Lauva šaustīja ar savu asti smiltis, kurās gulēja, tad pieglauda ausis un savilka krunkās purnu, viņa acīs dzirkstīja liesmas. Bastiāns neviļus sarāvās, kad Graogramāns ierunājās balsī, kas atkal lika nodrebēt zemei:
— It kā tu zinātu, kas ir vēlēšanās! It kā tu zinātu, kas ir labs!
Nākamajās dienās Bastiāns daudz domāja par visu to, ko Raibā
nāve bija teikusi. Taču ir lietas, kuras ar domāšanu vien nav iespējams izdibināt,— tās ir jāuzzina. Un tāpēc zēns tikai krietni vēlāk, pēc tam, kad daudz ko bija piedzīvojis, atcerējās Graogramāna vārdus un sāka tos saprast.
Šajā laikā ar Bastiānu atkal bija notikušas kādas pārmaiņas. Pie visām dāvanām, kuras viņš bija saņēmis kopš satikšanās ar Mēness meitiņu, tagad bija nākusi klāt arī drosme. Un, kā jau aizvien, arī šoreiz viņam par to bija kaut kas atņemts, proti, atmiņas par agrāko bailīgumu.
Un, tā kā tagad vairs nebija nekā, no kā viņš baidītos, tad sākumā nemanāmi, vēlāk arvien jaušamāk skaidrus apveidus pieņēma jauna vēlēšanās. Bastiāns vairs nevēlējās ilgāk būt viens. Bastiāns gribēja savas spējas parādīt citiem, gribēja tikt apbrīnots un iekarot slavu.
Un kādu nakti, atkal vērodams, kā aug Perelīns, viņš pēkšņi sajuta, ka šī ir pēdējā reize, ka viņam jāatvadās no mirdzošā nakts meža burvīguma. Kāda iekšēja balss sauca viņu prom.
Bastiāns vēl pameta pēdējo skatienu uz zaigojošo krāsu bagātību, tad nokāpa lejā Graogramāna kapa alā un apsēdās tumsā uz pakāpieniem. Viņš nespētu pateikt, ko gaida, tikai zināja, ka viņš šajā naktī nedrīkst gulēt.
Laikam Bastiāns sēžot tomēr bija mazliet iesnaudies, jo piepeši iztrūkās, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.
Durvis, kas veda uz guļamistabu, bija pavērušās. No spraugas cauri tumšajai alai krita garš sarkanīgas gaismas stars.
Bastiāns piecēlās. Vai durvis šajā mirklī būtu pārvērtušās par ieeju Tūkstoš durvju templī? Viņš nedroši piegāja pie spraugas un mēģināja pa to ieskatīties. Nekas nebija redzams. Tad atkal sprauga sāka lēnām vērties ciet. Tūliņ pēdējā iespēja būs prom, palaista garām!
Zēns vēlreiz pagriezās pret Graogramānu, kas nekustīgi un izdzisušām akmens acīm sēdēja uz sava klints bluķa. Gaismas strēle no durvīm krita taisni uz viņu.
— Dzīvo sveiks, Graogramān, un paldies par visu!— Bastiāns klusi atvadījās.— Es atgriezīšos, es katrā ziņā atgriezīšos.
Tad viņš izslīdēja cauri durvju spraugai, kas aiz muguras tūliņ atkal aizvērās.
Bastiāns nezināja, ka viņš doto solījumu neturēs. Tikai daudz, daudz vēlāk nāks viņa vārdā kāds cits un izpildīs solījumu viņa vietā.
Taču tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Purpura gaisma lēniem viļņiem plūda pār telpas grīdu un sienām. Tā bija sešstūraina istaba, tāda pati kā bišu vaska šūna. Katrā otrajā sienā atradās kādas durvis, pārējās trīs sienas, kas atradās starpā, bija apgleznotas ar īpašām bildēm. Tās bija sapņu ainavas un radījumi, kas varēja būt pa pusei augi, pa pusei dzīvnieki. Pa vienām durvīm Bastiāns bija ienācis, pārējās divas atradās priekšā pa labi un pa kreisi. Pēc formas tās bija pilnīgi vienādas, tikai kreisās bija melnas un labās baltas. Bastiāns izšķīrās par baltajām.
Nākamajā istabā valdīja dzeltenīga gaisma. Sienas bija tādā pašā izkārtojumā. Zīmējumos bija attēloti visvisādi rīki, no kuriem Bastiāns nespēja tikt gudrs. Vai tie bija darbarīki vai ieroči? Abas durvis, kas veda pa kreisi un pa labi tālāk, bija vienādā krāsā — dzeltena, tikai kreisas bija augstas un šauras, kurpretī labās bija zemas un platas. Bastiāns izgāja pa kreisajām.
