Bastiāns jūsmoja par savu skaistumu. Tas, ka nebija neviena, kas viņu apbrīnotu, nebūt netraucēja. Gluži otrādi — zēns priecājās, ka var izbaudīt šo labsajūtu pilnīgā vienatnē. Viņam itin nemaz nevajadzēja, lai tie, kas bija līdz šim viņu izzobojuši, šobrīd viņu apbrīnotu. Tagad vairs ne. Viņš par tiem domāja gandrīz vai ar līdzjūtību.
Sajā mežā, kur nebija ne gadalaiku, ne dienas un nakts mijas, arī laika izjūta atšķīrās no tās, ko Bastiāns bija pazinis līdz šim. Un tā viņš nesaprata, cik ilgi jau gājis. Taču prieks par savu skaistumu mazpamazām pārvērtās par kaut ko citu: tas, ka viņš ir skaists, kļuva pats par sevi saprotams. Nevar apgalvot, ka zēns par to būtu mazāk laimīgs, viņam tikai šķita, ka citādi jau nekad nav bijis.
Tam bija kāds iemesls, kuru Bastiānam nācās uzzināt tikai daudz, daudz vēlāk un kuru viņš tagad vēl pat nenojauta, jo iegūdams šo skaistumu, viņš mazpamazām aizmirsa to, ka ir bijis kādreiz resns un līkām kājām.
Pat ja viņš ko būtu manījis, droši, ka šīs atmiņas viņam neliktos īpaši svarīgas. Taču aizmiršana norisinājās gluži nemanāmi. Un, kad atmiņas bija pilnībā izzudušas, Bastiānam šķita, ka viņš jau vienmēr bijis tāds kā tagad. Un taisni tādējādi viņa vēlēšanās būt skaistam tika pieklusināta, jo tas, kurš vienmēr tāds ir bijis, to vairs nevēlas.
Un, nonācis tik tālu, viņš jau izjuta zināmu neapmierinātību un viņā modās jauna vēlēšanās. Būt tikai skaistam — tā patiesībā nebija īstā vērtība! Viņš gribēja būt arī stiprs, stiprāks par visiem citiem. Pats stiprākais!
Ejot tālāk cauri nakts mežam Pelerīnam, viņam uzmācās izsalkums. Bastiāns šur un tur noplūca dažus savādas formas mirdzošus augļus un piesardzīgi nogaršoja, vai tie ir ēdami. Ne tikai — viņš ar prieku konstatēja! Izrādījās pat, ka tie garšo pavisam lieliski — daži skābeni, daži saldeni, daži mazliet rūgteni, bet visi gardi jo gardi. Iedams tālāk, viņš ēda tos citu pēc cita un sajuta, kāds brīnišķīgs spēks ieplūst kaulos.
Tikmēr spīgojošais pamežs bija kļuvis tik biezs, ka aizsedza skatienu uz visām pusēm. Un bez tam vēl no augšas uz leju sāka augt liānas un gaisa saknes un kopā ar biežņu savijās necaurejamos brikšņos. Bastiāns ar rokām sita pa krūmiem, izlauzdams sev taciņu, un biezoknis pašķīrās, it kā viņš būtu izmantojis mačeti, cukurniedru griežamo nazi. Aiz muguras eja tūliņ atkal aizvērās tik cieši, it kā tās vispār nebūtu bijis.
Zēns gāja tālāk, taču ceļu aizšķērsoja dižkoki, kuru stumbri bija pieplakuši cits citam, neatstādami ne spraugas.
Bastiāns ar abām rokām metās kokos — un atlieca divus stumbrus vienu no otra! Aizmugurē sprauga atkal bez trokšņa aizdarījās ciet.
Bastiāns mežonīgi iegavilējās.
Viņš bija mūžameža pavēlnieks!
Bridi zēns priecājās par to, ka lauž ceļu cauri džungļiem kā zilonis, kas dzirdējis Lielo saucienu. Viņa spēki neizsīka, ne bridi viņam nevajadzēja apstāties, lai atvilktu elpu, nebija dūrēju sānos un sirdsklauvju, viņš pat nenosvīda.
Taču beidzot Bastiāns bija pietiekami izplosījies un viņam radās vēlēšanās Perelīnu, savu valstību, vienreiz pārskatīt no augšas, lai redzētu, cik tālu tā jau sniedzas.
Viņš pētījoši paraudzījās uz augšu, saspļāva delnās, satvēra kādu liānu un sāka vilkties augšā, likdams roku virs rokas un nepiepalīdzot ar kājām, kā bija noskatījies to darām cirka artistus. Līdzīgi izbalējušam attēlam no sen pagājušām dienām uz mirkli atmiņā atausa fizkultūras stunda, kur, visai klasei labpatikā smejot, viņš bija šūpojies kā miltu maiss virves lejas galā. Viņš pasmaidīja. Droši, ka tagad viņiem mute no brīnumiem būtu palikusi vaļā, to redzot.
Klasesbiedri būtu lepni, ka pazīst vīnu. Taču viņš šiem pat nepiegrieztu vērību.
