— Tas ir tik dīvaini,— zēns nobeidza savu stāstu,— tiklīdz man rodas kāda vēlēšanās, tūliņ notiek kaut kas tāds, kam ir vistiešākais sakars ar šo vēlēšanos, un tā piepildās. Turklāt tā nav mana izdoma, saproti? To es nemaz nespētu. Nekad es nebūtu spējis izgudrot visus tos dažādos nakts augus Perelīnā. Vai Goaba krāsas … vai tevi! Viss ir daudz brīnišķīgāks un īstenāks, nekā es- to būtu varējis iztēloties. Un tomēr — viss uzrodas vienmēr tikai tad, kad es to esmu vēlējies.
— Tas tāpēc, ka tu nēsā rotu AURINU,— lauva sacīja.
— Es nesaprotu kaut ko citu,— Bastiāns mēģināja paskaidrot.
— Vai tas viss uzrodas tikai tad, kad es esmu to vēlējies? Vai ari tas ir bijis jau pirms tam un es to esmu tikai kaut kā uzminējis?
— Abējādi,— Graogramāns sacīja.
— Bet kā tas var būt?— Bastiāns gandrīz nepacietībā iesaucās.
— Tu taču esi šeit, Goaba tuksnesī, jau nezin cik ilgi. Istaba tavā pilī mani gaidījusi jau izsenis. Zobens Sikānda bija man paredzēts jau kopš neatminamiem laikiem — tu pats to sacīji!
— Tā tas ir, kungs.
— Bet es — es esmu Fantāzijā tikai kopš pagājušās nakts! Tātad tas viss nav radies tikai kopš manas ierašanās!
— Kungs,— lauva mierīgi atbildēja,— vai tad tu nezini, ka Fantāzija ir stāstu valstība? Pats stāsts var būt jauns un tomēr vēstīt par senseniem laikiem. Pagātne rodas līdz ar pašu stāstu.
— Tad jau ari Perelīnam vajadzētu būt vienmēr bijušam,— Bastiāns, nezinādams padoma, minēja.
— Tiklīdz tu nosauci to vārdā, kungs,— Graogramāns atbildēja,
— tas pastāvējis kopš seniem laikiem.
— Vai tu gribi sacīt, ka es to esmu radījis? Lauva bridi klusēja, pirms atbildēja:
— To tev var pateikt tikai Bērnišķā ķeizariene. No viņas tu esi visu saņēmis.
Lauva piecēlās.
— Ir laiks, kungs, mums jāatgriežas manā pilī. Saule jau riet, un ceļš ir tāls.
Šajā vakarā Bastiāns palika pie Graogramāna, kas atkal bija apgūlies uz melnā klinšu bluķa. Viņi vairs daudz nerunāja viens ar otru. Bastiāns atnesa sev no guļamistabas, kurā atkal stāvēja zemais galdiņš, it kā nezināms gars ar savu roku būtu to uzklājis, ēdienu un dzērienu. Viņš paēda, sēdēdams uz kāpnēm, kas veda uz klinšu bluķi.
Kad gaisma lampās kļuva tumšāka un sāka pulsēt kā sirdspuksti, kas kļūst arvien lēnāki, viņš piecēlās un, nebilzdams ne vārda, aplika rokas lauvam ap kaklu. Krēpes bija stingras un izskatījās kā sacietējusi lava. Un tad atkal atskanēja šis briesmīgais troksnis, taču Bastiānam vairs nebija baiļu. No jauna viņam saskrēja acīs asaras, šoreiz aiz bēdām par Graogramāna pastāvīgajām ciešanām.
Vēlāk naktī Bastiāns taustīdamies vēlreiz izgāja laukā un ilgu laiku vēroja, kā bez skaņas aug mirdzošie naktsaugi. Tad viņš atgriezās alā un atkal nolikās gulēt starp lauvas ķetnām, kas bija pārakmeņojušās.
Daudzas dienas un naktis viņš ciemojās pie Raibās nāves, un viņi sadraudzējās. Dažu labu stundu tuksnesī abi pavadīja mežonīgās spēlēs. Bastiāns noslēpās starp smilšu kāpām, tomēr Graogramāns viņu vienmēr atrada. Viņi skrēja sacensībās, taču lauva bija tūkstoškārt ātrāks. Viņi pat pa jokam cīkstējās viens ar otru, lauzās un spēkojās — te Bastiāns bija viņam cienīgs pretinieks. Kaut arī tā, protams, bija tikai spēle, Graogramānam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai jaudātu noturēties zēnam pretī. Neviens no abiem nespēja otru uzveikt.
Reiz, kad viņi tā bija plosījušies, Bastiāns, palicis gluži bez elpas, apsēdās un vaicāja:
— Vai es drīkstu palikt pie tevis uz visiem laikiem?
Lauva papurināja krēpes.
— Nē, mans kungs.
— Kāpēc ne?
