Šajā mirklī atvērtajās balkona durvīs Atrejam aiz muguras parādījās vēl kāda cita — ļoti liela seja, kas izskatījās līdzīga lauvam, tikai spalvas vietā tai bija perlamutra zvīņas un no puma nokarājās gara, balta vaļa bārda. Dzirkstošās acu bumbas bija rubīn sarkanas, un, kad šī galva pacēlās virs Atreja, varēja redzēt, ka tā turas uz gara, lunkana un tāpat ar perlamutra zvīņām klāta kakla, ko ieskāva krēpes kā balta uguns. Tas bija laimes pūķis Fuhūrs. Un šķita, ka tas kaut ko pačukst Atrejam ausī, jo zēns pamāja.
Bastiāns noslīdēja lejā no laternas staba. Viņš bija pietiekami daudz redzējis un tagad pievērsa uzmanību sacensību dalībniekiem.
Patiesībā viss šeit notiekošais bija drīzāk varena, neparasta cirka izrāde, nevis patiesas un īstas sacensības. Tiesa, tur taisni tobrīd cīkstējās divi milži, kurn ķermeņi bija sasējušies vienā lielā mezglā, kas valstījās šurpu turpu, tiesa, šur un tur bija tādi paši vai arī atšķirīgi pāri, kas demonstrēja savu māku zobenu cīņā vai prasmi apieties ar milnu vai šķēpu, taču, protams, tā nebija cīņa uz dzīvību un nāvi. Tas pat atbilda spēles noteikumiem — parādīt, cik godīgi un pieklājīgi katrs cīnās un cik labi māk valdīt pār sevi. Sacensību dalībnieks, kurš būtu padevies naidam vai godkārei un nopietni ievainojis savu cīņu partneri, tik un tā nekavējoties tiktu atzīts par zaudētāju. Visvairāk bija to, kas centās pierādīt savu veiklību loka šaušanā vai demonstrēt savus spēkus, ceļot milzu svarus, citi apliecināja savus talantus, rādīdami akrobātiskus trikus vai izturēdami visvisādus drosmes*"pārbaudījumus. Cik atšķirīgi bija pretendenti, tik daudzveidīgi bija to demonstrējumi.
Kas uzveikts, tam vajadzēja atstāt laukumu, un tā arēna kļuva mazpamazām tukšāka un tukšāka. Tad Bastiāns redzēja, ka laukumā iznāk Hīkrions Stiprais, Hīsbalds Žiglais un Hīdorns Sīkstais. Varoņa Hinreka un viņa pielūgtās princeses Oglamāras tur nebija.
Ap šo laiku arēnā atradās vēl aptuveni simt sāncenšu. Tā kā palikušie jau bija labākie no labākajiem, Hīkrionam, Hīsbaldam un Hīdornam nebūt nenācās tik viegli, kā viņi, iespējams, bija iedomājušies, sevi apliecināt pretinieku priekšā. Pagāja visa pēcpusdiena, kamēr Hīkrions pierādīja, ka ir pats varenākais starp stipriniekiem, Hīsbalds — veiklākais starp žiglajiem un Hīdorns — izturīgākais starp sīkstajiem. Skatītāji gavilēja un sajūsmināti viņiem aplaudēja, un visi trīs paklanījās balkona virzienā, kur sēdēja sudrabsirmgalvis Kvērkvobads un Atrejs. Zēns taisni piecēlās, lai kaut ko pateiktu, kad laukumā pēkšņi iznāca vēl kāds sacensību dalībnieks. Tas bija Hinreks. Iestājās saspringts klusums, un Atrejs atkal apsēdās. Pavadītājiem vajadzēja būt tikai trim vīriem, un tagad tur lejā viens bija lieks. Vienam no viņiem jāatkāpjas.
— Mani kungi,— Hinreks sacīja skaļā balsī, lai ikviens sadzirdētu,— es negribu ticēt, ka šīs mazās spēju pārbaudes, kas jums nupat aiz muguras, varēja novājināt jūsu spēkus. Tomēr nebūtu manis cienīgi, ja es šajos apstākļos jūs pa vienam izsauktu uz divcīņu. Tā kā es līdz šim starp cīnītājiem netiku redzējis nevienu sev piemērotu pretinieku, es nemaz nepiedalījos un tāpēc vēl esmu aiztaupījis spēkus. Ja kāds no jums jūtas pārāk noguris, lai brīvprātīgi atkāpjas. Ja ne, esmu gatavs stāties jums pretī visiem trim vienlaikus. Vai jums ir kādi iebildumi?
— Nē,— visi trīs atbildēja vienā mutē.
