— Es tev apsolu,— Bastiāns sacīja.
Tad lauva devās ceļā, sākumā vēl lēnām un cienīgi, tad arvien ātrāk un ātrāk. Brīnīdamies Bastiāns vēroja, kā pie katra jauna smilšu pakalna lauvas spalva un krēpes maina krāsu, vienmēr atbilstoši kāpām. Drīz vien Graogramāns aulekšoja, lidot lidoja vareniem lēcieniem no vienas virsotnes uz nākamo, un dzīvnieka varenās ķetnas tikpat kā vairs nepieskārās zemei. Krāsas viņa spalvā mijās arvien straujāk, līdz Bastiānam acu priekšā sāka ņirbēt un viņš visas krāsas redzēja vienlaikus, tā, it kā milzīgais zvērs būtu viens vienīgs vizuļojošs opāls. Zēnam bija jāaizver acis. Vējš, karsts kā pekle, svilpoja gar ausīm un raustīja mēteli, kas plīvoja nopakaļ. Bastiāns juta muskuļu kustību lauvas ķermeni un saoda krēpju mežonīgo, satraucošo smaržu. Viņš spalgi un triumfējoši iekliedzās, tas skanēja kā plēsējputna brēciens, un Graogramāns atbildēja viņam ar rēkoņu, kas lika tuksnesim nodrebēt. Šajā acumirklī viņi abi bija saplūduši vienā veselumā, lai cik liela arī citkārt būtu atšķirība starp viņiem. Bastiāns atradās tādā kā nemaņā, no kuras atguvās tikai tad, kad izdzirdēja Graogramānu sakām:
— Mēs esam klāt, kungs. Vai tev nelabpatiktos nokāpt?
Vienā lēcienā Bastiāns stāvēja smiltīs. Skatienam pavērās vesels kalns melna klinšakmens lausku — vai varbūt tās bija kādas celtnes drupas? Bastiāns to nespētu pateikt, jo raibo smilšu pa pusei aizputinātiem akmeņiem, kas mētājās apkārt vai veidoja sabrukušus vārtu lokus, mūrus, kolonnas un terases, cauri stiepās dziļas plaisas un spraugas, un tie bija tādi kā izdobti, it kā smilšu vētras no senlaikiem būtu izlīdzinājušas to malas un grumbuļus.
— Šī te, mans kungs,— Bastiāns dzirdēja ieskanamies lauvas balsi,— ir mana pils un mans kaps. Ej iekšā — un būsi pirmais un vienīgais Graogramāna ciemiņš.
Saule tik ļoti vairs nesvilināja, liela un blāvi dzeltena tā mirdzēja virs pamales. Acīmredzot jājiens bijis daudz ilgāks, nekā Bastiānam licies. Kolonnu stumbeņi, klinšu ragi — vai kas tie arī būtu — meta jau garas ēnas. Drīz iestāsies vakars.
Sekojot lauvam cauri kādam tumšam vārtu lokam, kas veda Graogramāna pils iekšienē, Bastiānam likās, ka dzīvnieka soļi vairs nav tik spēcīgi kā iepriekš, ka tie kļuvuši gurdeni un smagi.
Cauri tumšai ejai, pa dažām kāpnēm, kas veda lejup un atkal augšup, viņi nonāca pie lielām durvīm, kuru spārni tāpat likās veidoti no melnas klints. Kad Graogramāns tām tuvojās, tās pašas no sevis atsprāga vaļā, un, kad Bastiāns bija izgājis cauri, tās viņam aiz muguras atkal aizvērās.
Tagad viņi stāvēja plašā zālē vai — pareizāk sakot — kādā alā, kuru apgaismoja simtiem griestu lampu. Uguns tajās līdzinājās raibajai liesmu ņirbai Graogramāna spalvā. Vidū raibām flīzēm klātā grīda pakāpienu veidā veda uz kādu apaļu laukumu, kurā gulēja melns klinšu bluķis. Graogramāns lēnām pavērsa pret Bastiānu skatienu, kas tagad atkal likās esam izdzisis.
— Drīz sitīs mana stunda, kungs,— lauva sacīja gluži vai čukstošā balsī,— mums vairs neatliks laika sarunai. Taču neuztraucies un gaidi dienu. Tas, kas vienmēr ir noticis, notiks arī šoreiz. Un varbūt tu man varēsi pateikt, kāpēc.
Tad viņš pagrieza galvu pret kādiem maziem vārtiņiem alas otrā galā.
— Ej iekšā, kungs, tur tev viss sagatavots. Šie apartamenti gaida tevi kopš neatminamiem laikiem.
Bastiāns devās uz vārtiņiem, taču, pirms tos atvēra, vēlreiz atskatījās. Graogramāns bija apsēdies uz melnā akmens bluķa un tagad pats bija melns kā klints. Balsī, kas gandrīz vairs nebija pat vārgi čuksti, lauva sacīja:
— Klausies, kungs, var gadīties, ka tu izdzirdēsi skaņas, no kurām tu izbīsies. Taču neuztraucies! Kamēr vien tev kaklā ir zīme, nekas ļauns tev nedraud.
Bastiāns pamāja, tad izgāja cauri vārtiņiem.
