Bastiāns neko neteica, taču Ksaīdes vārdi bija atstājuši uz viņu iespaidu.
Kad nākamajā dienā pulks ar Bastiānu un Jihu priekšgalā devās cauri brīnišķīgam pļavu apvidum, ko vietu vietām bagātināja smaržojošas ceriņu audzes, viņš izmantoja dienvidus atpūtu, lai izpildītu Ksaīdes priekšlikumu.*
— Paklausies, Jiha,— Bastiāns ierunājās, glaudīdams zirgēzelītes kaklu,— ir pienācis mirklis, kad mums jāšķiras.
Jiha sāpēs novaidējās.
— Kāpēc, kungs?— viņa vaimanāja.— Vai tad es tik slikti veicu savu uzdevumu?— No dzīvnieka tumšo acu kaktiņiem lija asaras.
— Nē taču,— Bastiāns pasteidzās viņu mierināt,— gluži otrādi, tu visu šo garo ceļu esi mani tik saudzīgi nesusi un bijusi tik pacietīga un vienmēr paklausīga, ka es gribu tagad tevi pateicībā atalgot.
— Es nevēlos nekādas citas algas,— Jiha atbildēja,— es gribu tevi nest tālāk. Ko gan vēl vairāk es varu vēlēties?
— Vai tu netiki teikusi,— Bastiāns turpināja,— ka esi bēdīga par to, ka jums, zirgēzelītēm, nevar dzimt bērni?
— Jā,— Jiha noraizējusies sacīja,— jo sirmā vecumā es viņiem mīļu prātu stāstītu par šīm dienām.
— Labi,— Bastiāns teica,— tad es tev tagad izstāstīšu kādu stāstu, kas kļūs par īstenību. Un es to stāstīšu tikai tev, tev vienai pašai, jo tas pieder tev.
Tad viņš saņēma delnā Jihas garo ausi un iečukstēja tajā:
— Netālu no šejienes, kādā mazā ceriņu audzē, tevi gaida tava dēla tēvs. Tas ir balts ērzelis ar gulbju spalvu spārniem. Viņa krēpes un aste ir tik gara, ka sniedzas līdz pašai zemei. Viņš jau vairākas dienas mums slepus seko, jo ir uz mūžīgiem laikiem iemīlējies tevī.
— Manī?—Jiha iekliedzās gluži vai izbijusies.— Bet es taču esmu tikai zirgēzelīte, turklāt neesmu vairs nekāda jaunā!
— Viņam,— Bastiāns klusi sacīja,— tu esi Fantāzijas skaistākais radījums, taisni tāpēc, ka tu esi tāda, kāda tu esi. Un varbūt arī tāpēc, ka tu esi nesusi mani. Taču viņš ir ļoti kautrīgs un neuzdrošinās tev tuvoties starp visām šīm daudzajām būtnēm. Tev jāiet pie viņa, jo citādi viņš nomirs ilgās pēc tevis.
— Ak tu mīļo stundiņ,— Jiha, nezinādama padoma, noelsās, — vai tiešām tik ļauni?
— Jā,— Bastiāns pačukstēja viņai ausī,— un tagad paliec sveika, Jiha! Skrien tik uz priekšu, tu viņu atradīsi.
Jiha paspēra dažus soļus, tad vēlreiz pagriezās atpakaļ pret Bastiānu.
— Godīgi sakot, es mazlietiņ baidos,— viņa atzinās.
— Tikai drosmi!— Bastiāns smaidīdams uzmundrināja.— Un neaizmirsti saviem bērniem un mazbērniem izstāstīt par mani!
— Pateicos, kungs!— Jiha, kā jau radusi, gluži vienkārši atbildēja un devās prom.
Bastiāns ilgi skatījās nopakaļ, kā viņa aiztipina sīkiem solīšiem, un jutās ne pārāk priecīgs par to, ka aizsūtījis viņu prom. Tad viņš iegāja savā greznajā teltī, apgūlās uz mīkstajiem spilveniem un stīvi lūkojās griestos. Zēns visu laiku sev iestāstīja, ka izpildījis Jihas karstāko vēlēšanos. Tomēr tas neizkliedēja drūmo noskaņojumu. Jo ir taču ļoti svarīgi, kurā brīdī un kāpēc tiek izdarīts kādam kaut kas labs.
Bet tas attiecās tikai uz Bastiānu, jo Jiha patiešām atrada sniegbaltu, spārnotu ērzeli un nosvinēja kāzas. Vēlāk viņai piedzima dēls — balts, spārnots zirgēzelis, kurš tika nosaukts par Pataplānu. Viņš vēl lika Fantāzijā par sevi daudz runāt, bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Taču tagad Bastiāns tālāk ceļoja Ksaīdes palankīnā. Viņa pat bija piedāvājusies pati izkāpt laukā un iet kājām blakus, lai tikai sagādātu viņam visas iespējamās ērtības, tomēr to Bastiāns negribēja pieņemt. Tā viņi tagad abi sēdēja plašajā koraļļu palankīnā, kas ieņēma vietu karavānas priekšgalā.
