Iestājās dziļš, nogaidošs klusums. Visi amargāntieši un viesi aizturēja elpu.
— Altsahīrs!— Bastiāns iesaucās.
Tajā pašā acumirklī akmens spilgti iezaigojās un izlēca no ietvara Bastiānam taisni rokā. Durvis atvērās.
Tūkstoš mēlēs izskanēja izbrīna sauciens —«ak!». Bastiāns ar mirdzošo akmeni rokā iegāja Atreja un Kvērkvobada pavadībā pa durvīm. Viņiem nopakaļ lauzās pūlis.
Lielā, apaļā telpa bija tumša, un Bastiāns augstu pacēla akmeni. Tā gaisma gan bija gaišāka par sveces liesmu, taču tās nepietika, lai telpu apgaismotu pilnībā. Bija tikai redzams, ka visgarām sienām, vairākos stāvos, stāv grāmatas un atkal grāmatas.
Tika atnesti lukturi, un drīz vien visa lielā telpa kļuva gaiša. Tagad atklājās, ka grāmatu siena visriņķī ir sadalīta daudzos dažādos nodalījumos ar virzienrāžiem. Tur, piemēram, bija rakstīts «Jautri stāsti» vai «Aizraujoši stāsti», «Nopietni stāsti» vai «īsi stāsti» un tā joprojām.
Apaļās zāles viHū uz grīdas bija liels uzraksts, ko nevarēja neievērot:
BASTIĀNA BALTAZARA BUKSA KOPOTU RAKSTU BIBLIOTĒKA
Atrejs stāvēja un lielām acīm raudzījās apkārt. Zēns bija tik ļoti pārsteigts un izbrīnīts, ka viņa saviļņojums lauztin lauzās uz āru. Un Bastiāns priecājās par to.
— Vai tie visi . . .— Atrejs vaicāja, rādīdams ar pirkstu visriņķī, — vai tie visi ir stāsti, kurus tu esi izgudrojis?
— Jā,— Bastiāns sacīja un iebāza Altsahīru kabatā. Atrejs samulsis skatījās uz viņu.
— Tas sniedzas pāri manai saprašanai,— viņš atzinās. Amargāntieši, protams, sen jau ugunīgā dedzībā bija metušies pie grāmatām, šķirstīja tās, lasīja cits citam priekšā, daži gluži vienkārši apsēdās uz grīdas un sāka noteiktas vietas mācīties no galvas.
lNema šo vesti par lielo notikumu gan vietējie, gan viesi un zibens ātrumā izplatīja pa visu sudrabpilsētu.
XXII.Pūķis varonim
Bastiāns un Atrejs tieši izgāja no bibliotēkas, kad pretī nāca trīs kungi — Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns.
— Bastiāna kungs,— sacīja sarkanmatainais Hīsbalds, kas acīmredzot bija pats veiklākais ne tikai ar zobenu, bet arī ar mēli,— mēs dzirdējām, kādas neiedomājamas spējas jūs dienā esat uzrādījis. Tāpēc gribam jums lūgt pieņemt mūs savā kalpībā un ļaut mums kopā ar jums doties jūsu pašā tālākajā ceļā. Ikviens no mums trim
ilgojas pats pēc sava stāsta. Un, kaut arī jums, bez šaubām, nav nekādas vajadzības pēc mūsu aizsardzības, tomēr jums varētu noderēt pakalpojumi, ko spēj sniegt trīs tik čakli un spējīgi bruņinieki kā mēs. Ko jūs par to sacītu?
— Labprāt,— Bastiāns atbildēja,— par tādiem pavadoņiem ikviens būtu lepns.
Tagad trīs kungi katrā ziņā un uz vietas vēlējās zvērēt pie Bastiāna zobena uzticību, taču viņš atturēja bruņiniekus.
— Sikānda ir burvju zobens,— Bastiāns paskaidroja.— Neviens, kurš nav ēdis un dzēris Raibās nāves uguni, kurš nav peldējies tajā, nevar bez briesmām miesai un dvēselei pieskarties zobenam.
Tā kungiem neatlika nekas cits kā samierināties ar draudzīgu rokasspiedienu.
— LIn kas noticis ar varoni Hinreku?— Bastiāns apvaicājās.
— Viņš ir pilnīgi salauzts,— Hīkrions sacīja.
— Savas dāmas dēļ,— Hīdorns piebilda.
— Jums vajadzētu nabadziņu reiz apraudzīt,— Hīsbalds nobeidza.
Un tā viņi — tagad visi pieci — devās uz viesnīcu, kur ceļinieki
sākumā bija iegriezušies un kur Bastiāns bija stallī novietojis veco Jihu.