Ne vienu vienīgu reizīti neapstājies, Bastiāns galu galā aizsniedza zaru, no kura nokarājās liāna. Viņš apsēdās uz tā jāšus. Zars bija resns kā muca un fosforescēja no iekšas uz āru sarkanu gaismu. Bastiāns uzmanīgi piecēlās kājās un balansēdams devās uz koka stumbru. Arī šeit biezs vīteņaugu mudžeklis aizšķērsoja ceļu, taču viņš bez grūtībām izlauza sev eju.
Stumbrs te augšā joprojām bija tik resns, ka pieci vīri nespētu to rokām aptvert. Kāds cits sānu zars, kas auga no stumbra mazliet augstāk un uz citu pusi, nebija aizsniedzams no tās vietas, kur stāvēja Bastiāns. Tāpēc viņš palēcās, lai satvertu kādu gaisa sakni, un šūpojās šurpu turpu tik ilgi, kamēr viņam izdevās aizsniegt — atkal palecoties — augstāko zaru. No turienes savukārt varēja tikt pie nākamā. Viņš jau bija uzrāpies pa zarotni ļoti augstu, vismaz simt metru, taču kvēlojošās lapas un zari neatsedza skatu uz leju.
Kad Bastiāns bija ticis divtik augstu, vietumis pavērās spraugas, kas ļāva palūkoties atpakaļ. Taču tikai tad stāvoklis sametās īsti nopietns, taisni tāpēc, ka kļuva arvien mazāk zaru un zariņu. Un beidzot, nonākušam gandrīz līdz pašai augšai, Bastiānam vajadzēja apstāties, jo nemanīja vairs neko citu, pie kā varētu pieturēties, kā vien kailu, slidenu stumbru, kas joprojām vēl bija telegrāfa staba resnumā.
Bastiāns palūkojās uz augšu un ieraudzīja, ka šis stumbrs vai kāts izbeidzas aptuveni divdesmit metru augstāk milzu lielā, tumšsarkani mirdzošā ziedā. Kā lai tiek tur augšā, tas viņam nebija skaidrs. Taču Bastiānam vajadzēja tikt augšā, jo viņš negribēja palikt šeit, kur bija pašlaik. Viņš tātad apskāva stumbru un rāpās uz augšu pēdējos divdesmit metrus kā akrobāts. Stumbrs šūpojās šurpu turpu un locījās kā zāles stiebrs vējā.
Beidzot zēns atradās tieši zem zieda, kas atvērās kā tulpe uz augšu. Bastiānam izdevās vienu roku iebāzt starp ziedlapām un pieturēties, tad pastumt lapas citu no citas nost un uzvilkties augšā.
Kādu mirkli Bastiāns palika guļam, jo tagad zēnam tomēr mazlietiņ aptrūkās elpas. Taču itin drīz viņš piecēlās un paskatījās pāri sārti kvēlojošā milzu zieda malai kā no masta kurvja uz visām pusēm.
Skats bija lielisks, ne vārdos neizsakāms!
Augs, kura ziedā stāvēja Bastiāns, bija viens no visaugstākajiem visos džungļos, tāpēc zēna skatiens sniedzās ļoti tālu. Virs galvas joprojām vēl vel vēj ās samtainā tumsa kā bezzvaigžņu nakts debesis, taču apakšā neizsmeļamā krāsu daudzveidībā pletās Perelīna galotņu bezgalība, tālab acis viņam gandrīz vai pieplūda asarām.
Un Bastiāns stāvēja ilgi un veldzējās šajā skatā. Tā bija viņa valstība! Viņš to bija radījis! Viņš bija Perelīna valdnieks.
Un vēlreiz tālu pāri mirguļojošiem džungļiem pārskanēja viņa mežonīgais gaviļu kliedziens.
Taču naktsaugi klusu, liegi un neapturami auga un auga.
XVI.Krāsu tuksnesis Goabs
Kad Bastians bija izgulējis dziļu un ilgu miegu sārti mirdzošaja milzu ziedā un atvēris acis, viņš redzēja, ka virs galvas joprojām velvējas samta melnās nakts debesis. Zēns izstaipījās un apmierināts sajuta savos locekļos brīnišķīgu spēku.
Un atkal, pašam to nemanot, ar viņu bija notikusi kāda pārvērtība. Vēlēšanās būt stipram bija piepildījusies.
Tagad piecēlies un paraudzījies pāri milzu puķes malām visriņķī, viņš secināja, ka Perelīna augšana acīmredzot mazpamazām mitējusies. Nakts mežs vairs nebija ļoti pārvērties. Bastiāns nezināja, ka arī tam bija sakars ar viņa vēlmes piepildīšanos un ka vienlaikus tika izdzēstas viņā atmiņas par to, ka viņš bijis vārgs un neizveicīgs. Bastiāns bija skaists un spēcīgs, taču nezin kāpēc ar to nepietika. Tagad viņam tas šķita pat mazliet gļēvi. Tikai tad bija vērts būt skaistam un spēcīgam, ja tu esi arī norūdījies, sīksts un spartisks. Tāds kā Atrejs. Taču starp šīm mirdzošajām puķēm, kur vajadzēja tikai roku pastiept pēc augļiem, nebija iespējams tādam kļūt.