Otrs skrējējs bija tas, ko Fantāzijā dēvē par Kefalopodu jeb galvkāji, proti, būtne, kurai ir tikai galva un ļoti garas un tievas kājas, bet nav rumpja un^roku. Galvkāji pastāvīgi atrodas ceļā, un viņiem nav noteiktas dzīvesvietas. Lielākoties viņi klīst apkārt baros, kuros ir vairāki simti galvkāju, reti kad izdodas sastapt kādu savrupnieku. Viņi pārtiek no zālītēm. Šis te, kurš patlaban nometies Bastiāna priekšā ceļos, bija vēl jauns un sārtiem vaigiem. Trīs tēli — gnoms, ēnu šķelmis un meža sieviņa — bija atjājuši zirgos, nedaudz lielākos par kazu. Gnomam uz pieres bija zelta diadēma, un viņš acīmredzot bija valdnieks. Ēnu šķelmi bija grūti saskatīt, jo viņš patiesībā sastāvēja tikai no ēnas, kura nevienam nepiederēja. Un meža sieviņai bija kaķim līdzīga seja un garas, zeltainblondas cirtas, kas viņu ieskāva gluži kā mētelis. Viss viņas ķermenis bija pārklāts ar tādu pašu zeltainblondu, pinkainu spalvu. Meža sieviņa nebija lielāka par piecgadīgu bērnu.
Cits apmeklētājs, kas jāja uz vērša, bija cēlies no sasafrāniešiem, kas tiek dzemdēti veci un mirst, kad ir kļuvuši par zīdaiņiem. Šim te bija gara, balta bārda, pliks pauris un krunkaina jo krunkaina seja, viņš tātad — spriežot pēc sasafrāniešu dzīves likumiem — bija ļoti jauns, apmēram Bastiāna vecumā.
Zils džins bija ieradies uz kamieļa. Viņš bija garš un tievs un valkāja milzīgu turbānu. Augums kā cilvēkam, kaut arī kailā, muskuļotā ķermeņa augšdaļa mirdzēja kā metāls. Deguna un mutes vietā viņam bija varens, līks ērgļa knābis.
— Kas jūs esat, un ko jūs gribat?— Hīkrions jautāja mazliet nelaipni. Šķita, ka viņš, neraugoties uz ceremoniālo apsveicināšanos, nebija gluži pārliecināts par šo sveicinātāju nevainīgajiem nolūkiem un vienīgais vēl nebija palaidis vaļā sava zobena spalu.
Četru ceturtdaļu trollis, kas līdz šim bija rādījis miegainu seju, tagad pavērsa uz priekšu savu jautro un sacīja, pagriezies pret Bastiānu, bet Hīkrionu vispār nemaz neievērodams:
— Kungs, mēs esam valdnieki ļoti atšķirīgās Fantāzijas zemēs, ikviens no mums ir devies ceļā, lai sveiktu tevi un izlūgtos tavu palīdzību. Ziņa par tavu klātieni lido no zemes uz zemi, vējš un mākoņi piesauc tavu vārdu, jūru viļņi šalkdami daudzina tavu slavu, un ikviens strautiņš čalo par tavu varenību.
Bastiāns pameta skatienu uz Atreju, bet tas nopietni un gandrīz vai bargi raudzījās trollī. Zēnam uz lūpām nepazibēja ne mazākais smaids.
— Mēs zinām, ka tu esi radījis nakts mežu Perelīnu un krāsu tuksnesi Goabu,— tagad vārdu ņēma zilais džins, un viņa balss skanēja kā spalgs ērgļa kliedziens.— Mēs zinām, ka tu esi ēdis un dzēris Raibās nāves uguni un peldējies tajā, Fantāzijā to nespēj neviena būtne, nezaudējot dzīvību. Mēs zinām, ka tu esi izceļojis cauri Tūkstoš durvju templim, un zinām, kas notika sudrabpilsētā Amargāntā. Mēs zinām, kungs, ka tu spēj visu. Atliek tev tikai bilst vārdu — un notiek tas, ko tu vēlies. Tāpēc mēs tevi ielūdzam pie sevis, lai tu visžēlīgi dāvātu mums pašiem savu stāstu. Jo mums visiem tā vēl nav.
Bastiāns padomāja, tad papurināja galvu.
— To, ko jūs no manis gribat, es pagaidām nevaru. Vēlāk es jums visiem palīdzēšu. Taču vispirms man jāsatiek Bērnišķā ķeizariene. Tāpēc palīdziet man atrast Ziloņkaula torni!
Būtnes nekādā ziņā neizskatījās vīlušās. īsi apspriedušās savā starpā, tās paziņoja, ka ir augstākā mērā iepriecinātas par Bastiāna priekšlikumu viņu pavadīt. Pēc neilga laika procesija, kas tagad jau līdzinājās mazai karavānai, devās ceļā.