— Šeit ir tikai dzīvība un nave, tikai Perelīns un Goabs, bet nav nekādu notikumu. Tevi gaida tavs stāsts. Tu nedrīksti palikt šeit.
— Bet es taču netieku prom,— Bastiāns iebilda.— Tuksnesis ir daudz par lielu, lai jzkļūtu no tā laukā. Un tu mani nevari iznest, jo tuksnesis ir vienmēr ap tevi.
— Fantāzijā ceļus tu vari atrast tikai ar savu vēlēšanos,— Graogramāns sacīja.— Un tu spēj iet vienmēr tikai no vienas vēlēšanās uz nākamo. Tu nevari aizsniegt to, ko nevēlies. Tāda nozīme šeit ir vārdiem «tuvu» un «tālu». Un nepietiek arī tikai ar to, ka tu gribi aiziet no kādas vietas. Tev jāzina, kur tu gribi nonākt. Tev jāļauj savām vēlmēm tevi vadīt.
— Bet es nemaz nevēlos tikt prom,— Bastiāns atbildēja.
— Tev tomēr vajadzēs atrast savu nākamo vēlēšanos,— Graogramāns atteica gluži vai bargi.
— Un ja es to atrodu,— Bastiāns jautāja,— kā tad es varēšu no šejienes aiziet?
— Paklausies, kungs,— Graogramāns klusi sacīja,— Fantāzijā ir kāda vieta, kas uz visurieni aizved un ko no visurienes var aizsniegt. Šo vietu sauc par Tūkstoš durvju templi. Neviens šo templi nekad nav redzējis no ārpuses, jo tās nemaz nav šim templim. Taču tā iekšpuse sastāv no durvju labirinta. Kurš to grib iepazīt, tam jāuzdrošinās turp ieiet iekšā.
— Kā tas iespējams, ja templim pat nevar tuvoties no ārpuses?
— Ikvienas durvis,— lauva turpināja,— ikvienas durvis Fantāzijā, pat visparastākās kūts vai virtuves durvis, jā, arī skapja durvis noteiktā mirklī var kļūt par ieejas vārtiem Tūkstoš durvju templī. Ja mirklis ir garām, tās atkal kļūst par tām pašām, kas bijušas iepriekš. Tāpēc neviens nevar divreiz ieiet pa tām pašām durvīm. Un nevienas no tūkstoš durvīm neved atpakaļ uz turieni, no kurienes tu esi ienācis. Atpakaļceļa nav.
— Bet, ja esi reiz iegājis iekšā,— Bastiāns vaicāja,— vai tad ir iespējams atkal kaut kur iziet laukā?
— Jā,— lauva atbildēja,— tikai tas nav tik vienkārši kā parastās celtnēs. Jo caur labirinta tūkstoš durvīm tevi spēj vest tikai īsta vēlēšanās. Kuram tās nav, tam jāmaldās pa labirintu tik ilgi, līdz tas zina, ko vēlas. Un gadās, ka reizēm paiet ļoti ilgs laiks.
— Un kā lai atrod ieeju templī?
— Vajag vēlēties.
Bastiāns ilgi domāja, tad sacīja:
— Savādi, ka nevar vēlēties vienkārši to, ko grib. No kurienes gan mūsos rodas vēlēšanās? Un kas tas vispār ir — vēlēšanās?
Graogramāns raudzījās uz zēnu lielām acīm, taču neatbildēja.
Dažas dienas vēlāk viņiem vēlreiz gadījās ļoti svarīga saruna.
Bastiāns bija parādījis lauvam uzrakstu dārglietas otrajā pusē.
— Kā to saprast?—viņš vaicāja. — «Dari to, ko tu gribi!»—tas taču nozīmē, ka es drīkstu darīt visu, ko vien vēlos, vai tev tā neliekas?
Graogramāna seja pēkšņi izskatījās šausminoši nopietna un acis iekvēlojās.
— Nē,— viņš sacīja zemajā, rēcošajā balsī,— tas nozīmē, ka tev jāpilda tava Patiesā vēlēšanās. Un nekas nav grūtāk.
— Mana Patiesā vēlēšanās?— Bastiāns aizgrābtībā atkārtoja. — Kas tā ir?
— Tas ir tavs dziļākais noslēpums, kuru tu nezini.
— Kā tad lai es to izdibinu?
— Ejot vēlmju ceļu no vienas pie nākamās un līdz pēdējai. Tas tevi aizvedīs pie tavas Patiesās vēlēšanās.
— Tas gan man neliekas pārāk smagi,— Bastiāns iebilda.
— Tas ir pats bīstamākais no visiem ceļiem,— lauva aizrādīja.
— Kāpēc?— Bastiāns vaicāja.— Man nav bail.
— Runa nav par to,— Graogramāns norēcās,— šis ceļš prasa vislielāko godīgumu un piesardzību, jo ne pa vienu citu ceļu nav tik viegli pilnīgi nomaldīties.
— Vai tu domā tāpēc, ka ne visas vēlēšanās, kas rodas, ir labas?— Bastiāns tincināja.