— viņš sacīja.
Zēns ielūkojās Bērnišķajai ķeizarienei acīs — un tagad atkārtojās tas pats, kas bija noticis, abiem satiekoties pirmo reizi. Bastiāns sēdēja kā apburts, raudzījās uz viņu un nespēja vairs novērst acis. Pirmajā reizē viņš bija redzējis daiļo valdnieci nedziedināmi slimu, taču tagad viņa bija vēl daudz, daudz skaistāka. Bērnišķās ķeizarienes noskrandu- šais tērps atkal bija kā jauns, un pāri zīda un garo matu nevainojamam baltumam spīguļoja daudzkrāsainās maigās gaismas atspulgs. Bastiāna vēlēšanās bija piepildījusies.
— Mēness meitiņ,— Bastiāns mulsi izstomīja,— vai tu atkal esi vesela?
Viņa pasmaidīja.
— Vai tad tu neredzi, mans Bastian?
— Es vēlētos, lai mūžam būtu tā, kā ir tagad,— viņš sacīja.
— Mūžīgs ir acumirklis,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja.
Bastiāns klusēja. Viņš nesaprata dzirdēto, taču prāts viņam
pašlaik nenesās uz domāšanu. Zēns nevēlējās neko citu kā sēdēt valdniecei pretī un raudzīties viņā.
Gaismas augu biezoknis, kas sazēla arvien kuplāks, mazpamazām bija izveidojis viņiem apkārt ciešu režģi, krāsās kvēlojošu pinumu, kas abus ieskāva kā liela, apaļa telts, darināta no burvju paklājiem. Tāpēc Bastiāns nepievērsa uzmanību tam, kas notiek ārpusē. Viņš nezināja, ka Perelīns aug un aug un katrs atsevišķais augs kļūst arvien lielāks. Un joprojām vēl malu malās mazi kā dzirkstelītes lija sēklu graudiņi, no kuriem dīga jauni asni.
Bastiāns sēdēja, iegrimis Mēness meitiņas skatienā.
Viņš nespētu pateikt, vai daudz laika pagājis vai maz, kad Mēness meitiņa aizsedza žfr savu delnu viņam acis.
— Kāpēc tu tik ilgi nenāci?— zēns dzirdēja viņu vaicājam.— Kāpēc liki man iet pie Klīstošā kalna sirmgalvja? Kāpēc tu nesteidzies šurp, tiklīdz es tevi saucu?
Bastiānam iemetās kaklā kamols.
— Tas bija . . .— viņš apjucis izmocīja,—. . . es domāju — tas bija viss iespējamais, arī bailes, taču īstenībā es no tevis kautrējos, Mēness meitiņ.
Bērnišķā ķeizariene atvilka savu delnu atpakaļ un izbrīnā paraudzījās uz zēnu.
— Kautrējies? Kāpēc?
— Es, redzi . . .— Bastiāns vilcinājās,— es domāju, ka tu noteikti gaidi kādu sevis cienīgu.
— Un tu?— viņa vaicāja.— Vai tu neesi manis cienīgs?
— Tas ir,— Bastiāns izstomīja, juzdams, ka nosarkst,— es gribēju sacīt — teiksim, kādu drosminieku, spēkavīru un skaistuli — princi vai ko tamlīdzīgu — katrā ziņā ne tādu kā es.
Zēns bija nolaidis acis un atkal izdzirdēja klusos, dziedošos smieklus.
— Redzi,— Bastiāns sacīja,— tagad arī tu smejies par mani.
Iestājās ilgs klusums, un, kad zēns beidzot sadūšojās un no jauna pacēla acis, viņa bija pieliekusies viņam pavisam tuvu klāt. Bērnišķās ķeizarienes seja bija nopietna.
— Es gribu tev kaut ko parādīt, mans Bastiān,— viņa sacīja,— ieskaties man acīs!
Bastiāns paklausīja, kaut arī sirds viņam dauzījās un mazlietiņ sareiba galva.
Un tagad viņš ieraudzīja viņas acu zeltainajā spogulī — sākumā vēl pavisam sīku un tālu, tālu — kādu tēlu, kas mazpamazām kļuva arvien lielāks un skaidrāks. Tas bija zēns — aptuveni viņa gados, taču slaids un brīnumaini skaists. Viņam bija lepna un pašapzinīga stāja, dižciltīga seja — šaura un vīrišķīga. Viņš izskatījās kā jauns princis no Austrumiem. Viņa turbāns bija no zila zīda, tāpat kā ar sudrabu izšūtā jaka, kas viņam bija mugurā un sniedzās līdz ceļiem. Kājas bija ieautas garos, sarkanos smalkas, mīkstas ādas zābakos. No pleciem līdz pašai zemei nokarājās sudrabaini mirdzošs mētelis ar augstu apkakli. Visskaistākās šim zēnam bija rokas — smalkas un aristokrātiskas, un vienlaikus tās šķitās neparasti spēcīgas.
