Sudrabsirmgalvis Kvērkvobads bija iegrimis kādā grāmatā, kuru bija paņēmis līdzi no Bastiāna Baltazara Buksa bibliotēkas.
— Es labprāt gribētu, lai jūs vēl ilgi ciemotos pie manis,— viņš sacīja mazliet izklaidīgi,— ne katru dienu iznāk dot naktsmājas tik dižam stāstu meistaram. Bet nu jau mums, par mierinājumu, paliek viņa darbi.
Viesi atvadījās un devās laukā.
Uzsēdies Fuhūram mugurā, Atrejs vaicāja Bastiānam:
— Vai arī tu negribētu jāt uz Fuhūra?
— Gan jau,— Bastiāns atbildēja,— tagad mani gaida Jiha, es apsplīju, ka jāšu viņas mugurā.
— Tad mēs jūs sagaidīsim krastā,— Atrejs sauca. Laimes pūķis pacēlās gaisā un jau nākamajā mirklī vairs nebija saredzams.
Kad Bastiāns atgriezās pie iebraucamās vietas, trīs kungi ceļojumam gatavi jau gaidīja ar zirgiem un zirgēzelīti uz kāda no prāmjiem. Viņi bija noņēmuši Jihai nastu seglus un to vietā uzlikuši bagātīgi greznotus jājamos seglus. Taču, kāpēc tas tika tā darīts, viņa uzzināja tikai tad, kad Bastiāns pienāca klāt un iečukstēja viņai ausī:
— Tagad tu piederi man, Jiha.
Un, kamēr barka peldēja uz krastu un attālinājās no sudrabpilsē- tas, vēl ilgi pāri asaru ezera rūgtajiem ūdeņiem skanēja vecās zirgēzelītes prieka sauciens.
Starp citu, ja runājam par varoni Hinreku, viņam patiešām izdevās nonākt Morgulā, Aukstās uguns zemē. Viņš ielauzās arī Vodgabajā, mežā, kas pārakmeņojies, un tika pāri trim grāvjiem, kas apjoza cietoksni Ragaru. Viņš atrada svina cirvi un uzveica pūķi Smergu, tad aiznesa Oglamāru atpakaļ viņas tēvam, kaut arī meitene beidzot bija gatava kļūt par viņa sievu. Taču tagad viņš vairs negribēja. Tomēr tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
XXIII.Aharaji
O, lietus lija blīvam, smagam lāsēm no tumšajiem mākoņiem, kas brāzās gluži vai tieši virs jātnieku galvām. Tad lielām, uzmācīgām pārslām sāka snigt un visbeidzot sniga un lija vienā gabalā. Viesuļvētra bija tik spēcīga, ka pat zirgiem vajadzēja sagriezties šķērsām, lai tiktu" uz priekšu. Jātnieku mēteļi no slapjuma bija kļuvuši smagi un plīkšķēdami sitās pret dzīvnieku muguru.
Jau daudzas dienas viņi bija ceļā un trīs pēdējās no tām bija jājuši pāri šai plakankalnei. Laiks bija dienu no dienas pasliktinājies un zeme pārvērtusies dubļu un asu akmens lausku putrā, kas arvien
vairāk apgrūtināja virzīšanos uz priekšu. Šur un tur auga krūmāju grupas vai arī mazi, vēja noliekti mežīņi, citādi gan acīm nebija nekādu pārmaiņu.
Bastiānam, kas jāja zirgēzelītes Jihas mugurā, savā spīdīgajā sudrabmētelī klājās vēl samērā labi. Izrādījās, ka tas, kaut arī bija viegls un plāns, lieliski sildīja un nelaida cauri ūdeni. Stiprā Hīkriona druknais augums gandrīz vai pazuda zilā, biezā vilnas mētelī. Smalki veidotais Hīsbalds bija uzvilcis sava brūnā rupjvilnas apmetņa lielo kapuci pār sarkanajiem matiem. Un Hīdorna pelēkais buru audekla apmetnis lipa pie viņa kalsnējiem locekļiem.
Un tomēr trīs kungu paskarbā uzvedība liecināja, ka noskaņojums ir labs. Viņi nebija gaidījuši, ka piedzīvojumu pilnais ceļojums kopā ar Bastiāna kungu izvērtīsies par kaut ko līdzīgu svētdienas pastaigai. Brīžiem viņi bļaustīgās balsīs uzņēma kādu dziesmu, reizēm pa vienam, reizēm korī. Viņu mīļākā dziesma acīmredzot bija tā, kas sākās ar vārdiem:
«Kad es biju mazs puisīts, heijaijā, lietū, vējā . . .»
Kā viņi izskaidroja, tā bija sendienās cēlusies no kāda Fantāzijas apceļotāja, vārdā Šēkspirs vai kā tamlīdzīgi.
Grupā vienīgais, kuru gan slapjums, gan aukstums, šķiet, atstāja pilnīgi vienaldzīgu, bija Atrejs. Tāpat kā ceļojuma sākumā, viņš tagad traucās Fuhūram uz muguras te cauri, te pāri mākoņu lēverim, izrāvās tālu priekšā, lai izlūkotu zemi, un pēc tam atkal atgriezās, lai ziņotu pārējiem.