Priekšā pletās brīnišķīgi grezna telpa. Grīda bija izklāta mīkstiem, raibum raibiem paklājiem. Tievās kolonnas, uz kurām balstījās daudzējādas velves, bija klātas ar zelta mozaīku, tā ka griestu lampu gaisma, kas arī šeit zaigoja visās krāsās, tika atstarota tūkstoš atspulgos. Kādā stūrī stāvēja plats dīvāns ar dažnedažādām mīkstām segām un spilveniem, virs tā slējās azūrzila zīda telts. Citā stūri klinšu grīdā bija izkalts liels peldbaseins, kurā kūpēja zeltains šķidrums. Uz kāda zema galdiņa stāvēja bļodiņas un trauciņi ar ēdieniem, arī karafe ar rubīnsārtu dzērienu un zelta kauss.
Bastiāns apsēdās turka pozā pie galdiņa un ķērās klāt. Dzēriens bija sūrs, stiprs un brīnišķīgi veldzēja slāpes. Visi ēdieni šķita pilnīgi nepazīstami. Zēns pat nespētu pateikt, vai tās ir pastētes vai lielas pākstis, vai rieksti. Daži kārumi izskatījās pēc ķirbjiem un melonēm, taču garša bija gluži citāda, asa un piparota. Tas viss likās satraucoši un lieliski. Bastiāns mielojās, kamēr bija paēdis.
Tad zēns izģērbās — tikai zīmi nenoņēma — un iekāpa baseinā. Brīdi viņš plunčājās pa ugunīgo ūdeni, mazgājās, ienira un sprauslāja kā valzirgs, tad pamanīja savāda izskata pudeles, kas stāvēja peldbaseina malā. Viņš tās noturēja par šampūniem. Neko ļaunu nedomādams, Bastiāns no katras pudeles mazliet iepilināja ūdeni. Taču šīs piles bija zaļas, sarkanas un dzeltenas liesmas, kas šaudījās pa baseina virspusi šurpu turpu, un gaisā pacēlās viegli dūmi. Uzvēdīja sveķu un rūgtenu zālīšu smarža.
Beidzot zēns izkāpa no baseina, noslaucījās mīkstos dvieļos, kas bija jau sagatavoti, un atkal apģērbās. Turklāt lampas telpā piepeši it kā nedaudz satumsa. Un tad līdz viņa ausij izlauzās kāda skaņa, -kas lika pārskriet pār muguru aukstām tirpām: brīkšķēja un brakšķēja, it kā liela ledus klints tiktu saspridzināta, un šis troksnis pārvērtās vaidā, kas kļuva arvien klusāks.
Bastiāns klausījās pukstošu sirdi. Viņš atcerējās Graogramāna vārdus, ka nevajagot uztraukties.
Skaņa vairs neatkārtojās. Taču klusums gandrīz vai šķita vēl briesmīgāks. Zēnam gribējās zināt, kas tur noticis!
Bastiāns atvēra guļamistabas durvis un ieskatījās lielajā alā. Sākumā nebija redzamas nekādas pārmaiņas, izņemot to, 1<a lampas
dega drūmāk un gaisma sāka pulsēt kā sirdspuksti, kas kļūst arvien lēnāki. Lauva joprojām sēdēja tajā pašā pozā uz melnā klinšu bluķa un, likās, paskatījās uz Bastiānu.
— Graogramān!— Bastiāns klusītiņām uzsauca.— Kas šeit notiek? Kas tas bija par troksni? Vai tu tas biji?
Lauva neatbildēja un nekustējās, tomēr, kad Bastiāns nāca tam tuvāk, zvērs sekoja viņam ar acīm.
Bastiāns vilcinādamies izstiepa roku, lai noglaudītu krēpes, taču, tiklīdz bija tām pieskāries, viņš izbijies sarāvās. Tās bija cietas un ledus aukstas kā melnā klints. Tāda pati likās Graogramāna seja un ķetnas.
Bastiāns nezināja, ko iesākt. Viņš redzēja, ka lielo durvju melnie akmens spārni lēnām atveras. Tikai nonācis garajā, tumšajā ejā un kāpdams pa kāpnēm augšā, viņš pats sev nesaprašanā vaicāja, ko viņš tur īstenībā ārā var meklēt. Šajā tuksnesī nevarēja būt neviena, kas spētu glābt Graogramān u.
Taču tur vairs nebija tuksnesis!
Naksnīgā tumsa visapkārt sāka kvēlot un spīguļot. Miljoniem sīku augu asniņu sāka dīgt no smilšu graudiņiem, kas tagad atkal bija sēklu graudiņi. Nakts mežs Perelīns bija sācis no jauna augt!
Bastiāns pēkšņi nojauta, ka Graogramāna sastingšanai ar to ir kāds sakars.
Viņš atkal atgriezās alā. Gaisma lampās vēl raustījās, bet ļoti vārgi. Zēns piegāja pie lauvas, apvija rokas ap viņa vareno kaklu un piespieda savu seju pie dzīvnieka purna.
Tagad arī lauvas acis bija melnas un nedzīvas kā klints. Graogramāns bija pārakmeņojies. Gaismas vēl pēdējo reizi noraustījās, un tad alā kļuva tumšs kā kapā.