Augu dienu tai no visām pusēm pievienojās arvien jauni ceļinieki. Un to bija daudz vairāk, nekā Atrejs bija redzējis iepriekšējā dienā. Te varēja sastapt ietiepīgus faunus un milzīgus lietuvēnus, elfus un mājas garus, kukaiņu jātniekus un trīskājus, gaili cilvēka augumā, kam kājās bija zābaki ar atlokiem, un staltu briedi ar zelta ragiem, kas valkāja tādu kā fraku. Vispār starp jaunpienācējiem bija vesels lērums būtņu, kurām nebija nekādas līdzības ar cilvēka veidolu. Tur, piemēram, bija vara skudras ar ķiverēm, savādi veidotas klejojošas klintis, flautu zvēri, kuru mūzikas instrumenti bija garie knābji, un arī trīs tā saucamie peļķaiņi, kas ārkārtīgi pārsteidzošā veidā kustējās uz priekšu, viņi — ja tā var teikt — pie katra soļa iztecēja peļķē un savu tēlu kādu gabaliņu tālāk atkal savilka kopā. Un tomēr visdīvainākais no jaunpienācējiem varbūt bija kāds divis, kura priekšdaļa un pakaļdaļa varēja skraidīt apkārt neatkarīgi viena no otras. Viņam bija attāla līdzība ar nīlzirgu, tikai šis bija sarkanbalti strīpains.
Kopumā pa šo laiku jau bija piepulcējies aptuveni kāds simts sūtņu. Un visi bija nākuši, lai sveiktu Bastiānu, Fantāzijas glābēju, un lūgtu no viņa katrs sev pa stāstam. Taču pirmie septiņi bija jaunpienākušajiem paskaidrojuši, ka Ceļš vispirms ved uz Ziloņkaula torni, un visi bija gatavi doties līdzi.
Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns jāja kopā ar Bastiānu tagad jau patiešām ļoti garās .procesijas priekšgalā.
Pret vakaru viņi sasniedza ūdenskritumu. Un, iestājoties naktij, procesija bija nokāpusi pa līču loču taku no kalna lejā kādā orhideju mežā, kas slējās koku augstumā. Tie bija plankumaini un mazliet baisa izskata milzu ziedi. Tāpēc, ceļot apmetni, tika nolemts drošības labad izlikt uz nakti sargus.
Bastiāns un Atrejs bija sanesuši sūnu, kas bagātīgi auga visapkārt, un uztaisījuši no tās sev mīkstu guļu. Fuhūrs apgūlās, paņemdams abus draugus savā līkumā un galvu nolikdams uz iekšu, tā ka viņi bija nošķirti un aizsargāti kā lielā pludmales smilšu cietoksnī. Gaiss bija silts un pildīts ar īpatnēju smaržu, ko izstaroja orhidejas,— tikai tā nebija diez ko patīkama. Šajā smaržā jautās kaut kas tāds, kas vēstīja nelaimi.
XXVI.Redzošā roka
Spožas rasas lāses mirguļoja orhideju ziedos un lapas pirmaja rīta saulē, kad karavāna no jauna devās ceļā. Pa nakti nekādu starpgadījumu nebija bijis, ja neņem vērā, ka sūtņu pulkam atkal bija pievienojušies jauni un tagad visā barā bija jau ap trim simtiem ceļinieku. Skats uz šo visdažādākā veida būtņu procesiju noteikti bija ļoti īpatnējs.
Jo dziļāk viņi nonāca orhideju mežā, jo neticamākas formas un krāsas pieņēma ziedi. Un drīz vien Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi secināja, ka baisā nojauta, kas viņiem bija likusi izlikt sargus,
nav bijusi gluži nepamatota. Proti, daudzi no šiem augiem bija gaļēdājaugi, pietiekami lieli, lai apritu veselu teļu. Tiesa, tie gan nepārvietojās — tiktāl sargi nebija nepieciešami —, taču, ja ' tiem pieskārās, tie aizcirtās kā slazdi. Un dažas reizes kungiem jau bija vajadzējis izmantot savus zobenus, lai atbrīvotu kāda ceļabiedra vai jājamdzīvnieka roku vai kāju, nocērtot visu ziedu un sasmalcinot to gabalos.
Bastiānu, kas jāja uz Jihas, pastāvīgi turēja ciešā ielenkumā visas iespējamās Fantāzijas būtnes, kas centās pievērst sev viņa uzmanību vai, mazākais, gribēja pamest acis uz viņu. Taču Bastiāns jāja klusēdams un noslēdzies sevī. Viņā bija pamodusies jauna vēlēšanās, un pirmo reizi tā bija tāda, kas lika viņam kļūt nepieejamam un pat drūmam.
Visvairāk īgnuma, par spīti salabšanai, Bastiānā radīja neapšaubāmais fakts, ka Atrejs un Fuhūrs izturējās pret viņu kā pret nepatstāvīgu bērnu, par kuru viņiem jājūtas atbildīgiem un kuru vajag vadāt pie rokas un pamācīt. Ja labi pārdomāja, tā tas bijis jau kopš pirmās kopā aizvadītās dienas. Kā viņi īsti pie tā bija nonākuši? Acīmredzot viņi nez kādēļ jutās pārāki — kaut arī vēlēja Bastiānam tikai labu. Bez šaubām, Atrejs un Fuhūrs uzskatīja viņu par nevarīgu, aizsargājamu zēnu. Un tas viņam nepatika, nē, tas viņam itin nemaz nepatika! Viņš nebija nevarīgs! To viņi vēl redzēs! Bastiāns gribēja būt bīstams, bīstams un tāds, no kura baidās! Tāds, no kura jāuzmanās ikvienam — arī Fuhūram un Atrejam.