Kad viņi ienaca viesistaba, tur sedeja tikai viens vienīgs vīrs, sagumis uz galda un iegremdējis delnas blondajos matos. Tas bija varonis Hinreks.
Viņš acīmredzot savās ceļojumu mantās bija vedis līdzi rezerves bruņas, jo tagad viņam mugurā bija mazliet vienkāršākas nekā tās, kas iepriekšējā dienā cīņā ar Bastiānu bija sašķīdušas skrandās.
Kad Bastiāns padeva labdienu, Hinreks pielēca kājās un stīvi raudzījās abos zēnos. Viņa acis bija sarkanas.
Bastiāns vaicāja, vai drīkstot apsēsties viņam blakus, varonis paraustīja plecus, pamāja un atkal atslīga atpakaļ savā vietā. Uz galda viņam priekšā gulēja papīra lapa, kas izskatījās tā, it kā tā vairākkārt būtu saņurcīta un tad atkal izgludināta līdzena.
— Es gribēju apvaicāties, kā jūs jūtaties,— Bastiāns iesāka. — Man žēl, ka biju spiests jūs sāpināt.
Varonis Hinreks purināja galvu.
— Man ir beigas,— viņš skarbā balsī izmocīja.— Te, izlasiet pats!
Hinreks pastūma Bastiānam lapu.
«Es vēlos tikai pašu dižāko,» tur bija rakstīts, «un jūs tas neesat, tāpēc dzīvojiet sveiks!»
— No princeses Oglamāras?— Bastiāns vaicāja.
Varonis Hinreks pamāja.
— Tūliņ pēc mūsu cīņas viņa lika aiznest sevi krastā kopā ar savu aidinieku. Kas zina, kur Oglamāra šobrīd atrodas? Es viņu nekad vairs neredzēšu. Kāda jēga tad man dzīvot šajā pasaulē!
— Vai jūs nevarat viņu panākt?
— Un tālāk?
— Varbūt jums tomēr izdotos viņu pārliecināt.
Varonis Hinreks rūgti iesmējās.
— Jūs nepazīstat princesi Oglamāru. Vairāk nekā desmit gadu es trenējos, lai spētu to, ko es spēju. Es atteicos no visa, kas varētu kaitēt manai miesas uzbūvei. Ar dzelzs disciplīnu es mācījos pie vislielākajiem paukošanas meistariem paukošanu, pie spēcīgākajiem cīkstoņiem — visa veida cīkstēšanās cīņas, kamēr es viņus visus uzveicu. Es varu paskriet ātrāk par zirgu, uzlēkt augstāk par briedi, es varu visu vislabāk, pareizāk sakot — es to varēju līdz vakardienai. Pirms tam viņa mani ne reizes nepagodināja pat ar savu skatienu, taču tad mazpamazām auga viņas interese par mani un manām spējām. Es jau drīkstēju cerēt, ka princese izvēlēsies mani,— un tagad viss uz mūžīgiem laikiem pagalam. Kā lai es dzīvoju bez cerībām?
— Varbūt jums gluži vienkārši nevajadzētu pievērst tik lielu vērību princesei Oglamārai,— Bastiāns ieminējās.— Ir taču arī vēl citas, kas jums tikpat labi patiktu.
— Nē,— varonis Hinreks atbildēja,— man patīk princese Oglamāra taisni tāpēc, ka viņa spēj apmierināties tikai ar pašu dižāko.
— Ak tā,— Bastiāns sacīja, nezinādams padoma,— tad, protams, ir sarežģītāk. Ko tur lai iesāk? Un ja jūs mēģinātu viņai piekļūt citādā ceļā? Kā dziedātājs, piemēram, vai kā dzejnieks?
— Es nu reiz esmu varonis,— Hinreks atbildēja mazlietiņ aizkaitināts,— es negribu un nevaru apgūt nevienu citu amatu. Es esmu tāds, kāds esmu.
— Jā,— Bastiāns attrauca,— tam es piekrītu.
Visi klusēja. Trīs kungi raidīja līdzjūtīgus skatienus uz varoni Hinreku. Viņi saprata šos pārdzīvojumus. Beidzot Hīsbalds iekrekšķē- jās un, pavērsies pret Bastiānu, klusi ieminējās:
— Jūs, Bastiāna kungs, patiesībā viegli varētu viņam palīdzēt.
Bastiāns paraudzījās uz Atreju, taču viņš savilka atkal savu
neizdibināmo sejas izteiksmi.
— Tādam kā varonis Hinreks,— tagad piebilda Hīdorns,— patiešām klājas slikti, ja tuvu un tālu nav neviena nezvēra. Vai jūs saprotat?