Atrejs un Fuhūrs atradās pašā apmetnes malā zem kāda rozmarīna koka. Atrejs sēdēja, salicis kājas zem sevis, sakrustojis rokas uz krūtīm, un stīvu skatienu lūkojās Ziloņkaula torņa virzienā. Laimes pūķis gulēja zemē blakus, vareno galvu novietojis viņam pie kājām.
— Tā bija mana pēdējā cerība, ka valdniece attiecībā pret viņu pieļaus izņēmumu, lai paņemtu atpakaļ zīmi,— Atrejs sacīja,— taču tagad visas cerības ir vējā.
— Gan jau viņa zina, ko dara,— Fuhūrs atbildēja.
Šajā mirklī Bastiāns bija atradis abus un neredzams pienāca viņiem klāt.
— Vai viņa patiešām to zina?— Atrejs murmināja.— Viņš nedrīkst ilgāk paturēt AURINU.
— Ko tu darīsi?— Fuhūrs jautāja.— Labprātīgi viņš to neatdos.
— Man viņam tas jāatņem,— Atrejs atbildēja.
Izdzirdot šos vārdus, Bastiānam pazuda zeme zem kājām.
— Kā tu domā to-izdarīt?— Fuhūrs vaicāja.— Jā, tiklīdz tas būtu tev, viņš vairs nevarētu to atņemt.
— Ak, es nezinu,— Atrejs sacīja,— spēks un burvju zobens taču viņam būtu joprojām.
— Toties zīme tevi sargātu,— Fuhūrs iebilda,— pat no viņa.
— Nē,— Atrejs teica,— nedomāju vis. No viņa ne. Ne tā.
— Un turklāt,— Fuhūrs turpināja, klusi, nežēlīgi smiedamies, — viņš pats tev zīmi piedāvāja jūsu pirmajā vakarā Amargāntā. Bet tu to noraidīji.
Atrejs pamāja.
— Toreiz es vēl nezināju, kā tas būs.
— Kas tad tev vēl atliek?— Fuhūrs vaicāja.— Ko tu varētu darīt, lai atņemtu viņam zīmi?
— Tā jānozog,— Atrejs atbildēja.
Fuhūra galva uzšāvās gaisā. Rubīnsārti kvēlojošām acu ripām viņš stīvi lūkojās uz Atreju, kas nodūra skatienu un klusi atkārtoja:
— Tā jānozog. Citas iespējas nav.
Pēc baiga klusuma mirkļa Fuhūrs jautāja:
— Un kad?
— Jau šonakt,— Atrejs atteica,— jo rīt jau var būt par vēlu.
Bastiāns neko vairāk negribēja dzirdēt. Viņš lēnām devās prom,
nejuzdams vairs neko citu kā vien aukstu, bezgalīgu tukšumu. Tagad — kā Ksaīde to bija sacījusi — viņam bija viss vienalga.
Viņš iegāja atpakaļ savā teltī un noņēma jostu Gēmalu, tad aizsūtīja Illuānu, lai tas ataicina trīs kungus — Hīsbaldu, Hīkrionu un Hīdornu. Gaidot un staigājot šurpu turpu, viņam iešāvās prātā, ka Ksaīde bija visu pareģojusi. Viņš nebija gribējis tam ticēt, bet tagad nekas cits neatlika. Ksaīde bija izturējusies pret viņu godīgi, to viņš tagad atzina. Viņa vienīgā viņam bija patiesi padevīga. Taču vēl nebija teikts, ka Atrejs savu plānu patiešām īstenos. Varbūt tā bijusi tikai ideja, par kuru viņam jau tagad kauns. Ja tā, Bastiāns šo gadījumu ne ar vārdu nepieminēs — kaut arī viņa acīs tagad šai draudzībai vairs nebija nekādas vērtības. Tā bija galā uz visiem laikiem.
Kad ieradās trīs kungi, viņš paskaidroja, ka viņam esot dibinātas aizdomas, ka jau šonakt viņa teltī varot ierasties zaglis. Tāpēc viņš lūdzot trīs kungus apsargāt telti no iekšpuses un zagli, lai kas arī tas būtu, uz vietas sagūstīt. Hīsbalds, Hīdorns un Hīkrions bija ar mieru un ērti iekārtojās teltī. Bastiāns gāja prom.
Viņš devās uz Ksaīdes koraļļu palankīnu. Viņa gulēja dziļā miegā, tikai pieci milži savās melnajās, kukaiņ veidi gājās bruņās stāvēja taisni un nekustīgi viņai apkārt. Tumsā tie izskatījās kā piecas klints lauskas.
— Es vēlos, lai jūs man paklausītu,— Bastiāns klusi sacīja.
Visi pieci uzreiz pavērsa pret viņu savas melnās tērauda sejas.
— Pavēli mums, mūsu kundzes kungs,— kāds atbildēja metāliskā balsī.
— Vai jūs domājat, ka jūs spētu uzveikt laimes pūķi Fuhūru? — Bastiāns gribēja zināt.
— Tas atkarīgs no gribas, kas mūs vada,— metāliskā balss attrauca.
