Bastiāns joprojām vēl nesaprata.
— Nezvēri,— Hīkrions sacīja, nobraucīdams savas neparasti melnās ūsas,— nu reiz ir nepieciešami, lai varonis varētu būt varonis.— To pateicis, viņš piemiedza ar aci Bastiānam.
Tagad Bastiānam beidzot atausa gaisma.
— Paklausieties, varoni Hinrek,— viņš ierunājās,— ar ierosinājumu dāvāt kādai citai dāmai sirdi es gribēju pārbaudīt jūsu nelokāmību. īstenībā princesei Oglamārai jau tagad ir nepieciešama jūsu palīdzība, un nav neviena cita, kas spētu viņu glābt.
Varonis Hinreks ieklausījās.
— Vai jūs runājat nopietni, Bastiāna kungs?
— Pilnīgi nopietni, tūliņ jūs par to pats pārliecināsieties. Princesei Oglamārai pirms dažām minūtēm izdarīts uzbrukums, un viņa ir nolaupīta.
— Kas to izdarījis?
— Viens no visbriesmīgākajiem nezvēriem, kāds jelkad dzīvojis Fantāzijā. Tas ir pūķis Smergs. Princese tobrīd jāja pāri meža izcirtumam, kad briesmonis viņu pamanīja, metās no gaisa viņai virsū, nocēla viņu no aidinieka muguras un parāva sev līdzi.
Hinreks pielēca kājās. Viņa acis iemirdzējās un vaigi iekvēlojās. Varonis priekā sasita plaukstas. Taču tad mirdzums acīs atkal izdzisa, un viņš apsēdās.
— Tas diemžēl nevar būt,— viņš apbēdināts pavēstīja,— tuvu un tālu vairs nav neviena pūķa.
— Jūs aizmirstat, varoni Hinrek,— Bastiāns atgādināja,— ka es nāku no ļoti liela tāluma — no daudz lielāka, nekā jūs jelkad esat bijis.
— Tā ir taisnība,— apstiprināja Atrejs, kurš pirmo reizi iesaistījās sarunā.
— Un viņu tik tiešām nolaupījis šis nezvērs?— varonis Hinreks iesaucās, tad abas rokas piespieda pie krūtīm un nopūtās: — Ak, mana pielūgtā Oglamāra, kā tev tagad jācieš! Taču nebaidies, tavs bruņinieks tuvojas, viņš jau ir ceļā! Sakiet — kas man jādara? Kurp man jādodas? Kas tas par nezvēru?
— Ļoti tālu no šejienes,— Bastiāns iesāka,— ir kāda zeme, kas saucas Morgula jeb Aukstā uguns zeme, jo tur liesmas ir aukstākas par ledu. Kā var atrast šo zemi, es nezinu, tas jums jāizdomā pašam. Šīs zemes vidū ir pārakmeņojies mežs, vārdā Vodgabajs. Un savukārt šā meža vidū stāv svina cietoksnis Ragars. To ieskauj trīs cietokšņa grāvji. Pirmajā plūst zaļa inde, otrajā kūpoša salpetra skābe un trešajā mudžēt mudž skorpioni, tik lieli kā jūsu kājas. Nav ne tiltu, ne laipu pāri, jo valdnieks, kas valda šajā svina cietoksnī Ragarā, ir tas pats spārnotais briesmonis, vārdā Smergs. Viņa spārni ir no gļotādas, un atvēzienā tie ir trīsdesmit divi metri gari. Kad Smergs nelido, viņš stāv taisni kā milzu ķengurs. Viņa ķermenis līdzinās kraupjainas žurkas ķermenim, bet aste — skorpiona astei. Pat visvieglākais pieskāriens ar indes dzeloni ir absolūti nāvējošs. Pakaļkājas viņam ir kā milzu sisenim, bet priekškājas, kas izskatās sīkas un līkas, līdzinās maza bērna rokām. Taču tas ir maldinošs iespaids, jo tieši šajās rociņās slēpjas briesmīgs spēks. Savu garo kaklu viņš var ievilkt kā gliemezis taustekļus, un uz tā ir trīs galvas. Viena ir liela, līdzīga krokodila galvai. No tās rīkles viņš spēj spļaut ledainu uguni. Bet tur, kur krokodilam ir acis, viņam ir divi izaugumi, kas savukārt atkal ir galvas. Labā izskatās kā veca vīra galva. Ar to viņš dzird un redz. Turpretī runāšanai ir kreisā, kas izskatās kā vecas sievas krunkaina seja.
Dzirdot šo aprakstu, varonis Hinreks mazliet nobālēja.
— Kāds bija vārds?— viņš jautāja.
— Smergs,— Bastiāns atkārtoja,— šis pūķis ceļ nekārtības jau tūkstoš gadu, jo ir tieši tik vecs. Vienmēr atkal nezvērs nolaupa kādu skaistu jaunavu, kurai tad jāveic viņam mājas solis līdz pat viņas dienu beigām. Kad tā ir nomirusi, Smergs nolaupa nākamo.
— Kā es par to nekad neesmu dzirdējis?
