— Nesteidzini mani, es atpaliku ar nolūku, kungs.
— Kāpēc?— Bastiāns vaicāja.
— Es zinu, kas tu esi, kungs.
— Kā tu to zini?
— Tas, kas nav īsts ēzelis, bet ir tikai pusēzelis, jūt tādas lietas. Pat zirgi kaut ko manīja. Nesaki man neko, kungs. Es labprāt stāstītu saviem bērniem un mazbērniem, ka esmu nesusi glābēju un pirmā viņu sveikusi. Tikai tādām kā man diemžēl nav bērnu.
— Kā tevi sauc?— Bastiāns jautāja.
— Jiha, kungs.
— Paklausies, Jiha, nelaupi man to prieku un paturi sākumā pie sevis to, ko tu zini. Labi?
— Labprāt, kungs.
Un tad zirgēzelīte sāka rikšot, lai atkal panāktu pārējos.
XX.Sudraba pilsēta Amargānta
Meza mala ceļinieki apstajas. Apbrīna pilni viņi raudzījas lejup uz Amargāntu, kas mirdzēja saulē. Mežs izbeidzās uz kāda pakalna, un no šejienes pavērās plašs skats pār lielo ezeru, kurš zaigoja gluži vai vijolīšu zilumā un kuru no visām pusēm ieskāva cits citam līdzīgi, mežiem apauguši pakalni. Un šā ezera vidū pletās sudraba pilsēta Amargānta. Visas mājas stāvēja uz kuģiem, lielās pilis uz platām baržām, mazākās uz barkām un laivām. Un ikviena māja un ikviens kuģis bija no sudraba, no smalki gravēta un meistarīgi apstrādāta sudraba. Mazo un lielo piļu logi un durvis, tornīši un balkoni bija
darināti no tik skaista sudraba pinuma, ka nekas tamlīdzīgs Fantāzijā nebija redzēts. Itin visur uz ezera peldēja laivas un kuģi, kas veda apmeklētājus no krasta uz pilsētu. Tā arī varonis Hinreks un viņa svīta tagad steidzās uz krastmalu, kur gaidīja kāds sudrabprāmis ar brīnišķīgi uzliektu priekšgalu. Vietas uz tā pietika visiem, arī zirgiem un nastu nesējiem dzīvniekiem.
Ceļā Bastiāns uzzināja no pārcēlāja, kuram, starp citu, mugurā bija drēbes no sudraba auduma, ka ezera vijolīšzilais ūdens ir tik sāļš un sūrs, ka ilgi nekas nav spējis turēties pretī tā ārdošajai iedarbei — nekas, izņemot sudrabu. Ezers saucās Murhu jeb Asaru ezers. Sen pagājušos laikos Amargānta esot pārvietota ezera vidū, lai nodrošinātos pret uzbrukumiem, un katrs, kurš mēģinājis ar koka kuģiem vai dzelzs laivām to aizsniegt, esot nogrimis un pazudis, jo ūdens īsā laikā saēdis gan kuģi, gan apkalpi. Taču tagad esot cits iemesls, kāpēc Amargānta atstāta uz ūdens. Iedzīvotājiem, proti, patīk savas mājas laiku pa laikam pārkārtot un ielas un laukumus izveidot pa jaunam. Ja, piemēram, divas ģimenes, kas dzīvojušas pilsētas pretējās malās, sadraudzējas vai saradojas, jaunajai paaudzei saprecoties, tad viņas pamet savas līdzšinējās atrašanās vietas un savus sudraba kuģus vienkārši novieto līdzās, tādējādi kļūdamas par kaimiņiem. Sudrabs, starp citu pieminot, bija īpašs un tikpat vienreizējs kā neatkārtojamais skaistums, ko tam devusi apstrāde.
Bastiāns labprāt būtu vēl kaut ko vairāk par to uzzinājis, taču prāmis bija nonācis pilsētā, un viņam vajadzēja izkāpt kopā ar saviem ceļabiedriem.
Vispirms viņi meklēja kādu iebraucamo vietu, lai rastu pajumti sev un saviem dzīvniekiem. Tas it nemaz nebija vienkārši, jo ceļinieki, kas ieradušies uz sacensībām no tuvienes un tālienes, bija Amargāntu gluži vai iekarojuši. Beigās viņi tomēr atrada vietu kādā viesnīcā. Vezdams zirgēzelīti stallī, Bastiāns tai pačukstēja ausī:
— Neaizmirsti savu solījumu, Jiha. Drīz mēs atkal redzēsimies.
Jiha tikai pamāja ar galvu.
