Atrejs ilgu laiku stāvēja kā sastindzis, tad palūkojās uz Bastiānu. Izskatījās, ka viņš grib kaut ko teikt, taču pārdomāja. Viņš noliecās lejā pie Fuhūra un kaut ko pačukstēja viņam. Laimes pūķis pavēra acis un piecēlās. Atrejs uzlēca viņam mugurā, un Fuhūrs pacēlās gaisā. Viņš lidoja taisni pretī austošajām rīta debesīm, un, kaut arī viņa kustības bija smagnējas un gurdas, jau pēc nedaudz mirkļiem abi bija nozuduši tālumā.
Bastiāns uzslējās kājās, iegāja savā teltī un apgūlās.
— Tagad tu esi sasniedzis patiesu diženumu,— klusi sacīja kāda liega, aizplīvurota balss,— tagad tu esi kļuvis pret visu vienaldzīgs, un nekas tevī vairs nespēj aizsniegt.
Bastiāns piecēlās sēdus. To bija sacījusi Ksaīde. Viņa tupēja telts tumšākajā stūrī.
— Tu?— Bastiāns jautāja.— Kā tu šeit ienāci?
Ksaīde smaidīja.
— Nav tādu sargu, kungs un meistar, kas spētu mani aizturēt. To iespētu tikai tava pavēle. Vai tu raidi mani prom?
Bastiāns atkal apgūlās un aizvēra acis. Pēc brīža viņš murmināja:
— Man vienalga. Paliec vai ej!
Ksaīde ilgi vēroja viņu caur puspievērtiem plakstiem, tad apvaicājās:
— Par ko tu domā, kungs un meistar?
Bastiāns novērsās un neatbildēja.
Ksaīdei bija skaidrs, ka tagad nekādā ziņā nedrīkst atstāt viņu vienatnē. Tagad viņš ļoti viegli varēja izslīdēt viņai no rokām. Ksaīdei vajadzēja Bastiānu mierināt un uzmundrināt — pēc savas saprašanas. Ksaīdei vajadzēja uzmanīt, lai viņš ietu tālāk pa ceļu, kuru viņa paredzējusi viņam — un pati sev. Un šoreiz neiztikt ar kādu burvju dāvanu vai vienkāršu triku. Viņai jāķeras pie stiprākiem līdzekļiem. Pie pašiem stiprākajiem, kas bija viņas rīcībā,— pie Bastiāna slēptākajām vēlmēm. Viņa apsēdās zēnam blakus un čukstēja ausī:
— Kad tu domā doties uz Ziloņkaula torni, mans kungs un meistar?
— Nezinu,— Bastiāns sacīja, noslēpis seju spilvenos,— kas man tur vēl meklējams, ja jau Mēness meitiņas tur nav? Es vispār vairs nezinu, ko lai tagad iesāku.
— Tu varētu doties turp, lai sagaidītu Bērnišķo ķeizarieni.
Bastiāns pagriezās pret Ksaīdi.
— Vai tu domā, ka viņa atgriezīsies?
Zēnam nācās savu jautājumu atkārtot vēlreiz — uzstājīgāk, pirms Ksaīde vilcinādamās atbildēja:
— Nedomāju vis. Šķiet, ka viņa ir pametusi Fantāziju uz visiem laikiem un ka tu esi viņas pēctecis, kungs un meistar.
Bastiāns lēnām pieslējās kājās. Viņš raudzījās Ksaīdes divkrāsu acīs, un pagāja labs brīdis, līdz viņš pilnībā bija aptvēris nupat dzirdēto.
— Es?— viņš izgrūda. Zēnam uz vaigiem izsitās sarkani plankumi.
— Vai tevi šī doma tik ļoti izbaida?— Ksaīde čukstēja.— Valdniece tev ir iedevusi savu pilnvaras zīmi. Viņa tev ir atstājusi savu valstību. Tu tagad būsi Bērnišķais ķeizars, mans kungs un meistar. Un tās ir tavas likumīgās tiesības. Atnākdams tu esi Fantāziju ne tikai izglābis, tu taču esi to radījis! Mēs visi — pat es — esam tikai tevis radīti! Tu esi Visgudrais, tad kāpēc tu tagad bīsties saņemt arī visvarenību, kas tev pienākas?
Un, kamēr Bastiāna acis arvien vairāk un vairāk sāka mirdzēt ledainā drudzī, Ksaīde viņam stāstīja par jaunu Fantāziju, par kādu pasauli, kas bija jāiekārto līdz vismazākajam sīkumam pēc Bastiāna prāta, par pasauli, kurā viņš brīvi varētu radīt un iznīcināt, kurā vairs nebūtu nekādu ierobežojumu un nosacījumu, kurā ikviens radījums — labs vai ļauns, skaists vai pretīgs, dumjš vai gudrs — būtu radies vienīgi pēc viņa gribas un viņš diženi un noslēpumaini valdītu pār visu un vadītu mūžīgo likteņa spēli.