Aizgrābts un izbrīnīts Bastiāns lūkojās šajā attēlā. Viņš nespēja vien atskatīties. Tiklīdz zēns gribēja jautāt, kas ir šis skaistais ķēniņdēls, viņu kā zibens spēriens skāra atziņa, ka tas ir viņš pats.
Tas bija viņa paša spoguļattēls Mēness meitiņas zeltainajās acīs!
Ļoti grūti vārdos izteikt to, kas šajā mirklī ar viņu notika. Tā bija sajūsma, kas Bastiānu pašu aizrāva no sevis prom kā nemaņā, tālu prom, un, kad tā viņu atkal palaida vaļā, viņš, pilnībā atgriezies pats sevī, bija pārvērties šajā skaistajā zēnā, kura attēlu bija ieraudzījis.
Bastiāns noskatīja sevi no augšas līdz apakšai, un viss bija tā kā Mēness meitiņas acīs — smalkie, mīkstie zābaki no sarkanās ādas, zilā ar sudrabu izšūtā jaka, turbāns, garais, mirdzošais mētelis, stāja un — cik vien viņš spēja sajust — arī seja. Izbrīnīts zēns raudzījās uz savām rokām.
Tad viņš pagriezās pret Mēness meitiņu.
Viņas vairs nebija!
Bastiāns bija palicis viens apaļajā telpā, kuru izveidojusi gailošo augu biežņa.
— Mēness meitiņ!— viņš sauca uz visām pusēm.— Mēness meitiņ!
Taču atbildes vietā — klusums.
Nezinādams padoma, Bastiāns apsēdās. Ko lai tagad iesāk? Kāpēc Bērnišķā ķeizariene pametusi viņu vienu? Kurp lai tagad dodas — ja viņš vispār kaut kur varēja tikt un nebija ieslodzīts kā sprostā?
Kamēr Bastiāns tā sēdēja un mēģināja saprast, ko Mēness meitiņa gribējusi panākt, pamezdama viņu, neko nepaskaidrojusi un neatvadījusies, zēna pirksti rotaļājās ar kādu zelta amuletu, kas karājās ķēdē viņam ap kaklu.
Bastiāns pavērās uz to un pārsteigumā iesaucās.
Tas bija AURINS, dārglieta, rota, Bērnišķās ķeizarienes zīme, kas padarīja tās nēsātāju par viņas vietnieku! Mēness meitiņa bija uzticējusi viņam savu varu pār visām Fantāzijas būtnēm un lietām. Un, kamēr viņš nēsās šo zīmi, būs tā, it kā valdniece atrastos viņam blakus.
Bastiāns ilgi skatījās uz abām čūskām, gaišo un tumšo, kas bija iekodušās viena otrai astē un izveidojušas ovālu. Tad viņš apgrieza medaljonu otrādi un tā mugurpusē sev par izbrīnu atrada kādu uzrakstu. Tie bija savādi vijīgiem burtiem uzrakstīti pieci īsi vārdi:
Dari to, ko Tu gribi!
«Bezgahgaja stasta» par to līdz šim nekas nebija sacīts. Vai Atrejs šo uzrakstu nebūtu ievērojis?
Taču tas tagad nebija no svara. Svarīgi bija vienīgi tas, ka šie vārdi izteica atļauju, nē, akurāt aicinājumu darīt visu, ko vien gribas.
Bastiāns piegāja pie krāsās zaigojošās augu sienas, lai paraudzītos, vai vispār iespējams izslīdēt tai cauri un pa kurieni, un apmierināts secināja, ka var to bez pūlēm pavērt kā priekškaru. Viņš iznāca laukā.
Naktsaugi pa to laiku — maigi, tomēr ārkārtīgi vareni — bija zēluši un kuplojuši, un Perelīns bija kļuvis par mežu, kuru pirms Bastiāna vēl nebija skatījusi neviena cilvēka acs.
Lielākie stumbri tagad bija baznīcas torņa augstumā un resnumā — un tomēr tie auga un auga bez mitas. Vietumis šīs piena baltumā mirdzošās kolonnas jau stāvēja tik cieši cita pie citas, ka nebija iespējams tām izspraukties cauri. Un joprojām vēl kā dzirksteļu lietus bira jauni sēklu graudi.
Pastaigādamies pa šo gaismas domu, Bastiāns pūlējās nevienu no spīguļojošiem asniem uz zemes nesamīt, taču drīz vien tas kļuva neiespējami. Gluži vienkārši nebija vairs ne pēdas platuma brīvas zemes, kur nekas nedīgtu. Tā viņš beidzot bezrūpīgi gāja tālāk, kur vien milzu stumbri atvēlēja brīvu ceļu.