— Smergs spēj neiedomājami tālu un ātri lidot. Līdz šim viņš saviem sirojumiem vienmēr izvēlējies citas Fantāzijas zemes. Un tad jau arī viņš parādās tikai vienu reizi pusgadsimtā.
— Un nekad neviens nevienu gūstekni vēl nav atbrīvojis?
— Nē, to spēj paveikt tikai izcils varonis.
Dzirdot šos vārckis, varoņa Hinreka vaigi atkal piesarka.
— Vai Smergam ir kāda ievainojama vieta?— viņš lietpratīgi vaicāja.
— Ak, svarīgāko es gandrīz vai piemirsu,— Bastiāns attapās. — Cietokšņa Ragara dziļākajā pagrabā guļ svina cirvis. Jūs laikam gan varēsiet iedomāties, ka Smergs sarga šo cirvi kā pats savu aci, ja es jums pateikšu, ka tas ir vienīgais ierocis, ar kuru viņu iespējams nonāvēt. Ar to jānocērt viņam abas mazās galviņas.
— Kā jūs to visu zināt?— varonis Hinreks vaicāja.
Bastiānam nevajadzēja atbildēt, jo šajā mirklī no ielas atskanēja
šausmu saucieni:
— Pūķis! . . . Briesmonis! . . . Re, re, tur augšā debesīs! . . . Šausmīgi! . . . Viņš tuvojas pilsētai! . . . Glābjas, kas var! . . . Nē, nē, viņam jau ir upuris!
Varonis Hinreks izdrāzās laukā uz ielas, un visi pārējie sekoja viņam, pēdējie — Atrejs un Bastiāns.
Pie debesīm plandījās kaut kas līdzīgs milzu sikspārnim. Kad tas pielidoja tuvāk, šķita, ka auksta ēna uz mirkli būtu pārklājusies pāri visai sudrabpilsētai. Tas bija Smergs, un viņš izskatījās tieši tā, kādu Bastiāns viņu nupat bija izgudrojis. Un abās nožēlojamās, taču tik bīstamajās roķelēs viņš turēja kādu jaunu dāmu, kas no visa spēka kliedza un spārdījās.
— Hinrek!— palīgā sauciens kļuva arvien tālāks un tālāks. — Palīgā, Hinrek! Glāb mani, mans varoni!
Un tad tas nozuda.
Hinreks jau bija izvedis no staļļa savu melno ērzeli un stāvēja uz kāda no sudraba prāmjiem, kas veda uz sauszemi.
— Ātrāk!— viņš steidzināja pārcēlāju.— Es došu tev visu, ko tu gribēsi, tikai kusties ātrāk!
Bastiāns skatījās varonim nopakaļ un murmināja:
— Kaut nu es nebūtu devas viņam pārāk smagu uzdevumu.
Atrejs paraudzījās draugā no sāniem, tad klusi sacīja:
— Varbūt labāk būtu, ja ari mēs dotos ceļā?
— Uz kurieni?
— Pateicoties man, tu nonāci Fantāzijā,— Atrejs sacīja,— es domāju, man vajadzētu tev ari palīdzēt rast atpakaļceļu. Tu taču katrā ziņā gribi reiz atkal atgriezties savā pasaulē, vai tā nav?
— Ak,— Bastiāns nopūtās,— par to es līdz šim nemaz nebiju domājis. Jā, tev taisnība, Atrej. Protams, tev ir pilnīga taisnība.
— Tu izglābi Fantāziju,— Atrejs turpināja,— un man šķiet, ka tu par to esi daudz ieguvis. Jādomā, ka tagad tu gribētu atgriezties, lai sadziedētu savu pasauli. Bet varbūt vēl ir kas tāds, kas tevi attur?
Un Bastiāns, kas bija aizmirsis, ka viņš ne vienmēr bijis stiprs, skaists, drosmīgs un varens, atbildēja:
— Nē, tā kā nebūtu vis.
Atrejs atkal domīgi paskatījās uz draugu un piebilda:
— Un var gadīties taču, ka tas būs garš un smags ceļš, kas zina?
— Jā, kas zina?— Bastiāns piebalsoja.— Ja gribi, tūliņ pat dosimies ceļā.
Tobrīd izcēlās īss, draudzīgs ķīviņš starp trim kungiem, kas nevarēja vienoties, kurš no viņiem dos Bastiānam savu zirgu. Taču Bastiāns ātri visu izšķīra, lūgdams, lai uzdāvina viņam zirgēzelīti Jihu. Bruņinieki gan domāja, ka tāds jājamais aizskar Bastiāna kunga godu, bet, ta ka viņš neatlaidas, viņi beidzot piekāpās.
Kamēr kungi gatavoja ceļojumām visu nepieciešamo, Bastiāns un Atrejs gāja atpakaļ uz Kvērkvobada pili, lai pateiktos sudrabsirmgal- vim par viesmīlību un atvadītos. Laimes pūķis Fuhūrs gaidīja Atreju pils priekšā. Viņš bija ļoti apmierināts, dzirdot, ka viņi grib doties ceļā. Pilsēta nebija pūķim pati piemērotākā vieta, kaut arī tā bija tik skaista kā Amargānta.