Bastiāns joprojām vēl bija mazlietiņ īdzīgs, arī pret Ksaīdi, kura viņam bija devusi šo padomu — šķirties no zirgēzelītes. Un Ksaīde to ļoti drīz uzzināja. Bastiāna vienzilbīgās atbildes neļāva atraisīties īstai sarunai.
Lai uzmundrinātu viņu, Ksaīde jautri sacīja:
— Es gribētu pasniegt tev kādu dāvanu, mans kungs un meistar, ja tu būsi tik žēlīgs un pieņemsi to no manis.
Viņa izvilka no spilvenu apakšas ārkārtīgi grezni izrotātu kārbiņu. Bastiāns nepacietībā piecēlās. Viņa atvēra to un izņēma šauru jostiņu, kas atgādināja ķēdi ar kustīgiem posmiem. Ikviens posms un arī sprādze bija no skaidra stikla.
— Kas tas ir?— Bastiāns gribēja zināt.
Josta klusi šķindēja viņas rokās.
— Tā ir josta, kas padara neredzamu. Taču tev, kungs, jādod tai vārds, lai tā piederētu tev.
Bastiāns to aplūkoja, tad sacīja:
— Josta Gēmala.
Ksaīde smaidīdama pamāja.
— Tagad tā pieder tev.
Bastiāns paņēma jostu un neizšķirīgi turēja to rokā.
— Vai tu negribētu to tūliņ izmēģināt,— burve jautāja,— lai pārliecinātos par tās iedarbību?
Bastiāns aplika jostu ap gurniem un juta, ka tā der kā uzlieta. Jā gan, viņš to tikai juta, jo pats sevi vairs neredzēja — ne savu ķermeni, ne savas kājas, ne savas rokas. Tā bija augstākā mērā nepatīkama sajūta, un zēns mēģināja tūliņ atkal atsprādzēt sprādzi. Taču, tā kā viņš vairs neredzēja ne savas rokas, ne jostu, viņam tas neizdevās.
— Palīgā!— Bastiāns izgrūda apslāpētā balsī. Pēkšņi viņu bija sagrābušas bailes, ka viņam nekad vairs neizdosies noņemt jostu Gēmalu un uz visiem laikiem vajadzēs palikt neredzamam.
— Vispirms jāiemācās ar to apieties,— Ksaīde aizrādīja,— man klājās tieši tāpat, kungs un pavēlniek. Atļauj, es tev palīdzēšu!
Viņa pagrāba tukšumā, un vienā mirklī josta Gēmala bija atsprādzēta, un Bastiāns atkal ieraudzīja pats sevi. Viņš atviegloti nopūtās. Tad zēns smējās, un arī Ksaīde smaidīja, ievilkdama dūmus no savas ūdenspīpes.
Katrā ziņā burvei bija izdevies viņu pievērst citām domām.
— Tagad tu esi labāk aizsargāts pret jebkuru nelaimi,— viņa maigi sacīja,— un tas man ir daudz svarīgāk, nekā es to spēju pateikt, kungs.
— Nelaimi?— Bastiāns apvaicājās, būdams joprojām vēl mazlietiņ apmulsis.— Kādu nelaimi?
— Ak, neviens nespēs ar tevi mēroties spēkos,— Ksaīde čukstēja, — neviens, ja tu būsi gudrs. Briesmas slēpjas tevī pašā, un tāpēc ir grūti tevi pasargāt no tevis paša.
— Kā tas jāsaprot — manī pašā?— Bastiāns vēlējās zināt.
— Gudrs ir tas, kas stāv pāri visam, nevienu nenīst un nevienu nemīl. Bet tev, kungs, joprojām vēl ir svarīga draudzība. Tava sirds vēl nav auksta un vienaldzīga kā sniegota kalna virsotne — un tāpēc kāds tev var nodarīt ļaunu.
— Un kurš tas varētu būt?
— Tas, pret kuru tu, par spīti visai viņa uzpūtībai, vēl joprojām izturies draudzīgi, kungs.
— Izsakies skaidrāk!
— Bezkaunīgais un godbijību nepazīstošais mazais mežonēns no zaļādaiņu cilts, kungs.
— Atrejs?
— Jā, un kopā ar viņu bezkaunīgais Fuhūrs.
— Un tie abi man darīšot ļaunu?— Bastiānam gluži vai smieties
sagribējās.
Ksaīde sēdēja nokārtu galvu.
— Tam es neticēšu nekad mūžā,— Bastiāns turpināja,— lai es ne vārda vairs nedzirdētu par to!
Ksaīde neko neteica, tikai nokāra galvu vēl zemāk.
Pēc ilga klusuma brīža Bastiāns vaicāja: