— Vai Fuhūrs neies gulēt?— Bastiāns beidzot ievaicājās.
— Viņš jau guļ,— Atrejs klusi sacīja.
— Lidojot?
— Jā. Viņš labprāt neuzturas mājās, pat ja tās ir tik lielas kā Kvērkvobada pils. Viņš jūtas ierobežots un iesprostots, un viņam nemitīgi jāuzmanās, lai neko nenogrūstu zemē vai neapgāztu. Fuhūrs gluži vienkārši ir par lielu, tāpēc visbiežāk guļ augstu gaisā.
— Vai tu domā, ka viņš man ari kādreiz ļaus jāt uz savas muguras?
— Noteikti,— Atrejs sacīja,— tomēr tas nav tik vienkārši. Vispirms jāpierod.
— Es esmu jājis Graogramāna mugurā,— Bastiāns aizrādīja.
Atrejs pamāja un izbrīnīts paraudzījās vijiā.
— Tu to jau sacīji drosmes pārbaudē varonim Hinrekam. Kā tev izdevās savaldīt Raibo nāvi?
— Man ir AURINS,— Bastiāns pavēstīja.
— Jā?— Atrejs iesaucās. Viņš izskatījās ļoti pārsteigts, tomēr neko vairāk neteica.
Bastiāns izvilka no kreklapakšas Bērnišķās ķeizarienes zīmi un parādīja to. Atrejs aplūkoja dārglietu un tad nomurmināja:
— Tātad tagad tu valkā greznumu?
Viņa seja likās mazliet noraidoša, tāpēc Bastiāns dedzīgi sacīja:
— Vai tu gribi to sev vēlreiz uzkārt kaklā?
Viņš grasījās noņemt sev ķēdi.
— Nē!'
Atreja balss skanēja gandrīz vai bargi, un Bastiāns apmulsis apstājās. Tad Atrejs kā atvainodamies pasmaidīja un laipni atkārtoja:
— Nē. Bastiān, es esmu to nēsājis pietiekami ilgi.
— Kā zini,— Bastiāns attrauca, tad pagrieza zīmi otrādi.— Paskaties! Vai tu esi redzējis uzrakstu?
— Redzējis gan,— Atrejs atbildēja,— bet es nezinu, kas tur rakstīts.
— Kā tā?
— Zaļādaiņi māk lasīt pēdas, nevis burtus.
Šoreiz Bastiāns bija tas, kas iesaucās «jā?».
— Kas tur rakstīts?— Atrejs gribēja zināt.
— Dari to, ko tu gribi!— Bastiāns nolasīja priekšā.
Atrejs cieši lūkojās uz zīmi.
— Ak to tas nozīmē?— viņš murmināja. Atreja seja nepauda ne mazāko emociju, un Bastiāns nespēja uzminēt, ko viņš domā, tāpēc pavaicāja:
— Vai no tā kas mainītos, ja tu būtu to zinājis?
— Nē,— Atrejs sacīja,— es tikpat darīju to, ko gribēju.
— Taisnība,— Bastiāns pamādams apliecināja.
Atkal abi bridi klusēja.
— Man tev vēl kas jautājams, Atrej,— Bastiāns beidzot par jaunu uzsāka sarunu.— Tu sacīji, ka toreiz, kad redzēji mani Burvju spoguļa vārtos, es esot izskatījies citādi.
— Jā, gluži citādi.
— Kā?
— Tu biji ļoti resns un bāls, un tev mugurā bija pilnīgi citas drēbes.
— Resns un bāls?— Bastiāns vaicāja, neticīgi smaidīdams.— Vai tu patiesi esi pārliecināts, ka tas biju es?
— Vai tad ne?
Bastiāns domāja.
— Tu mani redzēji, to es zinu. Bet es vienmēr esmu bijis tāds l<ā tagad.
— Patiesi?
— Vai nu es neatcerētos?— Bastiāns sauca.
— Jā,— Atrejs sacīja, domīgi palūkodamies uz draugu,— to gan tev vajadzētu atcerēties.
— Varbūt tas bija greizais spogulis?
Atrejs purināja galvu.
— Nedomāju vis . . .
— Kā tad tu izskaidro, ka esi redzējis mani tādu?
— Nav ne jausmas,— Atrejs atzinās.— Es tikai zinu, ka es nekļūdos.
Pēcāk viņi atkal ilgi klusēja un beidzot aizgāja gulēt.
Guļot savā gultā, kuras galvgalis un kājgalis, protams, bija no smalkākā sudraba pinuma, Bastiānam neizkrita no prāta saruna ar Atreju. Viņam nezin kāpēc likās, it kā viņa uzvara pār varoni Hinreku un pat uzturēšanās pie Graogramāna atstāja uz Atreju mazāku iespaidu, kopš viņš bija uzzinājis, ka Bastiānam ir rota. Varbūt viņš uzskata, ka šajos apstākļos tas nav bijis nekas sevišķs. Taču Bastiāns gribēja iegūt neierobežotu Atreja cieņu.
