— Jā, kungs. Un mēs labi tikām uz priekšu, kamēr mēs šo virzienu ieturējām.
— Tas nevar būt,— Bastiāns šaubījās,— Atrejs to būtu pamanījis un Fuhūrs visupirms. Taču viņi abi par to neko nezina.
— Mēs, zirgēzeļi,— Jiha sacīja,— esam vientiesīgi radījumi un nedrīkstam sevi salīdzināt ar laimes pūķiem. Taču ir tādas spējas, kungs, ar kurām esam apveltīti arī mēs. Un viena no tām izsenis ir bijusi spēja noteikt virzienu. Tā mums ir iedzimta. Mēs nekad nekļūdāmies. Tāpēc es biju pārliecināta, ka tu gribēji tikt pie Bērnišķās ķeizarienes.
— Pie Mēness meitiņas . . .— Bastiāns murmināja,— jā, es gribētu viņu atkal satikt. Viņa pateiks, kas man jādara.
Tad zēns noglaudīja zirgēzelītes mīksto purnu un pačukstēja:
— Paldies, Jiha, paldies!
XXV.Jauna vēlēšanās
Rīta agruma, austot jaunai dienai, Atrejs paaicināja Bastianu malā.
— Paklausies, Bastiān, Fuhūram un man — mums jāatvainojas tavā priekšā. Padoms, kuru mēs tev devām, bija labi domāts — taču muļķīgs. Kopš tu esi to uzklausījis, mēs vairs netiekam tālāk. Fuhūrs un es — mēs šonakt ilgi par to runājām. Tu netiksi no šejienes prom, un mēs līdz ar tevi, kamēr tu atkal kaut ko nevēlēsies. Tu nenovēršami vēl vairāk aizmirsīsi, taču nekas cits neatliek. Mēs varam tikai cerēt, ka tu tomēr laikus atradīsi atpakaļceļu. Ja mēs paliksim
šeit, tev tikpat nekas nebūs līdzēts. Tev ir jāizmanto AURINA vara un jāatrod tava nākamā vēlēšanās.
— Jā,— Bastiāns sacīja,— Jiha man teica to pašu. Un es jau arī to zinu — savu nākamo vēlēšanos. Nāc līdzi, jo gribu, lai visi to dzird.
Viņi atgriezās pie pārējiem.
— Draugi,— Bastiāns skaļi sacīja,— līdz šim mēs esam velti meklējuši ceļu, kas mani aizvestu atpakaļ manā pasaulē. Es baidos, ka, tā turpinādami, mēs to nekad neatradīsim. Tāpēc es esmu nolēmis uzmeklēt vienīgo personu, kas man varētu šajā sakarā palīdzēt. Tā ir Bērnišķā ķeizariene. Kopš šodienas mūsu ceļa mērķis ir Ziloņkaula tornis.
— Urrā!— visi trīs kungi kliedza vienā mutē.
Taču Fuhūra bronzas balss iedunējās pa vidu:
— Izmet to no galvas, Bastiān Baltazar Buks! Tava vēlēšanās ir neiespējama! Vai tad tu nezini, ka vēlmju valdnieci Zeltaci var satikt tikai vienu vienīgo reizi? Tu viņu vairs neredzēsi!
Bastiāns stalti izslējās.
— Mēness meitiņa man ir ļoti pateicīga!— viņš aizkaitināts atgādināja.— Es neticu, ka valdniece atteiksies mani pieņemt.
— Tu vēl redzēsi, ka viņas lēmumus reizēm ir grūti aptvert,— Fuhūrs atbildēja.
— Tu un Atrejs,— Bastiāns sacīja, sajuzdams, kā galvā kāpj dusmas,— jūs visu laiku gribat man dot padomus. Jūs taču paši redzat, kurp mūs novedis tas, ka es paklausīju jūsu padomam. Turpmāk es pats visu izlemšu. Es jau esmu izlēmis, un pie tā mēs tagad paliekam.
Viņš dziļi ievilka elpu un mazliet nosvērtāk turpināja:
— Bez tam jūs vienmēr spriežat pēc sevis. Bet jūs esat Fantāzijas radījumi, un es esmu cilvēks. Kāpēc jūs domājat, ka man der tas pats, kas jums? Kad Atrejs nēsāja AURINU, viņam tas bija citādi nekā man. Un kurš tad atdos Mēness meitiņai dārglietu, ja ne es? Viņu nevar satikt otru reizi, tu saki? Bet es jau esmu divas reizes ar viņu ticies. Pirmo reizi mēs redzējāmies tikai acumirkli, kad Atrejs ienāca pie viņas, un otro -reizi, kad eksplodēja lielā ola. Ar mani ir citādi nekā ar jums. Un es viņu redzēšu trešo reizi.
Visi klusēja. Kungi tāpēc, ka īstenībā nesaprata, par ko risinās šis strīds, bet Atrejs un Fuhūrs tāpēc, ka viņi patiešām bija sākuši šaubīties.
— Jā,— Atrejs beidzot bikli piekāpās,— varbūt tev taisnība, Bastiān. Mēs nevaram zināt, kā Bērnišķā ķeizariene izturēsies pret tevi.