— Tā ir mana griba,— Bastiāns teica.
— Tad mēs tiksim galā ar visu,— skanēja atbilde.
— Labi, ejiet pie viņa!— Bastiāns parādīja ar roku virzienu. — Tiklīdz Atrejs būs prom, saņemiet Fuhūru gūstā! Taču palieciet ar viņu tur. Es likšu jūs pasaukt, kad vajadzēs viņu atvest.
— To mēs labprāt darīsim, mūsu kundzes kungs,— metāliskā balss atbildēja.
Pieci melnie bruņu milži bez skaņas un vienādā solī devās prom. Ksaīde miegā smaidīja.
Bastiāns gāja atpakaļ uz savu telti, bet, nonācis tās tuvumā, vilcinājās. Ja Atrejs patiesi mēģinās izdarīt šo zādzību, viņš negribētu būt klāt tajā brīdī, kad draugs tiks saņemts ciet.
Debesīs kāpa pirmā rīta ausma, un Bastiāns apsēdās netālu no savas telts zem kāda koka un gaidīja, ietinies sudraba mētelī. Laiks vilkās bezgalīgi lēni, svīda palss rīts, kļuva gaišāks, un Bastiānam jau radās cerības, ka Atrejs būs atteicies no sava nodoma, kad pēkšņi greznajā teltī atskanēja troksnis un balsu jūklis. Tas ilga pavisam īsu brīdi, tad Hīkrions izveda no telts Atreju, kam rokas bija saslēgtas uz muguras. Abi pārējie kungi sekoja.
Bastiāns gurdi piecēlās un atspiedās pret koku.
— Tātad tomēr!— viņš klusībā nomurmināja.
Tad Bastiāns gāja uz savu telti. Nevēlēdamies skatīties uz Atreju, arī viņš turēja nokārtu galvu.
— Illuān!— Bastiāns sacīja zilajam džinam, kas stāvēja blakus telts ieejai.— Pamodini visu apmetni. Lai pulcējas šeit. Un lai melnie bruņu milži atved šurp Fuhūru.
Džins iekliedzās^spalgā ērgļa balsī un aizsteidzās prom. Visur, kur vien viņš bija pagājis garām, lielās un mazās teltīs un citās apmetnes vietās sākās rosība.
— Viņš it nemaz nepretojās,— Hīkrions noņurdēja, pamādams ar galvu uz Atreju, kurš stāvēja nekustīgi un nokārtu galvu. Bastiāns novērsās un apsēdās uz kāda akmens.
Kad pieci melnie milži atveda Fuhūru, apkārt greznajai teltij jau bija sapulcējies prāvs pūlis. Tuvojoties vienādajiem metāliski dunošajiem soļiem, skatītāji pašķīrās un atbrīvoja ceļu. Fuhūrs nebija savažots, un bruņotie milži viņam pat nepieskārās, viņi tikai gāja gūsteknim abās pusēs ar izvilktiem zobeniem.
— Viņš vispār nepretojās, mūsu kundzes kungs,— viena no metāliskajām balsīm uzrunāja Bastiānu, kad procesija apstājās.
Fuhūrs apgūlās Atreja priekšā uz zemes un aizvēra acis.
Iestājās ilgs klusums. Iepakaļ palikušie ceļinieki piesteidzās klāt, kaklus staipīdami, lai redzētu, kas notiek. Vienīgi Ksaīdi te nemanīja. Čuksti un klusās čalas mazpamazām norima. Visu skatieni vēroja te Atreju, te Bastiānu. Pelēkajā mijkrēslī viņu nekustīgie stāvi atgādināja uz mūžīgiem laikiem sastingušu attēlu bez krāsām.
Beidzot Bastiāns piecēlās.
— Atrej,— Viņš sacīja,— tu gribēji man nozagt Bērnišķās ķeizarienes zīmi, lai piesavinātos to sev. Un tu, Fuhūr, to zināji un biji līdzdalībnieks. Jūs abi esat ne tikai aptraipījuši draudzību, kas kādreiz pastāvēja starp mums, jūs esat arī vainojami vissmagākajā noziegumā pret Mēness meitiņas gribu: valdniece iedeva dārglietu man. Vai jūs atzīstat savu vainu?
Atrejs ar ilgu skatienu nomērīja Bastiānu, tad pamāja.
Bastiānam aizlūza balss, un viņš divas reizes mēģināja turpināt, līdz tas izdevās.
— Es zinu, Atrej, ka tu biji tas, kas mani aizveda pie Bērnišķās ķeizarienes. Un es atceros Fuhūra dziesmu Amargāntā. Tāpēc es jums dāvāšu jūsu dzīvību, zagļa dzīvību un zagļa sabiedrotā dzīvību. Dariet ar to, ko gribat. Bet pazūdiet no manis, cik tālu vien varat, un nekad neuzdrošinieties man vairs rādīties acīs. Es jūs padzenu uz visiem laikiem. Es nekad jūs neesmu pazinis!
Viņš deva Hīkrionam ar galvu zīmi, lai viņš noņem no Atreja važas, tad novērsās un atkal apsēdās.