Istaba, tāpat kā abas iepriekšējās, bija sešstūraina, tikai ar zilganu gaismu. Uz sienām bija uzzīmēti savīti ornamenti vai kāda svešāda alfabēta rakstu zīmes. Šeit abas durvis pēc formas bija vienādas, taču no dažāda materiāla — vienas no koka, otras no metāla. Bastiāns izšķīrās par koka dunam.
Nav iespējams aprakstīt visas durvis un istabas, pa kurām izgāja Bastiāns savos klejojumos pa Tūkstoš durvju templi. Bija tādi vārtiņi, kas izskatījās pēc lieliem atslēgcaurumiem, vai tādi, kas līdzinājās ieejām alā, bija zelta durvis un sarūsējušas durvis, polsterētas un naglām apsistas, plānas kā papīrs un biezas kā seifa durvis, vienas izskatījās pēc milža mutes, bet kādas citas vajadzēja atvērt kā paceļamo tiltu, bija tādas kā liela auss un tādas kā piparkūka, tādas kā krāsns aizšaujamais un tādas, kuras vajadzēja atpogāt. Katru reizi abām durvīm, kas veda laukā no istabas, bija kaut kas kopējs — forma, materiāls, izmēri, krāsa — un kaut kas arī tās pilnībā atšķīra citu no citas.
Bastiāns jau daudzas reizes bija iegājis no vienas sešstūrainas telpas nākamajā. Katra izvēle, kuru zēns izdarīja, veda arvien pie jaunas izvēles, kas atkal lika izvēlēties. Taču nekas nemainījās: viņš joprojām atradās Tūkstoš durvju templī — un tur arī paliktu. Tomēr, iedams tālāk un arvien tālāk, viņš sāka prātot, kāpēc tas ir tā. Ar vēlēšanos gan pietika, lai nonāktu labirintā, taču tā acīmredzot nav bijusi pietiekami skaidra, lai atrastu arī ceļu laukā. Bastiāns bija vēlējies nonākt sabiedrībā. Piepeši viņš apjauta, ka nebija iedomājies neko tieši. Un tas ne mazākā mērā nepalīdzēja izšķirties vai izvēlēties durvis no stikla vai no pinuma. Līdz šim arī izvēle tika izdarīta vienkārši uz labu laimi, daudz nedomājot. Patiesībā zēns tikpat labi būtu varējis iet arī pa citām durvīm. Tikai tā viņš nekad netiktu laukā.
Taisni šobrīd zēns stāvēja kādā telpā, ko pildīja zaļgana gaisma. Trīs no sešām sienām bija apgleznotas ar mākoņiem. Durvis pa kreisi bija no balta perlamutra, pa labi no melna melnkoka. Un pēkšņi viņš zināja, ko vēlas: Atreju!
Perlamutra durvis atgādināja laimes pūķi Fuhūru, kura zvīņas mirdzēja kā balts perlamutrs, tātad Bastiāns izšķīrās par šīm durvīm.
Nākamajā telpā atkal bija divas durvis: vienas — pītas no zāles, otras — veidotas no metāla restēm. Bastiāns izvēlējās pītās zāles durvis, jo domāja par Zāles jūru, par Atreja dzimteni.
Vēl tālākajā telpā atkal bija divas durvis, kas atšķīrās tikai ar to, ka vienas bija no ādas, otras no filca. Bastiāns, protams, izgāja pa ādas durvīm.
Un atkal viņš nonāca divu durvju priekšā, un te viņam tomēr vajadzēja vēlreiz padomāt. Vienas bija purpursārtas, otras olīvzaļas. Atrejs bija zaļādainis un valkāja purpura bifeļa ādas mēteli. Uz olīvzaļajām durvīm bija uzzīmētas dažas vienkāršas zīmes ar baltu krāsu, tās atgādināja zīmes Atrejam uz pieres un vaigiem, kad vecais Kairons bija atnācis pie viņa. Taču uz purpursārtajām durvīm bija tās pašas zīmes, bet par to, ka tādas pašas zīmes būtu bijušas uz Atreja mēteļa, Bastiāns nezināja. Tātad tām vajadzēja būt durvīm, kas ved nevis pie Atreja, bet pie kāda cita.
Bastiāns tātad atvēra olīvzaļas durvis — un bija ticis brīvībā!
XIX.Dīvaina sabiedrība
ļoti izbrīnīts tomēr Bastians jutas, ka bija nonācis nevis, piemēram, Zāles jūrā, bet gan kādā gaišā, pavasarīgā mežā. Saules stari lauzās cauri jaunajām lapām, un to gaismas un ēnu spēle spulgojās sūnā. Smaržoja pēc zemes un sēnēm, un dzestro gaisu pieskandināja putnu dziesmas.
Bastiāns pagriezās riņķī un ievēroja, ka nupat iznācis no kādas mazas meža kapelas. Tobrīd tātad šie vārtiņi ir veduši laukā no Tūkstoš durvju tempļa. Bastiāns atvēra tos vēlreiz, taču ieraudzīja vienīgi šauro, mazo kapelas telpu. Jumtā vēl bija atlikušas tikai dažas