Atkal viņi izdzirdēja tuvojamies metāliski dunošos soļus.
— Žigli!— Bastiāns uzsauca.— Atpakaļ uz trepēm! Es aizstāvēšos.
Viņš nevarēja redzēt, vai trīs kungi pavēli izpilda, un viņam arī
neatlika vairs laika, lai pārliecinātos, jo zobens Sikānda jau sāka dejot viņa rokā. Un no spilgtās, baltās gaismas, ko tas izstaroja, hallē kļuva gaišs kā dienā. Kaut arī bruņu milži gribēja atvirzīt Bastiānu no ieejas uz trepēm, lai varētu uzbrukt zēnam no visām pusēm, neviens no viņu varenajiem cirtieniem neskāra Bastiānu. Sikānda šaudījās gaisā tik ātri, ka šis viens zobens izskatījās kā zobenu simti, kurus nebija iespējams atšķirt citu no cita. Un beidzot viņš stāvēja sacirstu melnu bruņu laukā. Neviens vairs nekustējās.
— Nāciet!— Bastiāns uzsauca pavadoņiem.
Trīs kungi izlīda no ieejas kāpņu telpā un iepleta acis.
— Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis,— Hīkrions sacīja, drebot ūsām,— goda vārds!
— Es par to vēl stāstīšu saviem mazbērniem,— stomīdamies teica Hīsbalds. v ;
— Un tie mums diemžēl neticēs,— skumji piebilda Hīdorns.
Bastiāns neizlēmīgs stāvēja ar zobenu rokās, taču pēkšņi tas
ieslīdēja atpakaļ makstī.
— Šķiet, ka briesmas ir garām,— viņš sacīja.
— Vismaz tās, kuras var uzveikt ar zobenu,— Hīdorns piemetināja.— Ko mēs darīsim tālāk?
— Tālāk,— Bastiāns atbildēja,— es gribētu personiski iepazīties ar Ksaīdi. Man ar viņu pārmijams kāds vārdiņš.
Četratā viņi tagad kāpa uz augšu pa pagraba stāviem, kamēr sasniedza zemes virspusi. Šeit, tādā kā hallē, viņus gaidīja Atrejs un Fuhūrs.
— Jums abiem tas izdevās lieliski!—Bastiāns sacīja, uzsizdams Atrejam pa plecu.
— Kas bija šie bruņu milži?— Atrejs gribēja zināt.
— Tukši rieksti!— Bastiāns garāmejot izmeta.— Kur ir Ksaīde?
— Augša sava burvju zale,— Atrejs atbildēja.
— Nāciet līdzi!— Bastiāns aicināja. Viņš atkal apvilka sudraba mēteli, ko Atrejs pieturēja. Tad visi kopā kāpa pa platajām akmens kāpnēm uz augšējiem stāviem. Pat Fuhūrs devās līdzi.
Kad Bastiāns ar draugiem ienāca lielajā burvju zālē, Ksaīde piecēlās no sava sarkano koraļļu troņa. Viņa bija daudz lielāka par Bastiānu un ļoti skaista. Burvei mugurā bija garš tērps no violeta zīda, viņas mati bija sarkani kā uguns un saslieti tornī kādā augstākā mērā dīvainā frizūrā no pīnēm un bizēm. Viņas seja bija bāla kā marmors, tāpat garās, tievās rokas. Skatiens savāds un mulsinošs, un pagāja labs bridis, kamēr Bastiāns aptvēra, kas tam par iemeslu: Ksaīdei bija divas dažādas acis — viena zaļa un otra sarkana. Šķita arī, ka viņa ir nobijusies no Bastiāna, jo drebēja. Bastiāns izturēja viņas skatienu, un burve nolaida savas garās skropstas.
Telpa bija pieblīvēta ar visvisādiem dīvainiem priekšmetiem, un nebija iespējams uzminēt, kādam mērķim tie kalpo,— te bija lieli, daudzkrāsaini globusi, zvaigžņu pulksteņi un svārsti, kas karājās pie griestiem. Pa vidu stāvēja dārgi vīraka trauki, no kuriem plūda smagi dažādu krāsu mākoņi, kas aizvilkās kā migla pa grīdu.
Bastiāns līdz šim vēl nebija teicis ne vārda. Un šķita, ka tas Ksaīdi izvedis no pacietības, jo pēkšņi viņa pieskrēja pie zēna un nometās viņa priekšā uz grīdas, tad, pacēlusi vienu Bastiāna kāju, uzlika to sev uz pakauša.
— Mans kungs un meistar,— viņa sacīja balsī, kas likās zema, samtaina un it kā aizplīvurota,— visā Fantāzijā tev neviens nespēj pretoties. Tu esi varenāks par visiem varenajiem un bīstamāks par visiem dēmoniem. Ja tev kārojas man atriebties par to, ka biju pietiekami liela muļķe un nepazinu tavu lielumu, vari mani samīt ar savu kāju. Esmu pelnījusi tavas dusmas. Taču, ja tu savu izdaudzināto cēlsirdību gribi pierādīt arī pret mani, necienīgo, tad paciet, ka es tev padodos kā paklausīga verdzene un zvēru tev kalpot ar visu savu sirdi un dvēseli un ar visām savām spējām. Māci man darīt to, ko tu uzskati par vēlamu, un es būšu tev pazemīga skolniece un paklausīšu katram tavam acu mājienam. Es nožēloju to, ko esmu gribējusi tev nodarīt, un izlūdzos tavu žēlastību.