Un tad sākās tāda kauja, ka dzirksteles vien šķīda. Hīkriona sitieni nebija zaudējuši ne mazumiņa no sava stipruma, taču varonis Hinreks bija spēcīgāks. Hīsbalds uzbruka viņam kā zibens no visām pusēm, taču varonis Hinreks bija žiglāks. Hīdorns pūlējās viņu nokausēt, tomēr varonis Hinreks bija izturīgāks. Kauja nebija ilgusi ne desmit minūtes, kad visi trīs kungi bija atbruņoti un locīja ceļus varoņa Hinreka priekšā. Viņš lepni skatījās visriņķī, acīmredzot meklēdams savu dāmu, kas droši vien stāvēja kaut kur pūlī, un gaidīdams viņas apbrīnu. Skatītāju gaviles un aplausi pāršalca pāri laukumam kā orkāns. Droši vien tos varēja dzirdēt visattālākajos asaru ezera Murhu krastos.
Kad iestājās klusums, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads piecēlās un skaļi vaicāja:
— Vai ir vēl kāds, kas uzdrošināsies stāties pretī varonim Hinrekam?
Un vispārējā klusumā atskanēja kāda zēna balss:
-Jā, es!
Tas bija Bastiāns.
Visu skatieni pavērsās pret viņu. Pūlis pašķīra puišelim ceļu, un viņš iznāca laukumā. Nošalca pārsteiguma un raižu saucieni.
— Re, cik viņš skaists!
— Žēl viņa!
— Nepieļaujiet to!
— Kas tu esi?— sudrabsirmgalvis Kvērkvobads vaicāja.
— Savu vārdu es nosaukšu vēlāk,— Bastiāns atbildēja.
Viņš redzēja, ka Atreja acis kļuvušas šauras, vērīgi, taču vēl pilnīgā neziņā tās uzlūkoja negaidīto sacensību dalībnieku.
— Jaunais draugs,— varonis Hinreks sacīja,— mēs kopā ēdām un dzērām. Kāpēc tu tagad gribi, lai es tevi apkaunotu? Es lūdzu tevi, ņem savus vārdus atpakaļ un ej prom!
— Nē,— Bastiāns attrauca,— ko es pateicu, tas paliek spēkā.
Varonis Hinreks bridi vilcinājās, tad ierosināja:
— Nebūtu taisnīgi, ja es ielaistos cīņā ar tevi, lai noteiktu stiprāko. Vispirms paskatīsimies, kurš no mums spēj augstāk uzšaut bultu.
— Piekritu!— Bastiāns atbildēja.
Katram no viņiem tika atnests varens stops un bulta. Hinreks atvilka stiegru un uzšāva bultu debesīs tik augstu, ka tā izzuda skatienam. Gandrīz vai tajā pašā mirklī savu loku atvilka Bastiāns un raidīja bultu nopakaļ.
Pagāja neilgs brītiņš, kamēr abas bultas atgriezās un nokrita starp sāncenšiem zemē. Un tagad atklājās, ka Bastiāna bulta ar sarkanajām spalvām acīmredzot augstākajā vietā trāpījusi varoņa Hinreka bultai ar zilajām spalvām ar tādu spēku, ka tā no mugurpuses bija iešķelta.
Varonis Hinreks stīvi lūkojās abās bultās. Viņš bija kļuvis mazlietiņ bāls, vienīgi uz viņa vaigiem izsitās sarkani plankumi.
— Tā var būt tikai nejaušība,— viņš murmināja.— Redzēsim, kurš ir veiklāks ar floreti.
Varonis Hinreks- pieprasīja divus zobenus un divus komplektus kāršu. Gan viens, gan otrs viņam tika atnests. Viņš rūpīgi sajauca abus komplektus pēc kārtas.
Tagad viņš pasvieda vienu komplektu augstu gaisā, zibensātrumā šaudīja zobenu un dūra. Kad pārējās kārtis bija nokritušas zemē, atklājās, ka viņš trāpījis sirds dūzim, turklāt vienīgās sirds pašā vidū.
Atkal varonis Hinreks skatījās apkārt, meklēdams savu dāmu un vienlaikus demonstrēdams visiem floreti ar kārti.
Nu Bastiāns pameta gaisā otru kāršu komplektu un nošvīkstināja savu zobenu pa gaisu. Neviena kārts nenokrita zemē. Viņš bija uzdūris visas trīsdesmit divas kārtis taisni vidū un piedevām vēl pareizajā secībā — kaut arī varonis Hinreks taču tās bija tik labi sajaucis.
Varonis Hinreks domāja par tikko piedzīvoto un nebilda ne vārda. Viņa lūpas viegli trīcēja.
— Taču stiprāks par mani tu neesi,— viņš beidzot mazliet aizsmacis izmocīja.
Varonis Hinreks pagrāba smagāko no visām svaru bumbām, kas vēl mētājās uz laukuma, un lēnām pacēla to gaisā. Taču, pirms viņš paguva nolaist to zemē, Bastiāns jau bija sagrābis viņu un pacēlis kopā ar svaru bumbu. Varonis Hinreks savilka tik izmisušu seju, ka dažs labs skatītājs nespēja valdīt smieklus.
— Līdz šim jūs noteicāt, kādās jomās mēs mērosimies spēkiem,— Bastiāns sacīja.— Vai jūs piekristu, ja tagad es kaut ko liktu priekšā?