— Tikai tad,— viņa pēdīgi nobeidza,— tu būsi patiesi brīvs, brīvs no visa, kas tevi ierobežo, un varēsi brīvi darīt to, ko tu vēlies. Un vai tad tu negribēji atrast savu Patieso vēlēšanos? Te tev tā ir!
XXIX.Kauja par Ziloņkaula torni
Un jau taja paša rīta telšu apmetne tika nojaukta, un daudzu tūkstošu galvu procesija, Bastiāna un Ksaīdes vadīta, no koraļļu palankīna devās ceļā uz Ziloņkaula torni. Gandrīz vai bezgalīgā kolonna virzījās pa Labirinta sazarotajiem ceļiem. Un, kad otrs gals pret vakaru sasniedza Ziloņkaula torni, pēdējie pastarīši nupat bija pārgājuši pāri puķu dārza ārējai robežai.
Bastiāns tika sagaidīts godam un lieliskāku sveikšanu nevarēja pat vēlēties. Viss Bērnišķās ķeizarienes galms bija kājās. Uz dzeguļiem un jumtiem stāvēja pils sargi ar mirdzošām trompetēm un taurēja, cik
jaudas. Burvju mākslinieki rādīja savus trikus, zvaigžņu tulki pareģoja Bastiāna laimi un diženumu, maiznieki cepa tortes, augstas kā kalnus, turpretī ministri un augstmaņi gāja blakus koraļļu palankīnam un izvadīja to cauri sagaidītāju pūlim augšā pa galveno ceļu, kas liecās arvien šaurākā spirālē apkārt konusveida Ziloņkaula tornim, līdz tai vietai, kur lielie vārti veda uz pils teritoriju. Bastiāns Ksaīdes un visu augstmaņu pavadībā kāpa augšā pa plato trepju sniegbaltajiem pakāpieniem, gāja tālāk cauri visām zālēm un gaiteņiem, cauri otriem vārtiem, arvien uz augšu, cauri dārzam, kurā dzīvnieki, puķes un koki bija no ziloņkaula, pāri izliektajiem tiltiem un cauri pēdējiem vārtiem. Viņš gribēja nonākt tajā paviljonā, kas veidoja milzīgā torņa smaili un kuram bija magnolijas zieda veidols. Taču izrādījās, ka zieds ir aizvēries un ka pēdējais ceļa posms, kas uz to veda, bija tik gluds un stāvs, ka neviens nespēja pa to uzrāpties augšā.
Bastiāns atcerējās, ka toreiz arī smagi ievainotais Atrejs nebija spējis tikt augšā, katrā ziņā ne saviem spēkiem — jo neviens, kas tur ticis augšā, nezina, kā viņam tas izdevies. Tā bija dāvana — un viss.
Taču Bastiāns nebija Atrejs. Ja kāds tagad bija pelnījis kā žēlastības dāvanu šo pēdējo ceļa posmu, tad tas bija viņš. Un viņš nedomāja ļauties šajā ceļā nekādiem kavēkļiem.
— Sauciet šurp amatniekus!— viņš pavēlēja.— Lai izcērt man gludajā virsmā kāpnes vai uzbūvē trepes, vai izdomā vēl kaut ko citu. Jo es vēlos tur augšā apmesties uz dzīvi.
— Kungs,— kāds no vecākajiem padomdevējiem atļāvās iebilst, — tur augšā dzīvo mūsu vēlmju valdniece Zeltace, kad viņa ir pie mums.
— Dariet to, ko es jums pavēlu!— Bastiāns uzbļāva.
Augstmaņi kļuva bāli un atkāpās, tomēr paklausīja. Tika atvesti
amatnieki, kas ar smagiem āmuriem un cirtņiem ķērās pie darba. Taču, lai cik ļoti nomocījās šie darbavīri, viņiem neizdevās izcirst ne mazāko kriksīti no kalna virsotnes. Cirtņi lēca laukā no rokām, un pat ne skramba nepalika gludajā virskārtā.
— Izdomājiet kaut ko citu,— Bastiāns sacīja un sapīcis novērsās,— jo es gribu tikt tur augšā. Bet atcerieties, ka mana pacietība drīz var būt galā.
Tad viņš devās atpakaļ, lai kopā ar savu galmu, kuram pirmām kārtām piederēja Ksaīde, trīs kungi — Hīsbalds, Hīkrions un Hīdorns —, kā arī zilais džins Illuāns, vispirms ieņemtu pārējās pils teritorijas telpas.
Jau tajā pašā naktī viņš sasauca visus augstmaņus, ministrus un padomdevējus, kas līdz šim bija kalpojuši Mēness meitiņai, uz sapulci, kura tika noturēta tajā apaļajā zālē, kur kādreiz bija sanācis ārstu kongress. Bastiāns paziņoja visiem, ka zeltacainā pavēlniece atstājusi viņam, Bastiānam Baltazaram Buksam, visu varu pār bezgalīgo Fantāzijas valstību un ka viņš tagad, kopš šā brīža,ieņemot viņas vietu. Viņš aicināja klātesošos zvērēt pilnīgu padevību viņa gribai.