— Piecelies, Ksaīde!— Bastiāns teica. Viņš bija izjutis dusmas uz viņu, taču burves runa bija viņam patikusi. Ja viņa patiešām bija nezināšanas dēļ vērsusies pret viņu un ja tiešām tik rūgti to nožēlo, tad tas būtu zem viņa goda — nabadzīti tagad vēl sodīt. Un, tā kā
Ksaīde pat gribēja no viņa mācīties to, ko viņš uzskata par vēlamu, tad patiesībā nebija nekāda iemesla šo lūgumu noraidīt.
Ksaīde bija piecēlusies un stāvēja nokārtu galvu.
— Vai tu klausīsi man uz vārda, bez ierunām un bez kurnēšanas,— Bastiāns jautāja,— kaut arī grūti būs manu pavēli izpildīt?
— Es vēlos to, kungs un meistar,— Ksaīde atbildēja,— un tu redzēsi: mēs panāksim visu, ja apvienosim manu mākslu un tavu varu.
— Labi,— Bastiāns atbildēja,— tad es pieņemu tevi savā dienestā. Tu pametīsi šo pili un dosies kopā ar mani uz Ziloņkaula torni, kur esmu nodomājis satikties ar Mēness meitiņu.
Ksaīdes acis uz īsu mirkli iekvēlojās sarkanas un zaļas, taču viņa tūliņ pat atkal nolaida pār tām savas garās skropstas un sacīja:
— Es paklausu, kungs un meistar.
Visi kāpa lejā un izgāja pils priekšā.
— Mums vispirms jāatrod pārējie ceļabiedri,— Bastiāns nolēma, — kas zina, kur viņi tagad ir.
— Ne pārāk tālu no šejienes,— Ksaīde sacīja,— es viņus mazlietiņ maldināju.
— Tā bija pēdējā reize,— Bastiāns aizrādīja.
— Tā bija pēdējā reize, kungs,— viņa atkārtoja,— bet kā mēs tur nonāksim? Vai lai eju kājām? Naktī — un cauri šim mežam?
— Fuhūrs mūs nesīs,— Bastiāns noteica,— viņš ir pietiekami stiprs, lai lidotu ar mums visiem.
Fuhūrs pacēla galvu un paskatījās uz Bastiānu. Viņa rubīnsārtās acis zvēroja.
— Pietiekami stiprs es esmu, Bastiān Baltazar Buks,— nodunēja viņa bronzas balss,— taču es negribu nest šo sievieti.
— Un tomēr tu to darīsi,— Bastiāns sacīja,— jo es tev pavēlu!
Laimes pūķis paskatījās uz Atreju, un tas viņam neuzkrītoši
pamāja. Bastiāns to pamanīja.
Visi sasēdās Fuhūram mugurā, tas tūliņ pacēlās gaisā.
— Uz kurieni?— laimes pūķis vaicāja.
— Vienkārši — taisni uz priekšu!— Ksaīde sacīja.
— Uz kurieni?— Fuhūrs vaicāja vēlreiz, it kā nebūtu sadzirdējis.
— Taisni uz priekšu!— Bastiāns uzsauca.— Tu esi pareizi sapratis!
— Klausi vien!— Atrejs klusi sacīja, un Fuhūrs paklausīja.
Pusstundu vēlāk — ausa jau rīts — viņi ieraudzīja lejā daudzus
apmetnes ugunskurus, un laimes pūķis nosēdās. Pa šo laiku bija pievienojušies jauni Fantāzijas iemītnieki, un daudzi no viņiem bija atnesuši līdzi teltis. Apmetne līdzinājās īstai telšu pilsētai, kas pletās orhideju meža malā plašā, puķēm klātā pļavā.
— Cik tad daudzi jau te ir?— Bastiāns gribēja zināt, un zilais džins Illuāns, kas pa šo laiku bija vadījis procesiju un tagad iznācis sasveicināties, paskaidroja, ka precīzi saskaitīt dalībniekus vēl nav varējis, bet katrā ziņā to esot jau tuvu tūkstotim. Un, starp citu, tur esot vēl kaut kas ārkārtīgi savāds: drīz pēc tam, kad viņi uzslējuši apmetni, tātad vēl pirms pusnakts, esot uzradušies pieci bruņu milži. Viņi esot izturējušies miermīlīgi un stāvējuši malā. Neviens, protams, neesot uzdrošinājies viņiem tuvoties. Turklāt viņi nesuši līdzi lielu, ar sarkaniem koraļļiem rotātu palankīnu, kas tomēr esot bijis tukšs.