— Es vairs nejaudāju,— Fuhūrs īgni atbildēja,— es nudien vairs nejaudāju. ^
Kad viņi vēlāk nosēdās pie karavānas, ceļabiedri bija ļoti uztraukti. Izrādās, ka procesijai bija uzbrukusi kāda banda — apmēram piecdesmit varena auguma vīri, tērpušies melnās kukaiņveida bruņās. Daudzi ceļinieki bija aizmukuši un tikai tagad atgriezās pa vienam vai grupās, citi bija dūšīgi aizstāvējušies, taču pilnīgi bezcerīgi. Šie bruņotie milži ikvienu ieroci bija iznīcinājuši kā bērnu rotaļlietu. Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi bija varonīgi cīnījušies, tomēr nespējuši pievārēt ne vienu vienīgu pretinieku. Beidzot viņi, pārspēka pieveikti, bija atbruņoti, savažoti ķēdēs un aizvilkti prom. Kāds no melni bruņotajiem bija savādā skārda balsī aurojis:
— Šis ir Ksaīdes, Horokas pils valdnieces, vēstījums Bastiānam Baltazaram Buksam. Viņa prasa, lai glābējs viņai bez ierunām padodas, turklāt ar visu savu mantu un bagātību, un zvēr kalpot ar sirdi un dvēseli par uzticīgu vergu. Turpretī, ja viņš tam nav gatavs un ja viņam būtu prātā nezin kāda viltība, lai izjauktu Ksaīdes plānu, tad viņa trīs draugi — Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns — mirs lēnā, kaunpilnā un nežēlīgā nāvē. Tātad jādomā ātri, jo termiņš rīt, saulei uzlecot, izbeidzas. Tāds ir Horokas pils valdnieces Ksaīdes vēstījums Bastiānam Baltazaram Buksam. Tas ir nodots.
Bastiāns iecirta zobus lūpās. Atrejs un Fuhūrs stāvēja, nodūruši skatienu, taču Bastiāns zināja pavisam skaidri, ko draugi domā. Un taisni tāpēc, ka abi nekādi to neizrādīja, viņu tas vēl vairāk satracināja. Taču tagad nebija īstais brīdis viņus tālab saukt pie atbildības. Gan jau vēlāk radīsies atbilstoša izdevība.
— Es šiem Ksaīdes draudiem nepadošos nekādā ziņā, tas nu gan ir skaidrs,— viņš skaļi pavēstīja apkārtstāvošiem,— mums tūliņ jāsagatavo plāns, kā mēs ātri varētu atbrīvot trīs ieslodzītos.
— Tas nebūs viegli,— aizrādīja Illuāns, zilais džins ar ērgļa degunu,— pret šiem melnajiem vīriem mēs arī visi kopā esam bezspēcīgi, tas taču ir pierādījies. Un, pat ja tu, kungs, un Atrejs, un viņa laimes pūķis būtu mūsu cīnītāju priekšgalā, paietu pārāk ilgs laiks, kamēr mēs būtu ieņēmuši Horokas pili. Trīs kungu dzīvība atrodas Ksaīdes rokās, un, tiklīdz viņa manīs, ka mēs uzbrūkam, viņa tos nogalinās. Par to es nešaubos.
— Tad viņa to nedrīkst manīt,— Bastiāns aizrādīja,— mums viņa jāpārsteidz.
— Kā lai mēs to izdarām?— jautāja Četru ceturtdaļu trollis, kurš tagad bija pagriezis uz priekšu savu dusmīgo seju, kas izskatījās ārkārtīgi baisa.— Ksaīde ir ļoti viltīga un būs sagatavojusies uz visu.
— No tā es arī baidos,— sacīja gnomu valdnieks,— mēs esam pārāk daudzi, lai viņa nemanītu, ja mēs tuvotos Horokas pilij. Šādu karagājienu nevar nomaskēt pat ne naktī. Viņa noteikti ir izlikusi novērotājus.
— Tad mēs taisni to varētu izmantot, lai viņu maldinātu,— Bastiāns prātoja.
— Kā tu to domā, kungs?
— Jums ar visu karavānu jādodas tālāk citā virzienā, lai izskatītos tā, it kā jūs muktu, it kā mēs būtu atteikušies no domas atbrīvot trīs gūstekņus.
— Un kas notiks ar gūstekņiem?
— Es to uzņemšos, man palīdzēs Atrejs un Fuhūrs.
— Tikai jūs trīs?
— Jā,— Bastiāns sacīja,— protams, ja Atrejs un Fuhūrs piekritīs. Ja ne, es tikšu galā arī viens.
Apbrīna pilni skatieni pavērsās pret viņu. Tuvākstāvošie to čukstus paziņoja pārējiem, kuri nebija varējuši sadzirdēt teikto.
— Tas, kungs, ieies Fantāzijas vēsturē,— beidzot iesaucās zilais džins,— vienalga, vai tu uzvarēsi vai zaudēsi.
— Vai jūs nāksiet līdzi?— Bastiāns uzrunāja Atreju un Fuhūru. — Vai arī jums atkal ir kāds no jūsu priekšlikumiem?
— Nē,— Atrejs klusi sacīja,— mēs iesim kopā ar tevi.