Visi, pat laimes pūķis, domāja, ka viņi devušies meklēt ceļu, kas aizvestu Bastiānu atpakaļ uz Cilvēku pasauli. Ari Bastiāns tam ticēja. Viņš pats nezināja, ka Atreja priekšlikumam patiesībā piekritis tikai aiz draudzības un labas gribas, ka īstenībā viņš to nemaz nevēlas. Taču Fantāzijas ģeogrāfiju nosaka vēlmes, vienalga, vai tās ir apzinātas vai ne. Un, tā kā Bastiāns bija tas, kas noteica virzienu, kurā doties, notika tā, ka ceļš viņus veda arvien dziļāk Fantāzijā, tātad uz tās centru — Ziloņkaula torni. Kādas tam būs sekas, to viņš uzzinās tikai vēlāk. Pagaidām ne viņš, ne ceļabiedri par to nekā nenojauta.
Bastiāna domas bija nodarbinātas ar kaut ko citu.
Tūliņ otrajā dienā, kopš aizgājuši no Amargāntas viņi mežos ap asaru ezeru bija manījuši skaidras pūķa Smerga pēdas. Daļa koku, kas šeit auga, bija pārakmeņojusies. Acīmredzot nezvērs bija šeit nolaidies
15—103094 lejā un pieskāries kokiem ar savas rīkles ledusauksto uguni. Viegli bija sazīmējami viņa lielo siseņa kāju nospiedumi. Atrejs, būdams lietpratējs šajā ziņā, bija atradis vēl citas pēdas, proti, tās, kuras bija ieminis varoņa Hinreka zirgs. Tātad Hinreks bija pūķim uz pēdām.
— īpaši apmierināts es par to neesmu,— Fuhūrs puspajokam bija izmetis, izvalbīdams rubīn sārtās acis,— jo vai nu Smergs ir briesmonis, vai ne, viņš tomēr man ir — kaut arī ļoti tāls — radinieks.
Ceļinieki bija nevis sekojuši varoņa Hinreka pēdām, bet gan devušies citā virzienā, jo viņu mērķis taču bija sameklēt Bastiāna mājupceļu.
Tagad Bastiāns pūlējās atcerēties, kā viņš patiesībā bija izgudrojis varonim Hinrekam pūķi. Protams, varonim Hinrekam bija vajadzīgs kaut kas tāds, lai varētu sevi pierādīt un doties pret kādu cīniņā. Taču nebūt nebija sacīts, ka viņš uzvarēs. Bet ja nu Smergs viņu nogalina? Un bez tam arī princese Oglamāra tagad bija briesmās. Zināms, nevar noliegt viņas milzīgo augstprātību, bet vai tāpēc Bastiānam bijušas tiesības iegrūst viņu tādā nelaimē? Un, neraugoties uz visu to, kas zina, ko Smergs vēl citu var pastrādāt Fantāzijā. Bastiāns, daudz nedomādams, bija radījis neparedzamas briesmas, kas tagad turpina pastāvēt bez viņa un varbūt nesīs neizsakāmu postu daudziem nevainīgajiem. Mēness meitiņa, to viņš zināja, savā valstībā nešķiroja ļauno un labo, skaisto un atbaidošo. Viņasprāt, Fantāzijā ikviens radījums bija vienlīdz svarīgs un attaisnojams. Bet Bastiāns — vai viņš drīkstēja tāpat izturēties kā valdniece? Un galvenais — vai viņš to vispār gribēja?
Nē, Bastiāns sacīja pats sev, viņš nebūt negrib iekļūt Fantāzijas vēsturē kā briesmoņu un nezvēru radītājs. Būtu daudz skaistāk, ja' viņš kļūtu slavens ar savu labsirdību un nesavtību, ja viņš visiem būtu par gaišu piemēru, ja viņu sauktu par «labo cilvēku» vai arī viņš tiktu godāts par «lielo labdari». Jā, tas bija tas, ko viņš vēlējās.
Zeme pa to laiku bija kļuvusi klinšaina, un Atrejs, Fuhūra mugurā atgriezies no kārtējā izlūklidojuma, ziņoja, ka nedaudz jūdžu attālumā esot saskatījis kādu mazu katlam līdzīgu ieplaku, kas esot samērā labs aizsargs pret vēju. Ja acis viņu neviļ, tur esot pat vairākas alas, kurās varot afrast patvērumu no lietus un sniega.
Bija jau vēla pēcpusdiena un pēdējais laiks sameklēt piemērotu nakts apmetnes vietu. Tāpēc visi priecājās par Atreja ziņu un steidzināja savus jājamos dzīvniekus. Ceļš turpinājās kādas ielejas dibenā, ko ieskāva arvien augstākas klintis,— varbūt tā bija izžuvu
šas upes gultne. Apmēram pēc divām stundām ieplaka bija sasniegta, un patiesi — tās sienās bija vairākas alas. Ceļinieki izvēlējās pašu plašāko un, cik nu tas bija iespējams, ērti iekārtojās. Trīs kungi tuvākajā apkārtnē sameklēja nokaltušus žagarus un vētras nolauztus zarus, un drīz vien alā dega varens ugunskurs. Slapjie mēteļi tika izlikti žāvēšanai, zirgi un zirgēzelīte ievesti iekšā un nosegloti, un pat Fuhūrs, kas parasti deva priekšroku nakšņošanai zem klajas debess, saritinājās alas dziļumā. Patiesībā vieta nebūt nebija neomulīga.