Pēc tam Bastiāns paskaidroja ceļabiedriem, ka nevēlas viņiem būt ilgāk par apgrūtiifajumu un mīļuprāt aplūkotu pilsētu pats uz savu roku. Viņš pateicās par laipnību un atvadījās. īstenībā viņš dega nepacietībā satikt Atreju.
Lielos un mazos kuģus savā starpā savienoja laipas, cita bija šaura un smalka, tā ka ikreiz tai pāri varēja iet tikai vienatnē, cita plata un grezna kā iela, uz kuras drūzmējas pūļi. Bija ari izliekti tilti ar jumtu pār tiem, un kanālos starp piļu kuģiem peldēja šurpu turpu simtiem mazu laiviņu. Taču, lai kur ari ietu un stāvētu, pamats zem kājām nemitīgi un viegli šūpojās augšup un lejup, it kā atgādinot, ka visa pilsēta peld uz ūdens.
Iebraucēju pūlis, kas gluži vai pārplūdināja pilsētu, bija tik raibs un dažāds, ka tā apraksts prasītu veselu grāmatu. Amargāntiešus varēja viegli pazīt, jo tiem visiem mugurā bija sudrabauduma drēbes, kas bija gandrīz vai tikpat skaistas kā Bastiāna mētelis. Arī viņu mati bija sudraboti, augumi lieli un spēcīgi un vijolīšu zilās acis bija tikpat zilas kā asaru ezers Murhu. Pilsētas viesu lielākā daļa gluži tik skaista vis nebija. To vidū bija muskuļoti milži ar galvu, kas varenajos plecos izskatījās maza kā ābolitis. Apkārt skraidīja drūma un pārgalvīga izskata nakts dauzoņas, savrup klīstoši zēni, no kuriem, šķiet, labāk turēties pa gabalu. Tur bija jokdari ar žiglām acīm un žiglām rokām, tur uzpūtīgā gaitā apkārt klīda dūru varoņi, kuriem dūmi vēlās no mutes un deguna. Kā dzīvi vilciņi tur virpuļoja apkārt acu apmānītāji un uz zarainām kājām smagiem soļiem slāja meža gari, nesdami resnas vāles pār plecu. Reiz Bastiāns pat ieraudzīja kādu klinšu grauzēju, kura zobi rēgojās laukā no mutes kā tērauda kalti. Sudraba laipa ieliecās no svara, kad viņš stampāja savu ceļu. Taču, pirms Bastiāns paguva uzjautāt, vai viņa vārds varbūt ir Pjernrahcarks, viņš jau bija pazudis burzmā.
Beidzot Bastiāns sasniedza pilsētas centru. Un tā bija vieta, kur notika sacensības. Tās ritēja jau pilnā sparā. Uz liela, apaļa laukuma, kas izskatījās pēc milzīgas cirka arēnas, simtiem sacensību dalībnieku mērojās spēkiem un rādīja, ko spēj. Apkārt plašajam aplim drūzmējās līdzjutēji, kas uzmundrināja sacensību dalībniekus ar saucieniem, ari apkārtstāvošo piļu logi un balkoni lūztin lūza no skatītājiem, un dažiem pat bija izdevies uzrāpties uz jumtiem, kas rotāti ar sudraba pinumiem.
Taču Bastiāns sākumā nebija tik ļoti ieinteresēts izrādē, ko sniedza sacensību dalībnieki. Viņš gribēja atrast Atreju, kas noteikti no kādas vietas sekoja sacensībām. Un tad viņš ievēroja, ka pūlis arvien atkal gaidu pilns raugās uz kādu noteiktu pili — pirmām kārtām tad, kad kādam no sāncenšiem izdevās acīm redzami parādīt sevišķi iespaidīgu numuru. Tomēr Bastiānam vispirms vajadzēja tikt pāri kādam izliektam tiltam un tad uzrāpties tādā kā laternas stabā, lai varētu pamest skatienu uz šo pili.
Tur uz plata balkona bija uzlikti divi augsti sudraba krēsli. Vienā sēdēja kāds ļoti vecs virs, kura sudrabotā bārda un mati cirtojās lejup līdz pašai jostasvietai. Tam vajadzēja būt sudrabsirmgalvim Kvērkvobadam. Blakus viņam sēdēja kāds zēns, aptuveni Bastiāna gados. Kājās viņam bija garas bikses no mīkstas ādas, ķermeņa augšdaļa bija kaila, tā ka bija redzama viņa olīvzaļā āda. Šaurās sejas izteiksme bija nopietna, gluži vai barga. Garie, zilmelnie mati bija pakausī sasieti ar ādas saitēm. Ap pleciem viņam bija purpursarkans mētelis. Zēns raudzījās mierīgi un tomēr savādi saspringti lejā uz cīņu laukumu. Šķita, ka nekas nepaslīd garām viņa tumšajām acīm. Atrejs!