— Tad procesijai jādodas ceļā,— Bastiāns pavēlēja,— kamēr vēl ir gaišs. Jums jārada iespaids, ka jūs bēgat, tātad steidzieties! Mēs šeit sagaidīsim tumsu. Rīt no rīta agri mēs jums atkal pievienosimies — kopā ar trim kungiem vai arī vispār ne. Tagad ejiet!
Ceļabiedri mēmi paklanījās Bastiāna priekšā un devās ceļā. Bastiāns, Atrejs un Fuhūrs noslēpās orhideju krūmos un nekustēdamies un nerunādami gaidīja nakti.
Kad iestājās krēsla, viņi pēkšņi izdzirdēja klusu šķindoņu un ieraudzīja pamestajā apmetnē ienākam piecus milzīgus, melnus vīrus. Viņi izdarīja savādas, mehāniskas kustības, gluži kā pēc vienādas pavēles. Šķita, ka viņi caurcaurēm ir no melna metāla, pat sejas atgādināja tērauda maskas. Vīri vienlaikus apstājās, pagriezās uz to pusi, kur bija nozudusi karavāna, un, nepārmijuši savā starpā ne vārda, vienādā solī sekoja pēdām. Tad atkal iestājās klusums.
— Izskatās, ka plāns īstenojas,— Bastiāns čukstēja.
— Te bija tikai pieci,— Atrejs atbildēja.— Kur ir pārējie? v
— Noteikti šie pieci zinās, kā viņus pasaukt,— Bastiāns sacīja.
Kad beidzot bija kļuvis pavisam tumšs, viņi uzmanīgi izlīda no
paslēptuves, un Fuhūrs bez skaņas pacēlās ar abiem jātniekiem gaisā. Viņš pūlējās lidot pēc iespējas zemāk virs orhideju meža galotnēm, lai netiktu pamanīts. Sākumā virziens bija zināms, tas bija tas pats, kurā
viņš bija devies šo pēcpusdienu. Apmēram pēc ceturtdaļstundu ilgas traukšanās uz priekšu radās jautājums, vai viņi tagad maz atradīs Horokas pili. Tumsa bija necaurredzama. Taču dažas minūtes vēlāk viņi pamanīja priekšā iznirstam pili. Tās tūkstoš logi izstaroja spilgtu gaismu. Šķita, ka Ksaīdei ir svarīgi, lai pils būtu redzama. Tas katrā ziņā bija viegli izskaidrojams, jo viņa taču gaidīja Bastiāna apciemojumu, kaut arī citādā nozīmē.
Piesardzības labad Fuhūrs nolaidās vēl zemāk un slīdēja starp orhidejām, jo viņa perlamutra baltais zvīņu tērps mirguļoja un atstaroja gaismu. Un pagaidām viņiem bija vēl jāslēpjas.
Augu aizsegā lidotāji tuvojās pilij. Pie lielajiem ieejas vārtiem sardzē stāvēja desmit bruņu milži. Arī pie katra apgaismotā loga melns un nekustīgs — kā draudoša ēna — stāvēja sargs.
Horokas pils atradās uz neliela pakalna, kur neauga orhideju biežņa. Ēka pēc formas tik tiešām atgādināja milzu roku, kas slejas laukā no zemes. Katrs no pirkstiem bija viens tornis un īkšķis — er- kers, uz kura atradās vēl viens tornis. Celtnei bija vairāki stāvi, ikviena pirkstu locītava veidoja vienu, un logi pēc formas bija kā mirdzošas acis, kas lūkojas uz visām pusēm. Ne velti to sauca par redzošo roku.
— Mums jāizdibina, kur atrodas gūstekņi,— Bastiāns pačukstēja ausī Atrejam.
Atrejs pamāja un pieteica Bastiānam būt klusam un palikt pie Fuhūra. Tad, nesaceldams ne mazāko troksni, viņš aizrāpoja prom. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņš atgriezās.
— Es aplavījos apkārt visai pilij,— Atrejs klusītiņām sacīja,— šī ir vienīgā ieeja. Taču tā ir pārāk labi apsargāta. Tikai pašā viduspirksta galā man izdevās atklāt kādu jumta lūku, pie kuras, šķiet, nestāv neviens no bruņu milžiem. Bet, ja mēs ar Fuhūru uzlidosim gaisā, viņi mūs katrā ziņā ieraudzīs. Gūstekņi droši vien ir pagrabā, vismaz es vienreiz kā no liela dziļuma izdzirdēju garu sāpju kliedzienu. /
Bastiāns saspringti domāja, tad pačukstēja:
— Es mēģināšu piekļūt šai jumta lūkai. Jums, tev un Fuhūram, pa to laiku jānovērš sargu uzmanība. Dariet tā, lai viņi domātu, ka mēs uzbruksim ieejas vārtiem. Jums viņi visi jāatvilina šurp. Bet tikai jāvilina, vai saprotat? Neielaidieties nekādā cīņā! Tikmēr es mēģināšu no aizmugures uzrāpties pa roku augšā. Aizkavējiet tos vīrus, cik vien ilgi iespējams. Taču nepakļaujiet sevi nekādam riskam! Atvēliet man dažas minūtes laika, pirms sākat.