— Nu un tad?— sacīja cita.
Un pirmā sauca uz leju:
— Nu un tad?
Bastiāns gluži vai zaudēja valodu, un, pirms viņš vēl bija atradis piemērotu atbildi, visas klauniskās kodes, kas karinājās pie torņa, pēkšņi uzsāka gaisā kaut ko līdzīgu riņķadejai, turklāt nevis sadevušās rokās, bet daļēji ieķērušās cita citai kājās, daļēji apkaklēs, dažas virpuļoja, stāvēdamas uz galvas, un visas bļaustījās un smējās.
Tas, ko spārnotās radības tur demonstrēja, izskatījās tik ļoti komiski un jautri, ka Bastiānam pret savu gribu paspruka smiekls.
— Bet jūs to nedrīkstat!— viņš sauca.— Tas ir aharaju darbs!
— Tas tur,— atkal pirmā klauniskā kode pievērsās savām biedrenēm,— saka, mēs to nedrīkstot.
— Mēs drīkstam visu,— iesaucās kāda cita un apmeta gaisā kūleni,— mēs drīkstam visu, kas mums nav aizliegts. Un kas mums var kaut ko aizliegt? Mēs esam šlamufas!
— Kas mums var kaut ko aizliegt?— visas klauniskās kodes auroja korī.— Mēs esam šlamufas!
— Es!— Bastiāns atbildēja.
— Tas tur,— pirmā kode sacīja pārējām,— saka «es».
— Kā tā — tu?— pārējās vaicāja.— Tu mums vispār neko nevari teikt.
— Ne jau es!— pirmā paskaidroja.— Tas tur saka «viņš».
— Kāpēc tas tur saka «viņš»?— gribēja zināt pārējās.— Un kam viņš vispār saka «viņš» ?
— Kam tu saki «viņš»?— pirmā kode sauca lejup.
— Es neteicu «viņš»,— Bastiāns kliedza uz augšu, pa pusei sadusmots, pa pusei smiedamies.— Es saku, ka es jums aizliedzu demolēt torni.
— Viņš mums aizliedz demolēt torni,— pirmā kode paskaidroja pārējām.
— Kurš?— vaicāja kāda no jauna klāt pienākusi.
— Tas tur,— atbildēja pārējās.
Un no jauna pienākusī sacīja:
— Es to tur nepazīstu. Kas tas tāds vispār ir?
Pirmā sauca:
— Ei, tu tur, kas tu vispār tāds esi?
— Es neesmu nekāds «tas tur»!—Bastiāns kliedza, jau ne pa jokam noskaities.— Es esmu Bastiāns Baltazars Bukss un pārvērtu jūs par šlamufām, lai jūs vairs neraudātu un negaustos. Vēl šonakt jūs bijāt nelaimīgie aharaji. Savam labdarim jūs varētu izrādīt arī mazliet vairāk cieņas!
Visas klauniskās kodes vienlaikus izbeidza lēkāt un dejot un pavērsa savus skatienus pret Bastiānu. Pēkšņi visiem aizrāvās elpa, iestājās klusums. ^
— Ko tas tur sacīja?— čukstēja kāda kode, kas sēdēja attālāk, bet blakussēdošā iesita viņai pa platmali, un tā viņai noslīdēja pār acīm un ausīm. Visi pārējie sacīja: «Css! »
— Vai tu nevarētu to visu vēlreiz un pavisam lēnām un sīki atkārtot?— pirmā kode lūdza uzsvērti pieklājīgi.
— Es esmu jūsu labdaris!— Bastiāns kliedza.
Pēc tā klaunisko kožu vidū izcēlās gluži vai smieklīgs satraukums, viena to pasacīja tālāk pārējām, un beigu beigās visas neskaitāmās radības, kas līdz šim bija izklīdušas pa visu katlam līdzīgo ieplaku, ķepurojās un plivinājās kamolā ap Bastiānu, turklāt cita citai kliegdama ausī:
— Vai jūs to dzirdējāt? Vai jūs to sapratāt? Viņš ir mūsu plabdrapis! Viņu sauc Nastibans Baltuksis! Nē, viņu sauc Buksiāns Plapdarbis! Blēņas, viņu sauc Saratets Buksilabs! Nē, Baldriāns Hikss! Šlukss! Babeltrans Totvelers! Nikss! Flakss! Trikss!
Šķita, ka visas no sajūsmas bija zaudējušas sajēgu. Cita citai purināja roku, sveicinot cilāja platmales un sita cita citai pa plecu un vēderu, tā ka sacēlās lieli putekļu mākoņi.
— Esam gan mēs laimes lutekles!— viņas kliedza.— Lai dzīvo mūsu Buksdaris San sibārs Bastelabs!
Un, joprojām kliegdams un smiedamies, viss milzīgais bars izklīda gaisā un aizvirpuļoja prom. Troksnis izskanēja tālumā.
Bastiāns stāvēja un lāgus pat vairs nezināja, kā viņu īsti sauc.