Viņš ilgi gudroja. Vajadzēja būt kaut kam tādam, ko Fantāzijā nespēj neviens, pat ar zīmi ne. Kaut kas, ko spēj tikai viņš, Bastiāns.
Un beidzot radās ideja: stāstu izgudrošana!
Cik reižu nebija atkārtots, ka Fantāzijā neviens nespēj izgudrot neko jaunu. Pat Ujulalas balss bija runājusi par to. Un izgudrot stāstus tieši viņš mācēja īpaši labi.
Lai Atreis redz, ka viņš, Bastiāns, ir liels stāstu sacerētājs!
Viņš vēlējās, lai pēc iespējas ātrāk rastos izdevība draugam to pierādīt. Varbūt jau rit. Amargāntā, piemēram, varētu sarīkot kādus rakstnieku svētkus, kuros Bastiāns ar savām idejām visus atstātu ēnā!
Vai vēl labāk būtu, ja tas, ko viņš stāstītu, pārvērstos par īstenību! Vai Graogramāns netika teicis, ka Fantāzija esot stāstu zeme un tāpēc pat sen pagājušais varot rasties no jauna, ja tas tiek pieminēts kādā stāstā?
Tad gan Atrejs ieplestu acis!
Un, iztēlodamies Atreja pārsteiguma pilno apbrīnu, Bastiāns iemiga.
Kad viņi nākamajā rītā sēdēja pils greznajā zāle pie bagātīgām brokastīm, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads sacīja:
— Mēs esam nolēmuši mūsu viesim, Fantāzijas glābējam, un viņa draugam, kas viņu atveda pie mums, šodien sarīkot pavisam īpašus svētkus. Varbūt tu nemaz nezini, Bastiān Baltazar Buks, ka mēs, amargāntieši, pēc sensenas tradīcijas esam Fantāzijas dziesmu dziesminieki un stāstu teicēji. Jau mūsu bērni no mazotnes tiek apmācīti šajā mākslā. Kad viņi paaugas, viņiem daudzus gadus jāceļo no zemes uz zemi un šis amats jāpiekopj visu labā. Tāpēc mūs visur sagaida ar cieņu un prieku. Taču mūs nomāc kāda liksta: mūsu dziesmu un stāstu krājumi — godīgi sakot — nav diez cik lieli. Un daudziem no mums šis mazumiņš jāsadala savā starpā. Taču klīst leģendas — nezinu, vai pamatoti,— ka tu savā pasaulē tāpēc esi slavens, ka spēj izgudrot stāstus. Vai tā ir?
— Jā,— Bastiāns apstiprināja,— mani par to pat izsmēja.
Sudrabsirmgalvis Kvērkvobads izbrīnā pacēla uzacis.
— Izsmēja par to, ka tu māki stāstīt stāstus, kurus vēl nekad neviens nav dzirdējis? Neticami! No mums neviens uz to nav spējīgs, un mēs visi, es un mani līdzpilsoņi, būtu neizsakāmi pateicīgi, ja tu mums uzdāvinātu dažus jaunus stāstus. Vai tu mums palīdzēsi ar savu talantu?
— Labprāt!— Bastiāns atbildēja.
Pēc brokastīm viņi izgāja uz Kvērkvobada pils kāpnēm, kur jau gaidīja Fuhūrs.
Laukumā tostarp bija sapulcējies liels pūlis, taču šoreiz ciemiņu, kas ieradušies pilsētā uz sacensībām, bija tikai nedaudz. Galvenokārt nāca amargāntieši paši — vīrieši, sievietes un bērni, visi stalti un zilacaini un visi greznos sudraba tērpos. Vairumam bija līdzi sudraba stīgu instrumenti — arfas, liras, ģitāras vai lautas, lai pavadītu savu uzstāšanos, jo ikviens cerēja, ka drīkstēs Bastiāna un Atreja priekšā demonstrēt savu mākslu.
Atkal bija uznesti atzveltnes krēsli, Bastiāns apsēdās vidū starp Kvērkvobadu un Atreju. Fuhūrs nostājās viņiem aizmugurē.
Tad Kvērkvobads sasita plaukstas un sacīja klusumā, kas apņēma laukumu:
— Lielais stāstu meistars grib izpildīt mūsu vēlēšanos. Viņš mums dāvās jaunus stāstus. Tāpēc parādiet, ko jūs spējat, draugi, lai radītu viņā iedvesmu!
Visi amargāntieši uz laukuma klusēdami zemu paklanījās. Tad iznāca priekšā pirmais un sāka deklamēt. Pēc viņa nāca citi un vienmēr atkal citi. Visiem bija skaistas, skanīgas balsis, un visi veica savu uzdevumu ļoti labi.