Pēc tam viņi devās ceļā un jau nedaudz stundu vēlāk, pirms vēl klāt bija dienas vidus, bija sasnieguši meža malu.
Priekšā pletās plašs, mazliet paugurains zālājs, cauri kuram aizlocījās upe. Nonākuši pie upes, viņi sekoja tās tecējumam.
Atrejs atkal, tāpat kā agrāk, aizlidoja jātnieku grupai pa priekšu un meta plašus lokus, lai izlūkotu ceļu. Taču abi bija norūpējušies un viņu lidojums nebija tik viegls kā agrāk.
Reiz, pacēlušies ļoti augstu un aizlidojuši tālu uz priekšu, viņi redzēja, ka zeme tālumā ir kā ar nazi nogriezta. Tālāk klinšu krauja veda kādā ielejā pie līdzenuma, kurš — cik tālu vien skatiens tvēra — bija apaudzis ar biezu mežu. Upe varenā ūdenskritumā gāzās tur lejā. Taču šo vietu jātnieki varēja sasniegt, agrākais, nākamajā dienā.
Viņi griezās atpakaļ.
— Vai tu domā, Fuhūr, ka Bērnišķajai ķeizarienei ir vienalga, kas notiks ar Bastiānu?— Atrejs jautāja.
— Kas zina,— Fuhūrs atbildēja,— viņa jau nešķiro.
— Bet tad,— Atrejs turpināja,— viņa patiešām ir . . .
— Neizrunā to!— Fuhūrs viņu pārtrauca.— Es zinu, ko tu domā, bet nesaki.
Atrejs brīdi klusēja, iekams teica:
— Viņš ir mans draugs, Fuhūr. Mūsu pienākums viņam palīdzēt. Arī pret Bērnišķās ķeizarienes gribu, ja tas nepieciešams. Bet kā?
— Ir vajadzīga laime,— pūķis atbildēja, un pirmo reizi šķita, ka viņa bronzas zvana balss aizlūztu.
Šajā vakarā par nakts apmetnes vietu tika izvēlēta tukša guļbaļķu būda upes krastā. Fuhūram tā, protams, bija par šauru, un viņš deva priekšroku, tāpat kā nereti agrāk, gulēšanai augstu gaisā. Arī zirgiem un Jihai vajadzēja palikt ārā.
Vakariņu laikā Atrejs, stāstīdams par ūdenskritumu un savādo pakāpienu ainavā, ko redzējis, it kā nejauši izmeta:
— Starp citu, mums uz pēdām ir vajātāji.
Trīs kungi saskatījās.
— Hollā!— Hīkrions iesaucās, uzņēmīgi virpinādams savas melnās ūsas.— Cik daudz?
— Es saskaitīju septiņus,— Atrejs atbildēja,— taču, ja arī viņi jātu visu nakti, agrāk kā rīt agri no rīta viņi šeit nevar būt.
— Vai viņi ir apbruņoti?— Hīsbalds gribēja zināt.
— To es nevarēju saskatīt,— Atrejs sacīja,— taču vēl vairāk tuvojas no citām pusēm. Sešus es manīju rietumos, deviņus austrumos, un divpadsmit vai trīspadsmit nāk mums pretī.
— Jānogaida, lai redzētu, ko viņi grib,— Hīdorns sprieda.— Trīsdesmit pieci vai trīsdesmit seši uzbrucēji pat mums nav bīstami, kur nu vēl Bastiāna kungam un Atrejam.
Šajā naktī Bastiāns neatjoza zobenu Sikāndu, kā viņš to līdz šim lielākoties bija darījis. Viņš gulēja, satvēris tā spalu dūrē. Sapnī zēns redzēja Mēness meitiņas seju. Valdniece vēlīgi smaidīja. Neko vairāk viņš pamodies neatcerējās, taču sapnis stiprināja zēnu cerībā valdnieci atkal ieraudzīt.
Pametis skatienu laukā no guļbaļķu būdas, Bastiāns pamanīja rīta miglā, kas cēlās no upes, septiņus neskaidrus tēlus. Divi gāja kājām, pārējie sēdēja uz dažādiem jājamdzīvniekiem. Bastiāns klusi modināja savus ceļabiedrus.
Kungi apjoza zobenus, tad visi kopā iznāca no būdas. Jātnieki, ieraudzījuši Bastiānu, nolēca zemē,un visi septiņi vienlaikus nometās uz kreisā ceļgala, nolieca galvu un sauca:
— Esi sveicināts, Fantāzijas glābēj Bastiān Baltazar Buks!
Atnācēji izskatījās diezgan dīvaini. Vienam no diviem, kas nāca
kājām, bija neparasti garš kakls, kura galā šūpojās galva ar četrām sejām — uz katru pusi cita. Vienai bija jautra izteiksme, otrai — dusmīga, trešai — skumīga un ceturtai — miegaina. Ikviena no sejām bija sastingusi un nemainīga, taču radība varēja ikreiz pagriezt uz priekšu to seju, kas tajā acumirklī atbilda tās noskaņojumam. Acīmredzot tas bija Četru ceturtdaļu trollis, citur saukts par Tempera- mentniku.