Turklāt zēnā radās šaubas, vai viņš patiešām ir izdarījis kaut ko labu.
XXIV.Apburtais loks
Pasauli vel klaja tumša mākoņu sega, kurai cauri lauzas ieslīpi saulstari, kad viņi devās ceļā. Lietus un vējš beidzot bija mitējies, divas vai trīs reizes jātnieki vēl priekšpusdienā bija nonākuši īsās, spēcīgās lietavās, taču tad laiks manāmi uzlabojās. Kļuva ievērojami siltāks.
Triju jātnieku noskaņojums bija itin nebēdnīgs, viņi draiskojās un smējās, un dzina cits ar citu visvisādus jokus. Vien Bastiāns jāja uz savas zirgēzelītes priekšgalā kluss un noslēgts. Trīs kungi, protams, izjuta pārlieku lielu cieņu pret viņu, lai zēnu traucētu viņa domās.
Zeme, pa kuru viņi jāja, joprojām bija tā pati klinšainā plakankalne, kura likās esam bezgalīga. Vienīgi koku kļuva mazpamazām vairāk un tie bija augstāki.
Atrejs, kurš pēc ieraduma izlidoja ar Fuhūru tālu uz priekšu un izlūkoja apvidu arī uz citām pusēm, jau sākot ceļu, bija pamanījis Bastiāna domīgo noskaņojumu. Viņš jautāja laimes pūķim, kā lai uzjautrina draugu. Fuhūrs izvalbīja rubīnsārtās acu bumbas un sacīja:
— Tas ir gluži vienkārši — vai tad viņš jau vienmēr nav gribējis jāt manā mugurā?
Kad nelielā ceļinieku grupa pēc maza brītiņa nogriezās ap kādu klinšu stūri, to sagaidīja Atrejs un laimes pūķis. Abi bija omulīgi apgūlušies saulē un blisināja acis atnākošajiem pretī.
Bastiāns pieturēja zirgēzelīti un aplūkoja viņus.
— Vai jūs esat noguruši?— viņš jautāja.
— It nemaz,— Atrejs atbildēja,— es tikai gribēju tev vaicāt, vai tu man neļautu kādu laiku pajāt uz Jihas. Es vēl nekad neesmu jājis uz zirgēzelītes. Tam jābūt pasakaini, jo tu, šķiet, nemaz nenogursti. Tu varētu arī man šo izpriecu reiz atvēlēt, Bastiān. Es tev tikām aizdotu savu veco Fuhūru.
Bastiāna vaigi pietvīka aiz sajūsmas.
— Vai tā ir taisnība, Fuhūr?— viņš vaicāja.— Vai tu mani panesīsi?
— Ar lielāko prieku, varenais sultān!— laimes pūķis nodimdi- nāja un pamirkšķināja ar vienu aci.— Kāp man mugurā un turies stingri!
Bastiāns nolēca no zirgēzelītes un vienā ņēmienā bija Fuhūram mugurā. Viņš ieķērās sudrabbaltajās krēpēs, un pūķis pacēlās gaisā.
Bastiāns vēl labi atcerējās jājienu Graogramāna mugurā cauri krāsu tuksnesim. Taču jājiens uz balta laimes'pūķa bija gluži kas cits. Ja traukšanās uz varenā ugunslauvas bija kā skurbs kliedziens, tad šī lokanā pūķa ķermeņa vijīgās augšup lejup kustības līdzinājās dziesmai — te liegai un maigai, te varenai un dimdošai. It īpaši, kad Fuhūrs meta savas zibensātrās cilpas, kurās viņa baltās krēpes, bārda ap purnu un garās bārkstis pie ķetnām plīvoja kā baltas liesmas, lidojums atgādināja dziesmu, ko dzied debesu plašumi. Bastiāna sudrabmētelis plandījās vējā nopakaļ un mirguļoja saules gaismā kā tūkstoš dzirksteļu pēdas.
Pret pusdienlaiku viņi nosēdās pie citiem, kas tikmēr uz kādas saules apspīdētas klinšu plakankalnes, pa kuru urdza strautiņš, bija uzslējuši apmetni. Virs uguns jau kūpēja katls ar zupu, pie tās bija plācenis. Zirgi un zirgēzelīte pļavā nomaļus ganījās.
Ieturējuši maltīti, trīs kungi nolēma doties medībās. Ēdienu krājumi gāja uz beigām, pirmām kārtām gaļa. Ceļā viņi bija dzirdējuši mežiņā kliedzam fazānus. Un šķita, ka zaķiem arī jābūt. Kungi vaicāja Atrejam, vai viņš negrib nākt līdzi, jo viņam taču kā zaļādainim vajagot būt kaislīgam medniekam. Atrejs pateicās par uzaicinājumu, tomēr noraidīja to. Tā trīs kungi paņēma savus spēcīgos stopus, uzsprādzēja sev uz muguras bultu makstis ar bultām un devās uz tuvējo mežiņu.